Robins Šarma: Mūks, kurš pārdeva savu Ferrari

«Zini, es tev pastāstīšu kādu senu notikumu,» Džūljens sacīja.

Reiz dzīvoja kāda vārga un nespēcīga veca sieviete, kuras mīļotais vīrs bija miris. Viņa pārcēlās dzīvot pie sava dēla, vedeklas un mazmeitas. Vecās sievietes redze un dzirde katru dienu arvien vairāk pasliktinājās. Dažkārt viņai tik ļoti trīcēja rokas, ka šķīvī pasniegtie zirņi izbārstījās pa grīdu vai arī izšļakstījās tasē ielietais buljons. Dēls un vedekla dusmojās par mājās valdošo nekārtību un kādu dienu pateica, ka nu reiz viņiem pietiek. Viņi nolika mazu galdiņu aizdurvē pie slotu kambara un lika mātei maltītes ieturēt tur vienai pašai. Maltīšu laikā māte no istabas tālākā kakta noraudzījās uz dēla ģimeni asaru pilnām acīm. Dēla ģimene ēda pie galda, ar māti tikpat kā nesarunājoties. Ja nu vienīgi norāja par zemē nejauši nokritušu karoti vai dakšu.

Kādu vakaru, tieši pirms vakariņām, viņu mazā meitiņa sēdēja uz grīdas un rotaļājās ar spēļu klucīšiem. «Ko tu tur dari?» tēvs ieinteresēts apvaicājās. «Es taisu mazu galdiņu priekš tevis un mammas,» meitene sacīja, «pie kura istabas stūrī nosēdināšu jūs, kad izaugšu liela.» Tēvs un māte ilgi klusēja. Likās veselu mūžību. Tad viņi sāka raudāt. Tikai tagad abi sāka apzināties, ko īstenībā izdarījuši un cik ļoti nodarījuši pāri savi mātei. Tajā pašā vakarā viņi ierādīja vecajai mātei atkal vietu pie lielā ēdamgalda. Sākot ar to dienu, viņa atkal ieturēja maltītes kopā ar visu ģimeni. Kad no galda nokrita kāda ēdiena kripatiņa vai dakšiņa, neviens vairs nepievērsa tam uzmanību.

«Īstenībā vecāki šajā stāstā nemaz nebija ļauni cilvēki,» Džūljens sacīja. «Bija vienkārši vajadzīga kāda dzirkstelīte, kas liktu tiem apzināties savas rīcības sekas un iedegtu to sirdīs līdzjūtību. Ikdienā izrādīta līdzjūtība un labestība padara dzīvi daudz bagātāku. Pacenties katru rītu izbrīvēt laiku, lai padomātu par to, ko tu šodien varētu kādam izdarīt labu. Lai dzīve kļūtu jauka, nemaz nevajag daudz: sirsnīga uzslava tam, kurš to gaida vismazāk; uzmundrinošs žests draugam, kuram atgadījusies nelaime; kāda neliela dāvaniņa vai uzmanības apliecinājums taviem ģimenes locekļiem. Un, runājot par draudzību, nemitīgi rūpējies par tās saglabāšanu. Ja cilvēkam ir trīs uzticami draugi, viņš patiesi ir ļoti bagāts.» Es piekrītoši pamāju.

«Draugu klātbūtne dzīvei piešķir humoru, valdzinājumu un krāšņumu. Maz ir tādu lietu, kas spēj padarīt cilvēku jauneklīgāku kā sirsnīga izsmiešanās kopā ar seniem draugiem. Kad kļūsti pārāk paštaisns, draugi spēj tev palīdzēt «atgriezties uz zemes». Draugi liek tev pasmaidīt, kad sāc ņemt problēmas pārāk tuvu pie sirds. Labi draugi sniedz palīdzīgu roku tad, kad dzīve tevi nospiež uz ceļiem un tu tajā saskati tikai melnās krāsas. Kad biju aizņemts ar aizstāvības lietām, man draugiem neatlika laika. Tagad, ja neskaita tevi, Džon, esmu palicis gluži viens Man nav neviena, ko uzaicināt līdzi garajās pastaigās pa mežu, kad visi, ērti ierīkojušies savos kokonos, apskurbuši snauduļo. Kad esmu beidzis lasīt brīnišķīgu grāmatu, kas mani aizkustinājusi līdz pašiem sirds dziļumiem, man nav neviena, ar ko to pārrunāt. Un inan nav arī neviena, kam izkratīt sirdi, kad saule zeltainā rudens dienā to sasilda un piepilda ar prieku.»

