Robins Šarma: Mūks, kurš pārdeva savu Ferrari

«Un kādi būtu ieteikumi?»

«To es atstāšu tavā ziņā. Esmu tevi iepazīstinājis ar daudzām Sivanas Lielo Skolotāju piedāvātajām stratēģijām un tehnikām. Ja vien nepietrūks drosmes tās pielietot, tu pieredzēsi brīnumainas lietas. Jā. Šajā sakarībā man atmiņā nāk vēl kāda lieta, ko es daru, lai mana dzīve ritētu harmoniski un bez sarežģījumiem.»

«Un tā būtu?»

«Pēc pusdienām es mēdzu bridi nosnausties. Esmu konstatējis, ka tas man palīdz justies enerģiskam, možam un jauneklīgam. Droši varētu to nosaukt par manu «skaistumkopšanas» miegu,» Džūljens ironiski pasmīnēja.

«Skaistumkopšanā nu gan nekad neesmu bijis lietpratējs.»

«Toties humora izjūtas gan tev nekad nav trūcis, un tās dēļ es tevi ļoti augstu vērtēju. Nekad neaizmirsti to, kāds spēks piemīt smiekliem. Tie, tāpat kā mūzika, lieliski tonizē pret dzīves stresiem un spriedzi. Man šķiet, ka jogs Ramans izteica šo domu visprecīzāk, sakot šādus vārdus: «Smiekli atver tavu sirdi un dziedina tavu dvēseli. Nevienam nevajadzētu dzīvi uztvert tik nopietni, ka tiek pazaudēta pat spēja pasmieties pašam par sevi.»»

Jautājumā par laiku Džūljenam ienāca prāta vēl kāda doma. «Svarīgāk par visu, Džon, ir rīkoties tā, it kā tev ko dzīvot būtu atlikuši vēl veseli piecsimt gadi. Kad Divēja uzdāvināja man šo nelielo smilšu pulksteni, viņa man deva arī kādu padomu, kuru es nemūžam neaizmirsīšu.»

«Kāds bija šis padoms?»

«Viņa man teica, ka vislabākais laiks, kad iestādīt koku, bijis pirms četrdesmit gadiem. Bet otrs vispiemērotākais laiks, kad to darīt, ir šodien. Neiztērē velti nevienu vienīgu minūti no tev atvēlētā laika. Domā un rīkojies tā, it kā katra diena tavā mūžā būtu pēdējā. Izveido sevī «beigu tuvuma mentalitāti».

«Kā tu teici?» es pārjautāju, visai izbrīnīts par tik neparastu vārdu salikumu, kādu Džūljens bija lietojis. «Ko nozīmē apzīmējums «beigu tuvuma mentalitāte»?»

«Tas ir jauns veids, kā palūkoties pašam uz savu dzīvi. Varu teikt, ka tā ir visai rosinoša pozīcija. Atbilstoši tai ikviena tavas dzīves diena var izrādīties pēdējā. Tāpēc izdzīvo to pilnībā.»

«Ja gribi zināt manas domas, tad tas izklausās diezgan patoloģiski. Tas liek aizdomāties par nāvi.»

«Patiesību sakot, tā ir vesela dzīves filozofija. Akceptējot šādu domāšanas veidu, tu katru dienu dzīvo tā, it kā tā būtu pēdējā diena tavā mūžā. Iztēlojies sevi no rīta pamostamies, un uzdod sev pavisam vienkāršu jautājumu: «Ko es darītu, ja šī diena manā mūžā būtu pēdējā?» Un tad padomā par to, kā tu izturētos pret savu ģimeni, pret saviem kolēģiem darbā un pat pret pilnīgi nepazīstamiem cilvēkiem. Padomā par to, cik mērķtiecīgs un satraukts tu būtu, vēlēdamies ik mirkli izbaudīt maksimāli pilnskanlgi. Jau pats vārdu apvienojums «beigu tuvums» vien spēj būtiski ietekmēt tavu dzīvi. Tas var tavām dienām piešķirt vitalitāti, ikvienu tavu rīcību bagātinot ar kaismīgu aizrautību un garīgumu. Tu sāksi intensīvi domāt par visām tām nozīmīgajām un jēgpilnajām lietām, kuras visu laiku biji atlicis uz vēlāku laiku, un pārtrauksi tērēt laiku tiem sīkumiem, kuri bija tevi ievilkuši krīzes un haosa muklājā.»

Džūljens izvērsa savu domu tālāk. «Piespied sevi izdarīt vairāk un līdz ar to arī pieredzēt vairāk. Izmanto visu savu enerģiju, lai uzdrīkstētos paplašināt savus sapņus. Jā, tieši tā paplašināt savus sapņus. Nesamierinies ar viduvējībai raksturīgu dzīvesveidu, jo tava prāta cietoksnī rodams neierobežotu iespēju potenciāls. Uzdrošinies kļūt izcils. Tādas tiesības tev ieliktas jau šūpuli.»

«Cik spēcīgi vārdi!»

«Pateikšu vēl vairāk. Ir kādas pavisam vienkāršas zāles, ar kurām iespējams izdziedināt no vilšanās un neapmierinātības, kāda pārņēmusi tik daudzus cilvēkus.»

«Es šajā ziņā neesmu izņēmums,» es klusi piebildu.

«Rīkojies, nepieļaujot pat domu par neveiksmi, un panākumi būs nodrošināti. Atbrīvojies no jebkuras domas par to, ka varētu izvirzīto mērķi arī nesasniegt, vienalga, vai tas ir materiālas dabas, vai arī garīgas. Esi drosmīgs un nekādā veidā neierobežo savu iztēli. Nekad nepadari sevi par savas pagātnes vergu. Veido pats savu nākotni. Un atceries, ka tāds, kāds esi bijis, tu vairs nekad nebūsi.»

