Robins Šarma - Mūks, kurš pārdeva savu Ferrari

«Izklausās ļoti iespaidīgi.»

«Tā patiešām ir ļoti praktiska koncepcija. Iedomājies, ko visu tu varētu izdarīt, ja savu pašreizējo gribasspēku divkāršotu. Tu varētu sākt dzīvot atbilstoši tam vingrinājumu režīmam, kādu vienmēr esi ilgojies uzsākt. Tu varētu labāk organizēt savu laiku. Tu varētu reizi par visām reizēm atbrīvoties no paraduma par visu raizēties. Vai arī tu varētu kļūt ideāls vīrs. Stipras gribas veidošana palīdz atkal atgūt to dzīvesprieku un vēlmi aktīvi darboties, kura, tavuprāt, šķietami sen jau zudusi. Tas ir ļoti nozīmīgs faktors, kuru nepieciešams sevī kultivēt.»

«Tātad, vajadzētu sākt ar regulāru mana gribasspēka trenēšanu?»

«Jā gan. Izšķiries darīt ko tādu, ko patiešām vajadzētu, nevis iet pa mazākās pretestības ceļu. Sāc cīnīties ar saviem sliktajiem paradumiem un niecīgāko impulsu spēku un vilinājumu ar tādu spēku kā raķete, kas pārvar Zemes pievilkšanas spēku, lai paceltos debesu neizzinātajos augstumos. Piespied sevi un pavēro, kas notiks pēc dažām nedēļām.»

«Un mantra man palīdzēs?»

«Katrā ziņā. Manis dotās mantras teksta atkārtošana, vienlaikus iztēlē skatot sevi ideālajā variantā, sniegs tev nenovērtējamu atbalstu, sevi disciplinējot un veidojot tādu dzīvi, kas būtu maksimāli pietuvināta taviem sapņiem Un tev nebūt nav jācenšas savu pasauli izmainīt vienā acumirklī. Iesāc ar mazumiņu. Jā, gargabala distance vienmēr iesākas ar pirmo soli. Mēs augam un veidojamies pamazām. Pat sevis piespiešana piecelties no rīta stundu agrāk un šī paraduma nostiprināšana vairos tavu pašapziņu, iedvesmojot sasniegt aizvien augstākas virsotnes.»

«Īsti neredzu, kā tas viss saistās kopā,» es iestarpināju.

«Sīkas uzvaras ved pie lielām uzvarām. Lai sasniegtu ko patiešām dižu, vajag sākt ar mazumiņu. Turpinot īstenot pat tik vienkāršu apņemšanos kā agrāku piecelšanos katru dienu, tu izjutīsi prieku un baudu, ko šāda sevis pārvarēšana sniedz. Tu esi uzstādījis sev mērķi un spējis to īstenot. Tas dod gandarījumu. Lietas būtība ir tā, ka savu latiņu nepieciešams pacelt arvien augstāk, nemitīgi paaugstinot arī savas dzīves standartu. Tas, savukārt, radīs milzīgu inerci, kas tevi motivēs arī turpmākai vēlmei nemitīgi palielināt savu neizsmeļamo potenciālu. Vai tev patīk slēpot?» Džūljens krasi mainīja tēmu.

«Patīk gan,» es atbildēju. «Mēs ar Dženiju un bērniem katrā jzdevīgā brīdī mēdzam doties uz kalniem slēpot. Lai gan, Dženijai par apbēdinājumu, atlicināt tam laiku izdodas ne pārāk bieži.»

«Nu labi. Tad pamēģini iztēloties, kā tas ir, kad tu atgrūdies ar slēpēm un sāc laisties lejā no kalna. Sākumā slēpes slīd lēni. Bet pēc mirkļa tu jau nesies lejā no kalna tā, ka vējš svilpo gar ausīm, vai ne?»

«Vari saukt mani par slēpotāju «nindzju». Es mīlu ātruma sniegto baudu!»

«Un kas ļauj tev šo ātrumu iegūt?»

«Mans aerodinamiski veidotais augums?» es mēģināju paspīdēt ar asprātību.

«Jauki,» Džūljens pasmējās. «Man gan likās, ka tu sacīsi «inerce». Lai sevi disciplinētu, cilvēkam nepieciešama arī inerce. Kā jau teicu, jāiesāk ir ar kaut ko nelielu. Tā var būt vai nu nedaudz agrāka piecelšanās no rīta, vai ikvakara pastaiga pa savu tuvāko apkārtni. Vai arī spēja izslēgt televizoru, kad apzinies, ka esi to jau skatījies pietiekami ilgi. Šādas mazas uzvaras pār sevi visas kopā veido inerci, kas rosina tevi doties tālāk pa sevis pilnveidošanas ceļu. Un drīz vien tu pēkšņi atskārt, ka dari ko tādu, kas agrāk tev pat sapņos nebija rādījies. Turklāt ar tādu aizrautību un enerģiju, kāda, tavuprāt, nekad agrāk tev nav piemitusi. Tas ir ļoti patīkami, Džon. To es saku no paša pieredzes. Un sārtais stiepļu pinums joga Ramana stāstītajā līdzībā vienmēr tev atgādinās, ko iespēj cilvēka griba.»

