Muammārs Kadafi - Zaļā grāmata

Cilts ir cilvēka sociālā aizsardzība, kas nodrošina viņa sociālās vajadzības. Atbilstoši pieņemtajām tradīcijām cilts vajadzības gadījumā nodrošina savu locekļu izpirkšanu, kopīgi maksā par viņiem soda naudu, kopīgi atriebj un aizstāv viņus, citiem vārdiem sakot, nodrošina viņu sociālo aizsardzību.

Asinsradniecība ir galvenais, bet ne vienīgais cilts formēšanās faktors, jo pastāv arī tāda forma kā pievienošanās ciltij. Ar laiku atšķirības starp cilts locekļiem, kuri ir asinsradinieki, un tiem, kuri ir pievienojušies ciltij, izzūd, un cilts kļūst par vienotu sociālu un etnisku veidojumu. Tomēr šī vienotība pirmām kārtām balstās uz asinsradniecību un kopīgu izcelsmi.

Nācija nodrošina cilvēkam plašāku politisko un nacionālo aizsardzību nekā cilts. Traibalisms, uzticība savai ciltij, sagrauj nacionālās jūtas, atslābina uzticību savai nācijai un kaitē tai, tieši tāpat kā cilvēka uzticība ģimenei mazina viņa uzticību ciltij un atslābina to. Nacionālais fanātisms pat tādā pakāpē, kādā tas piemīt nācijai, apdraud cilvēci.

Nācija vispasaules sabiedrības ietvaros ir tas pats, kas ģimene cilts ietvaros. Jo stiprāks naids starp ģimenēm, kuras ietilpst ciltī, jo stiprākas katras ģimenes savstarpējās saites, jo lielākus draudus šīs ģimenes rada ciltij. Analogas parādības ir vērojamas ģimenē: jo izteiktāka ir viena ģimenes locekļa nepatika pret otru, jo stingrāk katrs no viņiem aizstāv savas personīgās intereses, jo vairāk ir apdraudēta ģimenes pastāvēšana. Ja ciltis, kuras veido nāciju, naidojas un katra cilts uzstājīgi aizstāv tikai savas intereses, nācijas pastāvēšanai draud lielas briesmas. Nacionālais fanātisms, spēka lietošana pret vājākām nācijām, kā arī vienas nācijas progress uz otras īpašuma iekarošanas rēķina nodara ļaunumu un kaitē visai cilvēcei.

Tomēr stiprs, sevi cienošs cilvēks, kurš apzinās savas personīgās atbildības pakāpi, ir nepieciešams un noderīgs ģimenei. Stipra, sevi cienoša ģimene, kura apzinās savu sociālo un materiālo nozīmi, ir noderīga ciltij. Attīstīta, civilizēta un ražojoša nācija ir noderīga visai pasaulei. Sabiedrības politiskā un nacionālā struktūra degradē, ja tā nolaižas līdz sociālu kategoriju līmenim, līdz cilts un ģimenes līmenim, kontaktējas un rēķinās ar tām.

Nācija ir liela ģimene, kas ir nogājusi attīstības ceļu no cilts līdz cilšu kopībai. Ģimene var kļūt par nāciju, tikai noejot cilts, cilšu dalīšanās un cilšu sajaukšanās stadijas. Tas ir ilgstošs sociāls process. Taču dabīgais laika plūdums, no vienas puses, sekmēdams jaunu nāciju rašanos, no otras, noved pie veco sairšanas. Līdz ar to jāsecina, ka jebkuras nācijas veidošanās vēsturiskajā pamatā ir izcelsmes un likteņa kopība, turklāt izcelsmes kopībai ir galvenā loma, bet likteņa kopībai otršķirīgā. Nācijai ir raksturīga ne tikai izcelsmes kopība, kaut arī šī pazīme ir nācijas pamats. Nācija ir vēsturiski izveidojies cilvēku konglomerāts, kas apdzīvo vienu teritoriju, veido vienu vēsturi, kultūras mantojumu un kopīgu likteni. Tātad, izņemot asinsradniecību, nācijas formēšanās galīgajā rezultātā ir svarīgs SAPLŪŠANAS FAKTORS UZ KOPĪGA LIKTEŅA PAMATA.

Bet kādēļ tad pasaules kartē vienas varenas valsts izzūd un to vietā rodas jaunas? Vai šīs parādības pamatā ir politiski iemesli, kuriem nav nekāda sakara ar Trešās Vispārējās teorijas sabiedrisko raksturu, vai tam ir arī sabiedriska rakstura iemesli, kas tieši saistīti ar šo "Zaļās Grāmatas" nodaļu? Paraudzīsimies.

Ģimene, bez šaubām, ir sociāls un nevis politisks veidojums. Tas pats attiecas uz cilti, jo tā ir ģimene, kas pēcnācēju skaita rezultātā kļuvusi par daudzām ģimenēm, kas veido cilti. Nācija ir skaitliski izaugusi cilts, kas ir sadalījusies jaunos atzarojumos un jaunās ciltīs.