Kad pilsēta sāka mosties un rīts arvien vairāk atvēra savus miegpilnos plakstus, mans jauneklīgais draugs pēc nakts, kas pavadīta, daloties savās zināšanās ar vērīgu un ieinteresētu mācekli, sāka izrādīt pirmās noguruma pazīmes. Mani bija dziļi izbrīnījusi viņa izturība, viņa neizsmeļamā enerģija un nebeidzamais entuziasms. Viņš ne tikai runāja, bet arī aizrāva.

«Tagad mēs esam pietuvojušies joga Ramana stāstītās līdzības pēdējam elementam. Līdz ar to tuvojas laiks, kad man nāksies tevi atJtāt,» viņš klusi sacīja. «Mani gaida darbs un jātiekas ar daudziem cilvēkiem.»

«Vai gatavojies pavēstīt par savu atgriešanos mājās visiem bijušajiem darījumu partneriem?» es painteresējos, nespēdams apvaldīt ziņkāri.

«Nedomāju vis,» Džūljens atbildēja. «Esmu pavisam savādāks nekā tas Džūljens Mentls, kuru viņi pazina. Es vairs nedomāju tādas pašas domas kā viņi. Es vairs nevalkāju tādas pašās drēbes kā viņi. Es vairs nerīkojos tāpat kā viņi. Esmu kļuvis pavisam cits cilvēks. Viņi mani vairs nepazītu.»

«Tu patiesi esi kļuvis pavisam cits cilvēks,» es apstiprināju Iekšēji uzjautrināts, es iztēlojos, kā šis noslēpumainais, Sivanai raksturīgajā apmetnī ar kapuci tērpies mūks, iesēžas savā sarkanajā Ferrari, kāds tam piederēja tā agrākajā dzīve.

«Pavisam jauna būtne laikam būtu precīzāks apzīmējums.»

«Es te nesaskatu nekādu atšķirību,» man nācās atzīt.

«Indijā dzirdēju kādu senu sakāmvārdu: «Mēs esam nevis cilvēki, kuri apgūst garīgu pieredzi, bet gan garīgas būtnes, kuras apgūst pasaulīgās dzīves pieredzi.» Tagad es izprotu savu lomu Visuma struktūrā. Esmu uzzinājis, kas patiesībā esmu. Es vairs nepastāvu pasaulē, bet pasaule pastāv manī.»

«Man tas, ko tu teici, vēl kādu brīdi jāpārdomā,» es atklāti sacīju, nebūdams gluži skaidrībā par to, ko Džūljens ar to bija domājis.

«Jā. Protams. Es tevi saprotu, mans draugs. Pienāks laiks, kad sapratīsi to, ko nupat sacīju. Ja sekosi tiem principiem, kurus esmu tev atklājis, un izmantosi manis piedāvātās tehnikas, tu, ejot apgaismības ceļu, būsi ievērojami pavirzījies uz priekšu. Tu apgūsi prasmi pašam kontrolēt sevi un vadīt. Tu ieraudzīsi savu dzīvi tādu, kāda tā ir patiesībā, proti, kā nelielu punktiņu uz Mūžības audekla. Turklāt tu sāksi skaidri apzināties to, kas esi, kā arī savas dzīves misiju »

«Un tas būtu?»

«Kalpošana citiem, bez šaubām. Nav svarīgi tas, cik liela ir tava māja, nedz arī tas, cik greznai automašīnai tu sēdi pie stūres, jo tik un tā vienīgais, ko, dzīvei beidzoties, varēsi paņemt līdzi, būs vienīgi tava sirdsapziņa. Tāpēc ieklausies savā sirdsbalsī un ļauj, lai tā tevi vada. Sirdij vienmēr ir zināšanas, kā būtu pareizi rīkoties. Tā pateiks priekšā, ka tavas dzīves galvenais uzdevums ir tādā vai citādā veidā pašaizliedzīgi kalpot citiem. Tas ir tas, ko man iemācījis paša pārdzīvotais. Un tagad man paredzēts tikties ar daudziem jo daudziem cilvēkiem, kuriem gribu pakalpot un kurus izdziedināt. Manas dzīves galvenais uzdevums ir nodot Sivanas Lielo Skolotāju mūžsenās zināšanas visiem tiem, kuri vēlas tās apgūt. Tā ir mana misija.»

Sivanas Lielo Skolotāju sniegtās zināšanas bija ļāvušas Džūljenam garīgi atdzimt. Tas bija skaidri redzams pat tik neapgaismotam radījumam, kāds biju es. Savas zināšanas viņš izklāstīja tik kaismīgi, ar tādu atdevi un entuziasmu, ka tas atspoguļojās arī viņa fiziskajā veidolā. Viņa pārtapšanas iemesls no vārga, slima un vecīga advokāta par vitālu un jaunu Adonīdu bija ne tikai vienkāršas diētas ieturēšana un dažādu tehniku praktizēšana vien, bet arī daudzkārt dziļāka panaceja, kuru Džūljens bija radis vareno Himalaju kalnu augstumos. Viņš bija atklājis noslēpumu, kuru cilvēki bija tiekušies atklāt gadsimtiem ilgi. Tas bija kas vairāk nekā tikai jaunības, garīga piepildījuma un laimes noslēpums vien. Džūljens bija atklājis savas patības noslēpumu.