Robins Šarma - Mūks, kurš pārdeva savu Ferrari

«Tu taču negrasies man iestāstīt, ka Gandijs bija tikpat nevaldāms uzdzīvotājs kā tu?»

«Ne gluži, Džon. Būdams jauns Dienvidāfrikas advokāts, viņš bija ļoti impulsīvs un nesavaldīgs. Tādas lietas kā meditācija un gavēšana viņam bija tikpat svešas kā vienkāršais, baltais gurnauts, kurš viņa dzīves vēlākajos gados kļuva par viņa personisko zīmolu.»

«Vai tu gribi teikt, ka, pietiekami daudz trenējoties, arī es varētu sevī attīstīt tikpat lielu gribasspēku kā Mahatma Gandijs?»

«Mēs ikviens esam savādāks. Viens no mūžsenās mācības pamatprincipiem, joga Ramana vārdiem runājot, ir tas, ka patiesi apskaidrots cilvēks nekad necenšas būt tāds pats kā visi pārējie. Pareizāk sakot, viņi tiecas justies pārāki par savu iepriekšējo patību. Nekad nevajadzētu censties pārspēt citus. Pārspēt vajag pašam sevi,» Džūljens atbildēja.

«Kad tev būs pietiekami liels gribasspēks, tev būs arī apņēmība paveikt to, ko vienmēr esi vēlējies. Tavā gadījumā derētu patrenēties maratonskriešanā, nodarboties ar nobraucieniem ar plostu pa krāčainām kalnu upēm, vai pat atteikties no jurisprudences, lai kļūtu par mākslinieku. Lai kādu sapni tu tiektos piepildīt, vai nu tas būtu materiālas dabas, vai garīgas, ne man būt tavam soģim un tiesnesim. Es tikai tev patekšu, ka jebkura no šīm lietām tev būs sasniedzama, aktivizējot savas snaudošās gribasspēka rezerves.»

Tad Džūljens piebilda: «Paškontroles un disciplinētības ienākšana tavā dzīvē ļaus tev izjust milzīgu atbrīvotības sajūtu. Jau tas vien izmainīs tavu dzīvi»

«Ko tu ar to gribi teikt?»

«Lielākajai daļai cilvēku piemīt rīcības brīvība. Viņi var doties, kurp vien vēlas, un nodarboties ar to, kas pašiem patīk. Bet pārāk daudz ir arī tādu cilvēku, kuri ir kļuvuši savu iegribu vergi. Viņu darbība drīzāk ir vērsta negatīvā virzienā. Ar to es gribu pateikt, ka viņi ir kļuvuši līdzīgi putām, kas, viļņu izmestas krastā, plūst uz turieni, kur viļņi tās nes. Ja tādi cilvēki pavada laiku kopā ar savu ģimeni, un tādā brīdi piezvana kāds no darba un paziņo, ka atgadījusies nelaime, viņi, lauzīdami rokas, bez jēgas skraida apkārt, ne brīdi neapstājoties, lai padomātu par to, kāda rīcība tobrīd būtu svarīga gan sevis pilnveidošanai, gan savas dzīves misijas īstenošanai. Tāpēc pēc visa tā, ko savā dzīvē esmu novērojis gan Rietumu, gan Austrumu pasaulē, varu teikt, ka šādiem cilvēkiem gan piemīt rīcības brīvība, bet pietrūkst īstas atbrīvotības. Viņiem pietrūkst kāda būtiska kvalitāte, lai varētu dzīvot jēgpilnu un apgaismotu dzīvi. Viņiem pietrūkst iekšējas atbrīvotības, lai aiz kokiem varētu saskatīt mežu, vai arī, lai izšķirtos par pareizu rīcību, pretstatā šķietami vēlamai.»

Es nevarēju Džūljena viedoklim nepiekrist. Man gan nebija, par ko žēloties. Man bija liela ģimene, ērta māja un liela advokāta prakse. Bet es melotu, ja apgalvotu, ka jūtos iekšēji atbrīvots. Peidžeris man bija tikpat nepieciešams kā mana labā roka. Es dzīvoju nerimtīgā steigā. Man nekad nebija laika nopietni aprunāties ar Dženiju. Un tas, ka es tuvākajā nākotnē spētu izbrīvēt vēl brīdi klusuma sev, likās tikpat neiespējami, kā uzvarēt Bostonas maratona skrējienā. Jo vairāk es par to domāju, jo vairāk atskārtu, ka, būdams jaunāks, es nekad nebiju pat pagaršojis patiesas un neierobežotas brīvības nektāru. Es domāju, ka patiešām esmu bijis pat savu niecīgāko instinktu vergs. Es vienmēr pakļāvos un darīju to, ko man lika citi.

Vai lielāks gribasspēks ļaus man justies atbrīvotākam?»

«Atbrīvotība līdzinās mājai. Tu to būvē pamazām ķieģeli pa ķieģelim. Nu lūk pirmajam ķieģelim tava nama pamatos vajadzētu būt gribasspēkam. Tas tevi iedvesmo rīkoties tā, kā ir pareizi konkrētajā dzīves situācijā. Tas dod tev spēku rīkoties drosmīgi. Tas ļauj tev veidot savu dzīvi tādu, kādu tu to esi iztēlojies, nevis pieņemt tādu, kāda tā ir.»

