Muammārs Kadafi - Zaļā grāmata

Mūsdienu industriālā sabiedrība ir piemērojusi sievieti vīrieša darba veikšanai. Tas kaitē viņas sievišķībai, viņas dzīves dabiskajam uzdevumam kļūt par māti, par skaistuma un miera avotu. Tā nav civilizēta, bet materializēta sabiedrība, kuras piemēra atdarināšana ir neprāts. Tā apdraud Cilvēces un Civilizācijas pastāvēšanu.

Jautājuma būtība nav, vai sievietei ir vai nav jāstrādā. Tāda nostādne ir vulgāra un absurda, jo sabiedrības pienākums ir nodrošināt ar darbu visus savus darbaspējīgos locekļus, neatkarīgi no tā, vai tie būtu vīrieši vai sievietes. tikai katram ir jādara viņam piemērots darbs un nevienu nedrīkst piespiest veikt viņam nepiemērotu darbu.

Likt bērnam pildīt pieaugušo darbu ir patvaļa un vardarbība! Tāda pati vardarbība un patvaļa ir likt sievietei veikt vīrieša darbu!

Brīvam cilvēkam ir zināšanas un prasmes, kas atbilst viņa dabai un dod viņam iespēju pildīt attiecīgu darbu. Patvaļīgas rīcības gadījumā cilvēku, kam ir zināšanas un prasme, kuras atbilst viņa dabīgajiem dotumiem, spiež darīt viņam nepiemērotu darbu. Ne vienmēr darbs, kuru var veikt vīrietis, ir pa spēkam sievietei. Bērna zināšanas un prasmes atšķiras no pieauguša cilvēka zināšanām un prasmēm.

Cilvēka tiesības vienādā pakāpē attiecas uz visiem vīriešiem, sievietēm un bērniem. Taču viņa pienākumi nevar būt vienādi.

Kas ir minoritātes, kādas ir to tiesības un pienākumi? Kādus ceļus šīs problēmas atrisināšanai piedāvā Trešā Vispārējā teorija pārējo sabiedrības problēmu risinājumu ietvaros?

Pastāv divi minoritāšu veidi: minori­tāte, kas ir saplūdusi ar pamatnāciju un kļuvusi par tās sociālo daļu, un minoritāte, kurai nav savas nācijas. Pēdējā ir patstāvīgs sabiedrisks organisms un vēsturiski izvei­dojusies kopība, kura pievienošanās un likteņa kopības rezultātā ar laiku kļūs par nāciju.

Šīm minoritātēm, kā jau teikts, ir suverēnas sabiedriskas tiesības. Šo tiesību ierobežošana no jebkura vairākuma puses ir patvaļa. Sabiedriskā savdabība, kas piemīt šīm minoritātēm, nevar tikt ne dāvināta, ne atņemta. Šādas minoritātes politiskās un ekonomiskās problēmas var tikt atrisi­nātas tikai tādas sabiedrības apstākļos, kuru pārvalda masas, kuru rokās ir vara, bagātība un ieroči. Raudzīties uz minoritāti tikai no politiskā un ekonomiskā viedokļa ir diktatoriski un netaisnīgi.

Pasaulē valdīs melnie.

Melnās rases vergošana baltajiem bija verdzības vēstures pēdējais posms. Atmiņa par to saglabāsies melnā cilvēka apziņā līdz tam laikam, kamēr viņš pārliecināsies, ka ir pilnīgi atjaunojis savas tiesības.

Šis traģiskais vēstures fakts, tā izrai­sītās sāpes un melnās rases psiholoģiskā tieksme pašapliecināties un reabilitēties ir tik spēcīgs psiholoģisks faktors, ka nevar ignorēt veselas rases tieksmi pēc revanša un kundzības. Bez tam jāņem vērā arī tāds sabiedriskā procesa vēsturiskais fakts kā dzeltenās rases kundzība, kas nāca no Āzijas, kā arī tai sekojošā baltās rases kundzība, kas kolonizēja veselus kontinentus.

Tagad tuvojas melnās rases kundzība.

Sociāli melnā rase patlaban ir stipri atpalikusi. Taču šī atpalicība veicina melnās rases skaitlisko pārsvaru, jo zemā dzīves līmeņa dēļ melnie nelieto pretapaugļošanās līdzekļus. Bez tam sabiedrisko paražu atpalicības dēļ melnie nepazīst ierobežo­jumus laulības dzīvē, kas noved pie melno iedzīvotāju neierobežota skaitliska pieauguma. Tajā pašā laikā pārējās rases dzimstības regulēšanas un pastāvošās laulību likumdošanas rezultātā skaitliski samazinās. Tas ir arī balto iedzīvotāju pastāvīgās aizņemtības rezultāts, kamēr melnie ļaujas dīkam dzīvesveidam un mūžīgas brīvības atmosfērai.