Nācija ir sociāls veidojums, kura pamatā ir nacionālie sakari. Cilts ir sociāls veidojums, kas radies uz cilts sakaru pamata, ģimene sociāls veidojums uz ģimenes sakaru pamata. Sociāli veidojumi ir arī nācijas, kuras apvieno vispārcilvēciskas saites. Tās ir aksiomas.

Valsts ir politisks veidojums. Valstis veido pasaules politisko karti. Bet kāpēc dažādos laikmetos šī karte ir mainījusies? Tas ir noticis un notiek tāpēc, ka valsts kā politisks veidojums var atbilst vai neatbilst sabiedriskajam veidojumam. Ja valsts ir mononacionāla, tad tā pastāv ilgi un bez pārmaiņām, bet, ja kolonizācijas vai pagrimuma rezultātā situācija pārmainās, tad nacionālās cīņas, nacionālās atdzim­šanas un nacionālās vienotības lozungu iedvesmota, tā sāk cīņu par savu neatkarību un atdzimst no jauna. Ja valsts kā politisks veidojums apvieno vairāk nekā vienu nāciju, tad tās politiskā struktūra izjūk, jo katra nācija tiecas pēc nacionālās neatkarības.

Tā tas ir noticis ar slavenām pasaules impērijām, kuras visas ir bijušas nāciju kopības un savu nacionālistisko tieksmju dēļ uzsākušas cīņu par savu neatkarību, kas arī noveda līdz impēriju kā politisku veidojumu sabrukumam, bet to veidojušie elementi panāca atbilstību savam sabiedriskajam pamatam. Šīs parādības spilgtus piemērus mēs varam atrast visā pasaules vēsturē.

Bet tādā gadījumā kāpēc uz dažādu nāciju apvienošanās pamatiem rodas impērijas? Tam par iemeslu ir tas fakts, ka valsts, atšķirībā no cilts vai nācijas, nav tikai sabiedrisks veidojums. Valsts ir politisks veidojums, kura rašanos nosaka vesela faktoru virkne, no kuriem svarīgākais ir nacionālā pašapziņa. Nacionālā valsts ir vienīgā politiskā forma, kas atbilst dabīgam sabiedriskam veidojumam. Tāda valsts var pastāvēt mūžīgi, ja nekļūst par citas stiprākas valsts uzbrukuma objektu un ja tādas valsts politisko struktūru neietekmē tās sabiedriskās struktūras ciltis, klani un ģimenes. Ja valsts politiskā struktūra nonāk sabiedriskās struktūras cilts, klana vai ģimenes ietekmē, tā sairst.

Valsti (ar to nav domāta vienkārša, mononacionāla valsts) veido arī citi faktori: reliģiozie, ekonomiskie un militārie.

Kopīga reliģija var apvienot vienā valstī vairākas nācijas. Apvienošanās var notikt arī ekonomisku vai militāru apsvērumu dēļ. Tāpēc pasaule kļuvusi par liecinieci tam, ka valstis vai impērijas, kas eksistējušas vienā laikmetā, izzūd citā.

Ja nacionālais gars izrādās stiprāks par reliģisko, tad cīņa starp dažādām nācijām, kas līdz tam bijušas apvienotas ar vienu reliģiju, pastiprinās, un katra no šīm nācijām panāk neatkarību, atgriežoties pie tai raksturīgās sabiedriskās struktūras, bet impērija sabrūk. Ja reliģiskais gars gūst virsroku pār nacionālo un vairākas nācijas apvienojas zem vienas reliģijas karoga, notiek atgriezenisks process, bet ar laiku virsroku atkal var gūt nacionālais gars.

Jebkuru valsti, kas apvieno vairākas nācijas reliģisku, ekonomisku, militāru vai ideoloģisku apsvērumu dēļ, var plosīt nacionālās cīņas, kamēr katra nācija nepanāk neatkarību, tātad kamēr sabiedriskais faktors pilnīgi neuzvar politisko.

Tādējādi, neraugoties uz to, ka valsts pastāvēšana ir politiskās nepieciešamības diktēta, cilvēka dzīves pamatu veido ģimene, cilts, nācija un, visbeidzot, visu cilvēku sabiedrība. Sabiedriskais faktors ir svarīgākais un pastāvīgākais nacionālās pašapziņas faktors. Tāpēc ir jāņem vērā sociālā realitāte, jāpievērš uzmanība normāli attīstīta cilvēka audzināšanai vispirms ģimenē, tālāk ciltī, kura ir kā sabiedrisks aizstāvis un dabīga sociāla skola, kurā cilvēks, izņemot ģimeni, tiek audzināts sabiedriski, bet pēc tam nācijai, jo cilvēks apgūst īsteno sociālo vērtību jēgu caur ģimeni un cilti, kas ir dabīgi sabiedriski veidojumi un ir radušies bez iejaukšanās no ārienes. Tātad uzmanība pret ģimeni cilvēka vārdā, uzmanība pret cilti ģimenes vārdā un līdz ar to cilvēka vārdā un uzmanība pret nāciju tās visas ir nacionālās pašapziņas sastāvdaļas, jo nacionālais faktors kā sabiedriskais spēks ir darbīgs, patiess un pastāvīgs vēstures virzītājspēks.