Muammārs Kadafi: Zaļā grāmata

Ja viena daļa cilvēku sēru gadījumā valkā baltu apģērbu, bet otra tērpjas melnā, tad arī emocionālā krāsu uztvere katrai cilvēku grupai būs atšķirīga: vienai negatīvās emocijas būs saistītas ar baltu, bet otrai ar melnu krāsu. Emocionālā reakcija pavisam konkrēti iedarbojas uz organismu, turklāt šī iedarbība tiek mantota: pēcnācēju paaudzes instinktīvi nemīlēs melno vai, otrādi, balto krāsu. Tādēļ katra tauta var pilnībā uztvert tikai savu mākslu un nacionālo kultūras mantojumu pat tādā gadījumā, ja tautām ir dažāds kultūras mantojums, bet mūsdienās tās runā vienā valodā. Šīs atšķirības, kaut arī vārgi, bet izpaužas pat vienas tautas vidē.

Apgūt vienu kopīgu valodu nav grūti, tāpat kā nav grūti, zinot citu tautu valodas, iemācīties saprast to mākslu.

Grūti, pat neiespējami, ir emocionāli pilnīgi integrēties uz svešas valodas pamata. Šī problēma pastāvēs, kamēr neiz­zudīs mantošanas faktora iedarbība uz vienā valodā runājošiem cilvēkiem.

Cilvēce atradīsies visīstākajā atpalicī­bas stadijā līdz tam laikam, kamēr nesāks runāt vienā kopīgā, turklāt nevis iemācītā, bet no vecākiem mantotā valodā.

Šī mērķa sasniegšana cilvēces pastāvīgās attīstības apstākļos ir tikai laika jautājums.

Sports var būt individuāls kā lūgšana, kuru cilvēks lasa vienatnē, dažkārt pat aizslēgtā istabā, vai arī kolektīvs, kad sporta spēles notiek lielos stadionos zem klajas debess, ko var salīdzināt ar lūgšanu, kas notiek baznīcā. Pirmajā gadījumā sports ir individuāla nodarbība, bet otrajā masveida, jo ar to nodarbojas visa tauta, neuzticot šo nodarbību nevienam citam. Būtu savādi, ja cilvēki ietu uz baznīcu nevis lūgt Dievu, bet paskatīties, kā to dara citi. Tikpat savādi izskatās tas, ka ļaužu bari iet uz stadionu, nevis lai piedalītos sporta spēlēs, bet gan lai noskatītos kāda sportista vai sportistu grupas uzstāšanos.

Sports līdzinās lūgšanai, ēdienam, apkurei, svaigam gaisam. Cilvēki taču neiet uz restorānu, lai paskatītos, kā ēd citi. Absurdi būtu iedomāties cilvēku, kurš lūgtu kādu citu pasildīties pie uguns vai atvēsināties pie ventilatora savā vietā. Tikpat absurdi ir tas, ka sabiedrība atļauj vienam cilvēkam vai cilvēku grupai monopolizēt sportu, norobežojot no tā sabiedrību, kas sedz visus ar to saistītos izdevumus. No demokrātijas viedokļa tas ir tikpat nepieļaujami kā tas, ka tauta atļauj vienam cilvēkam vai cilvēku grupai partijai, šķirai, klanam vai parlamentam tautas vārdā izlemt tās likteni vai noteikt tās prasības.

Individuālais sports ir cilvēka personīga lieta. Viņš nodarbojas ar sportu pēc paša iniciatīvas un pats sedz ar to saistītos izdevumus. Masu sports pieder pie cilvēku sociālajām vajadzībām, tāpēc kā no sporta, tā no demokrātijas viedokļa neviens nevar uzticēt kādam citam to garīgo un fizisko gandarījumu, kādu cilvēks izjūt, nodarbojoties ar sportu. No demokrātijas viedokļa ne atsevišķai personai, ne cilvēku grupai nav tiesību monopolizēt sportu, varu, bagātību, ieročus, norobežojot no tā pārējos.

Mūsdienu tradicionālā sporta pamats visās valstīs ir sporta klubi, kuru rīcībā ir visas iespējas un līdzekļi sporta nodarbību nodrošināšanai. Šīs organizācijas ir tādi paši sociāli monopolistiski institūti kā politiskās diktatūras institūti, kas mono­polizē sabiedrībai atņemtās bagātības, kā militārie institūti, kas ir monopolizējuši tautai atņemtos ieročus. Līdzīgi tam, kā masu laikmets sagrauj bagātību, varu un ieročus monopolizējušos institūtus, tam jāsagrauj arī sociālo aktivitāti jāšanas sportu un citu sporta veidu nodarbības monopolizējušie institūti. Kad ļaužu masas sastājas garās rindās, lai atbalstītu kandidātu, kurš viņu vietā izlems viņu likteni vai iedomāsimies pavisam neiespējamo pārstāvēs viņu pašcieņu, suverenitāti un tml., tad tādām gribasspēku un pašcieņu zaudējušām masām atliek vienīgi noskatīties no malas, kā kāds darbojas tur, kur it kā viņiem pašiem vajadzētu darboties. Līdzīgi tas notiek ar cilvēkiem, kuri nenodarbojas ar sportu paši sava prieka pēc, jo nav spējīgi darīt to nemācēšanas dēļ vai arī sporta nodarbības monopolizējušo institūtu piekrāpti. Šīs organizācijas cenšas izklaidēt viņus un notrulināt viņu apziņu, atstājot viņiem vienīgi iespēju aplaudēt un priecāties par citu panākumiem. Kad vara pieder masām, sports kļūst masveidīgs. Kad bagātības un ieroči pieder masām, sports kā viens no sociālās aktivitātes veidiem arī pieder masām.

