Robins Šarma: Mūks, kurš pārdeva savu Ferrari

Sava laika cienīšana

• Laiks ir tas vērtīgākais, kas tev pieder, un tas ir neatgriežams. Nepieciešams izvirzīt prioritātes un ievērot līdzsvaru. Vienkāršo savu dzīvi.

• Mūžsenais Skaitļa Divdesmit likums. Spēja saņemt drosmi, lai pateiktu «nē». «Beigu tuvuma mentalitāte».

Laiks izslīd mums caur pirkstiem gluži kā smilšu graudi, lai nekad vairs neatgrieztos. Tie, kuri jau kopš bērna gadiem prot organizēt savu laiku, dzīvo bagātu un jēgpilnu dzīvi, kurā netrūkst gandarījuma un prieka.

Ikviena dzīva radība nedzīvo viena, un ne tikai pati sev. Viljams Bleiks

«Sivanas Lielie Skolotāji bija ne tikai visjauneklīgākie cilvēki, ar kādiem man jebkad mūžā iznācies sastapties,» Džūljens piemetināja, «bet nenoliedzami arī vislabestīgākie.

«Jogs Ramans stāstīja, ka bērnībā, kad viņš vēl bija pavisam mazs un nevarēja iemigt, tēvs klusiem soļiem ienācis viņa rozēm greznotajā istabiņā, lai apvaicātos, ko labu viņš dienā esot izdarījis. Tas izklausās neticami, bet, ja viņš atbildējis, ka neko labu nav izdarījis, tad tēvs palūdza viņu piecelties no gultas un tomēr izdarīt kaut ko labu vai arī pašaizliedzīgi kadam pakalpot, pirms lava tam iet atpakaļ gultā un iemigt.»

Džūljens turpināja: «Viens no visbūtiskākajiem apskaidrotas dzīves principiem, ar kuru varu tevi iepazīstināt, Džon, ir šāds: «Kad viss ir pateikts un izdarīts, tad, neatkarīgi no tā, ko tu esi sasniedzis, neatkarīgi no tā, cik vasarnīcu tev pieder, neatkarīgi no tā, cik automašīnu novietots uz piebraucamā ceļa pie tavas mājas, tavas dzīves kvalitāti noteiks tikai un vienīgi tas, ko un cik daudz tu būsi devis citiem.»

«Vai tam ir kāds sakars ar svaigajām, dzeltenajām rozēm joga Ramana izstāstītajā līdzībā?»

«Jā. Tieši tā. Puķes tev vienmēr atgādinās kādu senu ķīniešu tautas gudrību, proti: «Nedaudz smaržas paliek arī tajā rokā, kura pasniedz tev rozes.» Doma ir skaidra kad tu strādā, lai pilnveidotu citu cilvēku dzīvi, tu netiešā veidā pozitīvi ietekmē arī pats savējo. Kad tu piedomā, lai katru dienu izrādītu kādam laipnību, bagātāka un nozīmīgāka kļūst arī tava dzīve. Lai katra diena iegūtu svētību un garīgumu, tev nepieciešams izdarīt kādam kaut ko labu.»

«Vai ar to būtu jāsaprot, ka man vajadzētu brīvprātīgi uzņemties kādu darbu?»

«Tas būtu lielisks iesākums. Bet tajā, ko es saku, apslēpta daudz dziļāka filozofiska jēga. Es cenšos pateikt, ka tev jāpieņem jauna paradigma par savu lomu un vietu uz šīs planētas.»

«Tagad es atkal pazaudēju domas pavedienu. Vai tu, lūdzu, man nepaskaidrotu, ko nozīmē jēdziens «paradigma»? Es par to neko neesmu dzirdējis.»

«Paradigma vienkārši ir veids, kā tu raugies uz kādu konkrētu situāciju vai arī uz visu dzīvu kopumā. Daži cilvēki redz savas dzīves kausu pustukšu, bet optimisti to redz līdz pusei pilnu. Viņi vienu un to pašu stāvokli apzīmē dažādi, jo dažāds ir arī viņu skatījums uz dzīvi jeb, citiem vārdiem sakot, paradigma. Patiesībā varētu teikt, ka paradigma ir tāds kā palielināmais stikls, caur ko tu raugies uz savas dzīves norisēm. Kā iekšējām, tā ārējām.»

«Vai man tas jāsaprot tā, ka, iesakot man pieņemt jaunu dzīves paradigmu, tu īstenībā iesaki mainīt manu pasaules redzējumu?»

«Jā, apmēram tā. Lai varētu radikāli izmainīt savas dzīves kvalitāti, tev jāapzinās, kāpēc tu atrodies šeit, uz planētas Zeme. Tev jāsaprot, ka pilnīgi bez nekā šajā pasaulē ienākot, tev lemts pilnīgi bez nekā no tās arī aiziet. Pastāvot šādai lietu kārtībai, iespējams tikai viens vienīgs iemesls tam, kāpēc tu šeit esi.»

«Interesanti, kāpēc es šeit esmu?»