Džūljens uzskaitīja arī tos daudzos praktiskos guvumus, ko spēj nodrošināt gribasspēks.

«Vari ticēt vai ne, bet stingra gribasspēka izveide var izdzēst paradumu par visu mūžīgi raizēties. Tā var uzturēt tevi pie labas veselības un nodrošināt ar daudz lielāku spēku un enerģiju kā jebkad agrāk. Redzi, Džon, īstenībā jau paškontrole nav nekas vairāk kā kontrole pār savu prātu. Griba valda pār prāta spēku. Trenējot prātyi, tu veido savu dzīvi. Prāta pilnveidošana sākas ar bridi, kad tu kļūsti spējīgs kontrolēt ikvienu savu domu. Kad esi, izkopis sevī spēju atbrīvoties no negatīvajām domām, koncentrējoties tikai uz labajām, tām sekos arī pozitīva rīcība. Un drīz vien tu sāksi piesaistīt savai dzīvei visu to labāko.

Ilustrēšu šo domu ar piemēru. Pieņemsim, ka viens no taviem personiskās pašpilnveidošanās mērķiem ir katru dienu celties augšā sešos no rīta un doties veselības skrējienā apkārt mājas tuvumā esošajam parkam. Iedomāsimies, ka ir pats ziemas vidus un modinātājs tevi uzrauj no dziļa un pamatīga miega. Sava pirmā impulsa iespaidā tu gribi nospiest zvana pogu un laisties atpakaļ miegā. Varbūt tev sākt īstenot savu apņēmību skriet apkārt parkam nākamajā rītā? Šāds uzvedības modelis ievelkas vairāku dienu garumā, līdz kamēr tu nolem, ka esi pārāk vecs, lai mainītu savu dzīvi, un iestāsti sev, ka nodoms sākt uzturēt sevi labā fiziskā formā ir pārāk nereāls.»

«Tu mani pārāk labi pazīsti, Džūljen,» es klusā balsī noteicu.

«Bet tagad izveidosim alternatīvu rīcības scenāriju. Vēl aizvien ir pats ziemas vidus. Modinātājs nozvana, un prātā iezogas doma, ka tu varētu palikt gultā. Bet, tā vietā, lai kļūtu savu paradumu vergs, tu met tiem izaicinājumu, prātā rosinot kādu spēcīgāku domu. Tu sāc gara acīm iztēloties, kā izskatīsies, jutīsies un rīkosies, kad būsi savā vislabākajā fiziskajā formā. Birojā, iedams garām saviem darba kolēģiem slaids un jauneklīgs, tu dzirdēsi sev adresētus komplimentus. Veltī uzmanību visam tam, ko spēsi paveikt, izmantojot to enerģiju, ko dos regulāra ikrīta nodarbošanās ar sportu. Vairs nekādas televizora ekrāna priekšā pavadītas naktis, kad pēc garās un nogurdinošās dienas tiesā tu jutīsies pārāk noguris, lai darītu vēl ko citu. Tavas dienas pildīsies ar enerģiju, entuziasmu un jēgu.»

«Nu bet pieņemsim, ka es to visu daru, un tomēr joprojām ilgojos labāk pavalstīties pa gultu, nekā skriet apkārt parkam. Ko tad?»

«Sākumā dažas pirmās dienas būs grūti, un tev stipri vien gribēsies atgriezties atpakaļ pie saviem vecajiem paradumiem. Bet jogs Ramans bija cieši pārliecināts par viena konkrēta mūžsena principa pareizību, kura būtība ir šāda: «Labais vienmēr uzvar slikto.» Bet, ja tu daudzu gadu gaitā vienmēr pieteiksi karu visām tām negatīvajām domām, kurām izdodas klusi ielavīties tava prāta cietoksnī, tad ar laiku tās pašas sapratīs, ka nav vēlamas, un pagaisis kā nevēlami viesi, apzinoties, ka to klātbūtne ir traucējoša.»

«Vai tādējādi tu centies man pateikt, ka domas ir materiālas?»

«Jā. Un tu tās spēj pilnībā kontrolēt. Domāt pozitīvas domas ir tikpat viegli kā domāt negatīvas.»

«Bet, kāpēc tādā gadījumā tik daudz cilvēku uz mūsu planētas raizējas, novirzot savas domas tikai uz negācijām?»

«Tāpēc, ka viņi nekad mūžā nav mācījušies sevi kontrolēt un disciplinēt savas domas. Lielākajai dajai cilvēku, ar kuriem man iznācis kontaktēties, nav ne mazākās jausmas par to, ka viņi spēj kontrolēt ikvienu savu domu. Turklāt viņu spēkos ir to darīt ik dienu, ik minūti, ik sekundi. Viņi uzskata, ka domas ieklīst prātā tāpat vien, nejauši, un nekad nav aizdomājušies līdz tam, ka, neizbrīvējot laiku, lai sāktu kontrolēt savas domas, domas sāks kontrolēt pašus. Kad tu sāksi koncentrēties tikai uz labajām domām, ar gribasspēka palīdzību apspiežot negatīvās, es galvoju, ka tās drīz vien izzudīs.»