Zināšanu apgūšana nav reglamentē­jams process un tas mācību grāmatās fiksētais materiāls, ko jaunatne ir spiesta studēt, sēžot mācību auditorijās. Šāda apmācības metode, kas pastāv visā pasaulē, ir pretrunā ar brīvību. Obligātā izglītība, ar kuru tā lepojas visas pasaules valstis, kas to uzspiedušas jaunatnei, ir brīvības un cilvēka dabīgo spēju apspiešana. Piespiedu metodes lietošana profesionālās orientācijas jautājumos ir brīvību nāvējošs diktāts, jo tas liedz cilvēkam brīvu izvēli, ierobežo viņa jaunradi un talanta izpausmes. Piespiest cilvēku studēt kādu no programmā paredzē­tajām disciplīnām ir diktāts. Uzspiest cilvēkam noteiktu priekšmetu mācīšanos ir diktāts.

Obligātā, ar programmu reglamentētā apmācība īstenībā ir varmācīga tumsonības uzspiešana masām. Visas valstis, kas īsteno apmācības procesu oficiāli noteiktos priekšmetu un disciplīnu ietvaros, varmā­cīgi izturas pret saviem pilsoņiem. Vis­pasaules kultūras revolūcijai ir jāsagrauj vispārpieņemtās apmācības metodes un jāatbrīvo cilvēka saprāts no tendenciozām programmām, cilvēku gaumes, izpratnes un prāta ieviržu pakārtošanas.

Sacītais, kā dažam labam vulgarizētājam var likties, nebūt nenozīmē, ka ir jāslēdz mācību iestādes un jāliedz cilvēkiem iespēja mācīties. Tieši otrādi teiktais nozīmē, ka sabiedrības pienākums ir nodrošināt saviem pilsoņiem jebkuru izglītību, turklāt ļaujot izvēlēties tādu izglītības veidu, kāds visvairāk atbilst katra cilvēka dabai. Tas savukārt prasa pietiekamu mācību iestāžu skaitu visās zināšanu jomās. To nepietiekamība ierobežo cilvēka brīvību, piespiežot viņu studēt pastāvošās disciplīnas pastāvošajās mācību iestādēs. Līdz ar to viņam tiek liegta dabīgās izvēles brīvība, jo daudzās zinātņu nozarēs mācību iestāžu vienkārši nav.

Sabiedrība, kas ir aizšķērsojusi ceļu uz zināšanām vai arī monopolizējusi šīs tiesības, ir atpalikusi, tumsonīga un brīvībai naidīga sabiedrība. Tikpat atpalikusi, tumsonīga un brīvībai naidīga ir sabiedrība, kas ir monopolizējusi reliģiozās zināšanas, vai sabiedrība, kurā sagrozītā veidā tiek pasniegta sveša kultūra, reliģija un dzīves veids. Tas pats attiecināms uz sabiedrību, kas monopolizējusi materiālās zināšanas. Jebkuram cilvēkam ir tiesības uz zināšanām, un neviens nedrīkst viņam liegt šīs tiesības. Vienīgi viņš pats var atteikties no tām. Tumsonībai pienāks gals, kad katram cilvēkam būs pieejams ceļš uz objektīvas patiesības apgūšanu.

Cilvēki būs atpalikuši līdz tam laikam, kamēr nevarēs sazināties ar vienas valodas starpniecību. Līdz tam laikam, kamēr cilvēks nespēs īstenot šo it kā nerealizējamo sapni, katra tauta paudīs prieku un skumjas, labo un ļauno, skaisto un neglīto, mieru un ciešanas, nāvi un mūžību, mīlestību un naidu īsāk sakot, visu jūtu, gaumju un noskaņu gammu savā valodā, kuru tā apgūst dabīgā ceļā. Vēl jo vairāk, pati cilvēka uzvedība tiks nosacīta ar emocionālās uztveres izsauktu reakciju, kuru rada valoda un tās nesēja dvēsele.

Vienas valodas pieņemšana mūsu dienās nevar atrisināt šo problēmu. Tā tiks atrisināta vienīgi tad, kad valodu saplūšanas process pārdzīvos virkni stadiju, bet līdz tam paies ne vienas vien paaudzes dzīve. Ar laiku šīs paaudzes zaudēs mantošanas faktoru: vectēvu un tēvu jūtu uztveri, gaumi un temperamentu. Ja senči ir runājuši dažādās valodās, bet viņu pēcnācēji runās vienā, kopīgā valodā, tas nenozīmē, ka vienā valodā runājošiem pēctečiem ir vienāda gaumes un jūtu uztvere. Vienota estētiska attieksme var rasties tikai pēc tam, kad jaunā valoda radīs ģenētisku gaumes un jūtu uztveres mantošanas faktoru no paaudzes uz paaudzi.