«Lai veltītu sevi citiem un atstātu aiz sevis kaut ko nozīmīgu,» Džūljens atbildēja. «Ar to es negribu apgalvot, ka tev nedrīkst piederēt savas rotaļlietas vai ka tev jāatsakās no savas advokāta prakses un jāveltī sava dzīve neveiksminiekiem, lai gan pēdējā laikā esmu sastapis cilvēkus, kuri, juzdamies ļoti gandarīti, ir rīkojušies arī šādi. Mēs dzīvojam lielu pārmaiņu laikā. Cilvēki pamazām sāk naudas vietā dot priekšroku garīgumam. Advokāti, kuri agrāk mēdza cilvēkus novērtēt pec naudas maka biezuma, tagad sāk cilvēkus vērtēt pēc to devuma citiem, pēc to sirds dāsnuma. Skolotāji sāk atteikties no sava nodrošinātā stāvokļa, lai palīdzētu intelektuāli pilnveidoties tiem bērniem, kuri dzīvo trūkumā un nabadzībā nožēlojamos graustu rajonos. Cilvēki ir sajutuši pārmaiņu sākumu. Viņi sāk saprast, ka atrodas šeit tādēļ, lai īstenotu noteiktu misiju, un arī to, ka viņiem ir dotas īpašas spējas un talanti, lai palīdzētu šo misiju īstenot.»

«Kas tās par īpašām spējām un talantiem?»

«Tās pašas, par kurām es visu šo nakti tev stāstīju: ass un vērīgs prāts, milzīga enerģija, radoša attieksme pret dzīvi, kā arī spēja sevi disciplinēt un neizsakāmi harmonizējošs miers. Problemātisks ir tikai jautājums par to, kā šiem dārgumiem piekļūt, lai vēlāk tos izmantotu kāda kopīga mērķa īstenošanai,» Džūljens paskaidroja.

«Tagad es saprotu. Bet kā lai sev iemāca darīt labu?»

«Es to varu pateikt pavisam vienkāršiem vārdiem. Tev vajadzētu izvirzīt prioritāti izmainīt savu pasaules redzējumu tā, lai tu vairs neuztvertu sevi kā atsevišķu indivīdu, bet gan kā daļu no viena kopīga veseluma.»

«Vai man tāpēc vajadzētu kļūt laipnākam un labestīgākam?»

«Tev jāsaprot, ka viscēlākais, ko tu vari darīt, ir darboties citu cilvēku labā. Sivanas Lielie Skolotāji to dēvēja par Atbrīvošanos No Savas Patības Važām. Ar to domāta atbrīvošanās no pārlieku lielas sevis apzināšanās, sākot virzīties uz augstāku mērķi. To iespējams īstenot, dodot vairāk tiem, kas tev apkārt, vai nu ziedojot savu laiku, vai enerģiju. Patiesībā šis divas lietas ir tas labākais, ko tu spēj kādam dot. Tas varētu būt kaut kas tik nozīmīgs kā, piemēram, gadu ilgs brīvprātīgs darbs ar trūcīgajiem, vai arī kaut kas tik nenozīmīgs kā dažu automašīnu palaišana sev priekšā lielā satiksmes sastrēgumā. Iespējams, ka tas izklausās banāli, bet, ja ir kaut kas tāds, ko es patiešām esmu sev atklājis, tad tas ir atklājums, ka dzīve ievirzās augstākā un pilnskanīgākā dimensijā tajā brīdī, kad tevī sāk rasties vēlēšanās padarīt pasauli labāku. Jogs Ramans mēdza sacīt, ka, nākot pasaulē, mēs kliedzam, kamēr pasaule gavilē, un, viņaprāt, dzīvi mums vajadzētu nodzīvot tā, lai, to atstājot, pasaule kliegtu, bet mēs gavilētu.»

Es zināju, ka Džūljenam ir taisnība. Savas advokāta prakses laikā man sagādāja raizes doma par to, ka ne katrreiz es atdodu cilvēkiem no sevis tik daudz, cik īstenībā būtu varējis. Es nenoliedzami atrados privileģētā stāvoklī, jo, aizstāvot savus klientus, bija tādas aizstāvības lietas, kuras kalpoja par paraugu citām iztiesājamām lietām, bet jurisprudence man bija kļuvusi drīzāk par biznesu nekā par sirdij tīkamu darbu. Studenta gados universitātē es, tāpat kā daudzi mani vienaudži, biju ideālists. Diskusijās pie atdzisušas kafijas un sakaltušas picas mēs savās kopmītnes istabiņās kalām plānus, kā spēsim mainīt pasaules kārtību. Kopš tā laika pagājuši apmēram divdesmit gadi, un tagad tā vietā, lai dedzīgi vēlētos izmainīt pasauli, es dedzīgi vēlos tikai vienu nomaksāt savu hipotekāro kredītu par māju un nodrošināt sev bezrūpīgas vecumdienas, pelnot kārtīgu pensiju. Pirmo reizi pa visiem šiem gadiem es atskārtu, ka biju ērti iekārtojies savā vidusšķiras kokonā, kurš sniedza man patvērumu no sabiedrības kopumā un pie kura es biju ļoti pieradis.