Robins Šarma - Mūks, kurš pārdeva savu Ferrari

«Iespējams, ka tieši visas tavā iepriekšējā dzīvē pārdzīvotās sāpes un ciešanas ļāva tev uzņemt mūsu mācību ar tik atklātu sirdi,» viņa iesāka.

«Kā pašai jaunākajai visā mūsu ciematā mani lūdza atnest tev dāvanu. Tā ir no mums visiem, un mēs to sniedzam kā cieņas apliecinājumu tev cilvēkam, kurš veicis tik tālu ceļu, lai apgūtu mūsu zināšanas. Tu nekad neesi mūs tiesājis, nedz arī noniecinājis mūsu tradīcijas. Tāpēc, lai gan tu esi izlēmis mūs pēc dažām nedēļām atstāt, mēs tevi uzskatām par vienu no savējiem. To, ko tagad tev pasniegšu, vēl nekad nav saņēmis neviens no ārpasaules.»

«Kas tā bija par dāvanu?» es degu nepacietībā uzzināt.

«Divēja no savas pašaustās augu šķiedai somas izvilka kādu priekšmetu un pasniedza to man. Dāvana bija iesaiņota smaržīgam papīram līdzīgā materiālā. Kaut ko tādu es laikam pat nebūtu varējis nosapņot. Tas bija miniatūrs smilšu pulkstenis, stikla pūtēja darinājums sandalkoka ietvarā. Redzot manu apmulsumu, Divēja steidzās paskaidrot, ka ikviens no Sivanas Lielajiem Skolotājiem ir saņēmis šādu dāvanu, vēl būdams pavisam mazs bērns. «Lai gan mums nekas nepieder un mēs dzīvojam pavisam vienkāršu dzīvi, mēs izjūtam cieņu pret laiku un tā ritējumu. Šie mazie smilšu pulksteņi ik dienu atgādina to, ka esam mirstīgi, akcentējot to, cik svarīgi, virzoties uz konkrētu mērķi, ir dzīvot piepildītu un jēgpilnu dzīvi.»»

«Vai gribi teikt, ka Sivanas Lielie Skolotāji tur Himalaju kalnu augstumos ievēroja laiku?»

«Ikviens no viņiem izprata laika īpašo nozīmi. Katrs no viņiem bija attīstījis sevī ko tādu, ko es varētu nosacīti apzīmēt kā «laika apzināšanos». Redzi, esmu sapratis, ka laiks izslīd mums caur pirkstiem gluži kā smilšu graudi, lai nekad vairs neatgrieztos. Tie, kuri jau kopš bērna gadiem prot organizēt savu laiku, dzīvo bagātu un produktīvu dzīvi, kurā netrūkst gandarījuma un prieka. Turpretī tie, kuri nekad nav bijuši spiesti ievērot principu, ka «prasme organizēt savu laiku nozīmē prasmi veidot savu likteni», nekad arī neapjautīs savu iespēju milzīgo potenciālu. Laiks visu nolīdzina. Neatkarīgi no tā, vai piederam priviliģēto sabiedrības slānim vai zemākajiem, vai dzīvojam Teksasā vai Tokijā, mūsu rīcībā ir diennakts tikai divdesmit četru stundu garumā. Tas, kas atšķirs tos, kuri dzīvo pilnskanīgu dzīvi, no pārējiem, ir veids, kā viņi izmanto savu laiku.»

«Reiz es dzirdēju savu tēvu sakām, ka tieši visaizņemtākie cilvēki spēj izbrīvēt laiku arī kam citam Kādas ir tavas domas šajā jautājumā?»

«Es pilnīgi piekrītu. Aizņemti un produktīvi cilvēki ļoti prasmīgi izmanto savu laiku. Viņiem šī prasme nepieciešama, lai izdzīvotu. Prasme lieliski organizēt savu laiku tomēr nenozīmē, ka cilvēkam jākļūst par darbaholiķi. Gluži pretēji. Prasme organizēt savu laiku ļauj to atlicināt arī patīkamām nodarbēm un lietām, kas tev ir patiesi nozīmīgas. Kā jau teicu, prasme organizēt savu laiku ļauj pašam kļūt par tā noteicēju. Neiznieko savu laiku. Atceries, ka tas nav atsaucams.»

«Ļauj man minēt tev kādu piemēru,» Džūljens ierosināja. «Pieņemsim, ka ir pirmdienas rīts un tavā darāmo darbu sarakstā paredzētas dažādas tikšanās, sapulces un uzstāšanās tiesā. Pieņemsim, ka tā vietā, lai kā parasti pieceltos sešos trīsdesmit no rīta, steigā izdzertu tasi stipras Indijas tējas, pa galvu, pa kaklu nokļūtu darbā un tad aizvadītu tur spriedzes pilnu dienu, kurā darbs dzen darbu, tu iepriekšējā vakarā izbrīvē piecpadsmit minūtes laika tam, lai saplānotu savus nākamajā dienā darāmos darbus. Vai arī, kas būtu vēl efektīvāk, tu klusā svētdienas rītā vienu stundu ziedotu tam, lai saplānotu darbus veselai nedēļai. Savā dienas plānotājā tu paredzētu laiku, kad tikties ar klientiem, kad strādāt ar izskatāmās lietas materiāliem un kad atbildēt uz telefona zvaniem Ļoti svarīgi šādā nedēļai paredzēto darāmo darbu sarakstā iekļaut arī tās aktivitātes, kuras saistītas ar tavu personisko, sociālo un garīgo izaugsmi. Tas arī ir līdzsvarotas cilvēka dzīves noslēpums. Iekļaujot visus savus dzīves svarīgākos aspektus noteiktā dienas kārtībā, iespējams ievirzīt dzīvi rāmā un mērķtiecīgā gultnē.»