Kolektīvais sports ir masveida sporta nodarbības. Ņemot vērā labumu, ko dod sports kā veselības un izklaidēšanās avots, uz sporta nodarbībām ir tiesības visai tautai. Nav saprātīgi pārvērst sportu par viena cilvēka vai cilvēku grupas prioritāti, atļaut viņiem vien izmantot sporta fiziski un morāli atveseļojošo ietekmi uz cilvēku, sevišķi gadījumā, kad masas nodrošina viņus ar visu nepieciešamo un sedz visus ar to saistītos izdevumus.

Tūkstošiem aplaudējošo skatītāju, kuri piepilda stadionu tribīnes, ir tūkstošiem piemānītu cilvēku, kas, paši nespēdami nodarboties ar sportu, dīki sēž tribīnēs un aplaudē iniciatīvu pārtvērušam čempionam, kurš ir atbīdījis viņus malā un monopolizējis sporta nodarbības, izmantojot masu sniegtās iespējas. Stadionu tribīnes pastāv vienīgi tāpēc, ka masām ir liegta iespēja nokļūt stadionos un sporta laukumos, un nodarboties ar sportu. Stadionu tribīnes kļūs tukšas un izzudīs vienīgi tad, kad masas sapratīs, ka sports ir viens no sociālās aktivitātes veidiem, pieplūdinās sporta arēnas un iesaistīsies nodarbībās kā dalībnieki. Par skatītajiem var būt vienīgi uz sporta nodarbībām nespējīga minoritāte.

Stadionu tribīnes izzudīs, kad tajās nebūs kam sēdēt.

Teātru un koncertu zāles ir piepildī­tas ar nenopietniem cilvēkiem, kas nespēj spēlēt savu lomu dzīvē, ar tiem, kuri nesaprot vēsturisko notikumu jēgu un neiztēlojas nākotni. Šie dīkdieņi apmeklē teātru un koncertu zāles, lai noskatītos, kā rit dzīve, un pamācītos, līdzīgi tam, kā to dara skolēni pārpildītajās klasēs.

Dzīves radītājiem nepiedien vērot, kā aktieri uz skatuves tēlo dzīvi. Tāpat kā jātniekiem sacīkšu laikā nepiedien sēdēt tribīnēs. Ja katram būtu zirgs, nepaliktu sacīkšu novērotāju. Tribīnēs sēd tie, kas paši neprot nodarboties ar šo sporta veidu.

Nomadu tautas nepazīst teātri un izrādes, jo viņu dzīve ir augstākajā pakāpē skarba un darba pilna. Viņi uztver dzīvi nopietni un smejas par daždažādām dzīves imitācijām. Šie ļaudis nav sporta sacīkšu skatītāji, viņi masveidā piedalās tajās, jo izjūt stihisku nepieciešamību un prieku būt par šādu pasākumu dalībniekiem.

Bokss un citi cīņas veidi liecina par to, ka cilvēce vēl pilnīgi nav atbrīvojusies no barbarisma paliekām. Bet, kad civilizācijas līmenis kļūs augstāks, tas neizbēgami notiks. Savā laikā pistoļu divkaujas un vēl pirms tam cilvēku upurēšana bija ikdienišķas parādības, bet tagad, pēc simtiem gadu, šādu barbarisma izpausmju vairs nav. Šodien cilvēki ar mulsu smīnu domā par to, ka viņu senči ir nodarbojušies ar tādām lietām. Pēc gadu desmitiem vai simtiem tas pats notiks arī ar boksu un citiem cīņas veidiem. Tomēr jau tagad izglītotākie un inteliģentākie cilvēki atturas no šādiem barbariskiem sporta veidiem, nevēloties būt ne par šādu izrāžu dalībniekiem, ne skatītājiem.

Lielā Sociālistiskā Tautas Arābu Lībijas Džamahīrija bija vieta, kur vairāk kā 40 gadus mēģināja iedzīvināt "Zaļajā grāmatā" piedāvātās Trešās Vispasaules Teorijas idejas.