Tad Džūljens sevi spēji pārtrauca. «Labi. Ne jau iāpēc esmu še ieradies, lai sevi žēlotu. Esmu uzzinājis no Sivanas Lielajiem Skolotājiem, ka apskaidrotam cilvēkam ikviena rītausma ir jauna diena.«

Es vienmēr biju raudzījies uz Džūljenu kā īstu jurisprudences supermenu vai gladiatoru, kurš laužas cauri pretinieka pretargumentu biezoknim gluži tāpat, kā to dara Austrumu cīņas meistari. Bija skaidri redzams, ka tas vīrs, kuru sastapu pirms daudziem gadiem, bija iemantojis pavisam citādas rakstura īpašības. Tas Džūljens, kurš tagad stāvēja manā priekšā, izstaroja maigumu, laipnīgumu, labestību un mieru. Viņš likās apmierināts ar to, kāds bija, un arī ar lomu, kāda tam bija iedalīta tajā teātrī, ko dēvē par dzīvi. Viņš kā neviens cits, ko man jebkad mūžā gadījies sastapt, tagad būdams vieds un pieredzējis Garīgais Skolotājs, spēja izvērtēt pagātnē pielaistās kļūdas un tajā pašā laika apzināties arī to, ka viņa tagadējā dzīve ir kas vairāk nekā tikai pagātnē piedzīvoto notikumu virknējums vien.

Doma par to, kas sagaidāms turpmāk, lika Džūljena acīm iemirdzēties. Arī mani bija pārņēmusi tāda pati gaidpilna atvērtība pasaulīgās dzīves brīnumainajām norisēm un nevaldāms prieks par dzīvi. Man arvien vairāk sāka likties, ka Džūljens Mentls, kādreiz tik neuzvaramais un izveicīgais advokāts, kurš aizstāvēja šīs pasaules varenos, no cilvēka, kurš soļo pa dzīvi, ne par vienu īpaši neraizēdamies, ir patiešām pārtapis par garīgu būtni, kura iet pa dzīvi, rūpēdamās par saviem līdzcilvēkiem. Iespējams, ka arī man liktenis lēmis to pašu.

Pašaizliedzīga kalpošana citiem

• Rezultātā tavas dzīves kvalitāti nosaka tas, cik daudz tu esi devis citiem.

• Lai katra tava nodzīvotā diena iegūtu svētību, dzīvo dodot.

• Padarot pilnskanīgāku citu cilvēku dzīvi, jaunā dimensijā paceļas paša dzīve.

• laipnības izrādīšana katru dienu.

• Dzīvošana saskaņā ar principu - dod tam, kas lūdz».

• Savu cilvēcisko attiecību bagātināšana.

Viscēlākais, ko tu vari darīt, ir darboties citu cilvēku labā. Sāc virzīties uz savu augstāko mērķi.

Bija pagājušas jau divpadsmit stundas kopš tā brīža, kad Džūljens bija ieradies pie manis mājās, lai dalītos ar mani tajās zināšanās, ko bija apguvis Sivanā. Nav šaubu, ka šīs divpadsmit stundas bija visnozīmīgākās manā mūžā. Pēc visa dzirdētā es tagad jutos uzmundrināts, motivēts un, jā gan, pat atbrīvots. Izskaidrojot man joga Ramana sniegto līdzību un visus laika pārbaudi izturējušos tikumiskos principus, kas tajā ietverti, Džūljens pašos pamatos bija izmainījis manu pasaules redzējumu. Man kļuva skaidrs, ka es savā dzīvē nebiju pat sācis domāt par savu cilvēcisko iespēju potenciālu. Biju palaidis vējā tās iespējas, kādas dzīve man dienu no dienas piedāvāja. Džūljena stāsts ļāva man saskatīt to, kas liedza dzīvot tādu dzīvi, kādu patiesībā biju pelnījis. Pilnskanlgu dzīvi, pārpilnu ar smiekliem un enerģiju. Es jutos aizkustināts.

«Man drīz būs jādodas prom. Tevi gaida steidzami pienākumi, un arī mani gaida darbs,» Džūljens, kā aizbildinoties, sacīja.

«Mans darbs var pagaidīt.»

«Manējais, diemžēl, ne,» viņš sacīja, sejā iestarojoties smaidam. «Bet, pirms es aizeju, man tev vēl jāizskaidro joga Ramana izstāstītās līdzības pēdējais elements. Es jau sacīju, ka sumo cīkstonis, kurš iznāca brīnišķīgajā dārzā pa durvīm, kas atradās tornī ar bāku, būdams gluži kails, ja neskaita sārto stiepļu pinuma jostu, kura apslēpa viņa vīrietību, paslīdēja uz mirdzoša zelta hronometra un nokrita. Pēc zināma laika, kas likās vesela mūžība, viņš, sajūtot brīnišķīgo dzelteno rožu smaržu, beidzot atguva samaņu. Patīkamu sajūtu pārņemts, viņš pietrūkās kājās un pārsteigts ieraudzīja aizvijamies tālumā garu ceļu, kuru klāja miljoniem sīku dimantu. Skaidrs, ka mūsu draugs, sumo cīkstonis, devās pa šo ceļu tālāk un uz mūžu mūžiem iemantoja laimi.»