«Ceru, ka tu neuzstāj, lai es savā aizņemtībā izbrīvētu dienas vidū laiku pastaigai parkā vai meditācijai.»

«Uzstāju gan. Kāpēc tu tik nelokāmi turies pie vecajiem ieradumiem? Kāpēc tev liekas, ka tev jārīkojas tāpat, kā rīkojas citi? Izlem pats, kā tev rīkoties. Kāpēc gan tev nepiecelties stundu agrāk, lai atļautos sev tādu greznību kā rāmu rīta pastaigu tajā brīnišķīgajā parkā, uz ko paveras tava biroja logi? Vai arī, kāpēc nedēļas sākumā nepastrādāt birojā stundu ilgāk, lai piektdien pēc pusdienas pabeigtu darbu ātrāk un aizvestu bērnus uz zooloģisko dārzu? Vai arī, kāpēc neatvēlēt divas dienas strādāšanai mājās, lai būtu vairāk kopā ar ģimeni? Cenšos tev pateikt vienīgi to, ka vajadzētu radoši organizēt savu laiku un saplānot darbus veselai nedēļai uz priekšu. Disciplinē sevi tā, lai izbrīvētu laiku savām prioritātēm. Visnozīmīgākās lietas savā dzīvē nekad nedrīkst upurēt visnenozīmīgāko labā. Un vēl atceries, ka plānošanas trūkums nozīmē jau iepriekš noteiktu neveiksmi, tai skaitā arī panākumu deficītu. Pierakstot ne tikai savas plānotās lietišķās tikšanās, bet, ieplānojot laiku arī tam, lai nolūkā uzlabot dzīves kvalitāti izlasītu labu grāmatu, atslābinātos vai arī uzrakstītu mīļu vēstulīti savai sievai, tu iemācīsies organizēt savu laiku daudz produktīvāk un racionālāk. Nekad neaizmirsti, ka laiks, kurš atvēlēts tava brīvā laika bagātināšanai, nekad nav iztērēts velti. Tas ļauj tev ļoti efektīvi izmantot arī savu darba laiku. Nesadrumstalo savu dzīvi un saproti reizi par visām reizēm, ka viss tas, ko tu dari, veido vienu nedalāmu veselu. Tavs dzīvesveids mājās ietekmē to, kā tu izturies darbā. Bet veids, kā tu izturies pret cilvēkiem savā birojā, ietekmē veidu, kā tu izturies pret saviem ģimenes locekļiem un draugiem.»

«Esmu, Džūljen, ar tevi vienisprātis, bet dienas vidū es patiesi nespēju izbrīvēt ne minūti laika. Un tā nu ir iegājies, ka lielāko daļu vakaru es arī strādāju. Šobrīd mans grafiks ir vienkārši iznīcinošs.» Sakot šos vārdus, mans kuņģis iesmeldzās jau no domas vien par priekšā stāvošo darbu apjomu.

«Aizņemtība nav nekāds attaisnojums. Rodas jautājums, ar ko tad tu esi tik ļoti aizņemts? Viens no Dabas likumiem, kurus uzzināju no Sivanas Lielajiem Skolotājiem, nosaka, ka par astoņdesmit procentiem dzīvē gūto rezultātu mums jāpateicas tikai divdesmit procentiem darbību, kas veiktas mūsu laikā. Jogs Ramans to dēvēja par Seno Skaitļa Divdesmit likumu.»

«Neesmu pārliecināts, ka izprotu tavu domu.»

«Nu labi. Aplūkosim tavu aizņemto pirmdienu. No rīta līdz pat naktij tu varētu izmantot savu laiku gan tam, lai sarunātos pa telefonu ar saviem klientiem un sagatavotos aizstāvības runām tiesā, gan tam, lai savam jaunākajam bērnam pirms iemigšanas palasītu ko priekšā. Vai arī tam, lai uzspēlētu šaha partiju ar savu sievu. Vai tu man piekrīti?»

«Piekrītu.»

«Bet no simtiem darbību, kas aizņem tavu laiku, tikai divdesmit procenti ir tādas, kuras galu galā patiešām noved pie ilglaicīga rezultāta. Tikai divdesmit procenti tavu veikto aktivitāšu spēj būtiski ietekmēt tavu dzīvi. Tās ir tā dēvētās īpaši iedarbīgās aktivitātes. Palūkosimies tagad teiksim uz to, ko esi paveicis pēdējo desmit gadu laikā. Vai tu patiesi domā, ka viss tas laiks, ko esi pavadījis neauglīgos spriedelējumos par dzīvi pie ūdens dzesētāja vai arī, sēžot pie pusdienu galda kādā piesmēķētā restorānā, vai arī skatoties televīziju, spēj pilnveidot tavu dzīvi?»