Brīdī, kad Džūljens beidza izklāstīt savus uzskatus jautājumā par disciplīnu, es ieraudzīju istabā ieslīdam pirmos rīta saules starus, kuri aizvirzīja nost tumsu, gluži kā bērns, nosperot nost segu. «Šī būs izcila diena,» es nodomāju. «Pirmā diena, nostājoties uz apskaidrības ceļa.»

Pašdisciplīna

• Sevi disciplinēt nozīmē nemitīgi parādīt drosmi, pārvarot sevi ikdienas dzīves norisēs.

• Jo pašdisciplīnas aizmetnis vairāk tiek kopts, jo ātrāk tas nobriest.

• Gribasspēks ir pilnskanīgas cilvēka dzīves neatņemama sastāvdaļa.

• Mantru skandēšana un radoša savu mērķu iztēlošanās.

• Klusuma zvērests.

Piesaki kam visām tām negatīvajām domām, kurām izdodas klusi ielavīties tava prāta cietoksni. Tad ar laiku tās pašas sapratīs, ka nav vēlamas, un pagaisīs kā nevēlami viesi, apzinoties, ka to klātbūtne ir traucējoša.

«Vai gribi zināt, kāds paradokss valda dzīvē?» Džūljens apvaicājās.

«Nu kāds?»

«Kad lielākā daļa cilvēku beidzot aptver, ko īsti vēlas un ko vajadzētu darīt, lai to sasniegtu, parasti ir jau par vēlu. Tieši tāpēc tautas sakāmvārdā: «Ja tikai jaunie zinātu, ja tikai vecie spētu», ietverta tik dziļa un pareiza doma.»

«Vai uz to norāda hronometrs joga Ramana līdzībā?»

«Jā, Tieši tā. Kailais, deviņas pēdas garais un deviņsimt mārciņas smagais sumo cīkstonis, kura ķermenis apjozts ar sārtu stieples vijumu, paslīd uz mirdzoša zelta hronometra, ko kāds pametis brīnumainajā dārzā,» Džūljens man atgādināja.

«Kā es to varēju aizmirst?» es atbildot plati pasmaidīju. Tagad biju jau aptvēris, ka joga Ramana sniegtā līdzība nebija nekas vairāk kā vien virkne atmiņai domātu pieturas punktu, lai Džūljenam atvieglotu mūžsenās apskaidrības mācības elementu apgūšanu, tādā veidā palīdzot tos labāk iegaumēt. Pateicu savas domas arī Džūljenam.

«Ak šis aizstāvības advokātam raksturīgais sestais prāts! Tev pilnīga taisnība. Lielā Sivanas Skolotāja metode arī man sākumā šķita visai dīvaina. Arī es par viņa stāstīto līdzību brīnījos tieši tāpat kā tu, kad pirmo reizi tevi ar to iepazīstināju. Bet man tev jāsaka, Džon, ka visi joga Ramana stāstītās līdzības elementi, sākot ar dārzu un kailo japāņu sumo cīkstoni, līdz pat dzeltenajām rozēm un dimantiem nokaisīto taku, par ko arī drīz runāsim, ir lieliski atbalsta punkti, lai paturētu prātā Sivanas apmetnē apgūtās zināšanas. Dārzs palīdz koncentrēties uz iedvesmojošām domām. Tornis ar bāku man atgādina, ka dzīves mērķis ir saprātīga un jēgpilna dzīve. Sumo cīkstonis rosina mani uz nemitīgu pašatklāsmi, kamēr sārtais stieples vijums liek aizdomāties par gribasspēku. Nepaiet neviena diena, kad man nebūtu jādomā par šo līdzību un tajā ietvertās mācības principiem, kurus man darīja zināmus jogs Ramans.»

«Un ko simbolizē mirdzošais zelta hronometrs?»

«Tas simbolizē to, kas mums ir visdārgākais, proti, laiku.»

«Un kā tad ar pozitīvo domāšanas ievirzi, mērķu uzstādīšanu un pašpilnveidošanos?»

«Bez pareizi orientēta laika tie zaudē jebkuru nozīmi. Kādus sešus mēnešus pēc tam, kad Sivana, kas atradās skaista meža vidū, man kļuva par pagaidu mājām, rožu namiņā, kurā biju apmeties un mācījos, mani apciemoja viena no Sivanas Lielajām Skolotājām. Viņas vārds bija Divēja. Tā bija satriecoši skaista sieviete ar ogļu melnām cirtām, kas sniedzās pāri viduklim. Viņa man ļoti maigā un sievišķīgā balsī pavēstīja, ka esot visjaunākā no Sivanas Lielajiem Skolotājiem, kuri dzīvoja šajā kalnu ieskautajā ciematā. Viņa man pavēstīja arī to, ka esot ieradusies pēc joga Ramana lūguma. Viņš bija sacījis, ka es tam esot bijis vislabākais skolnieks no visiem.»