Robins Šarma - Mūks, kurš pārdeva savu Ferrari

«Diez vai.»

«Tieši tā. Tāpēc, domāju, tu man piekritīsi, ka ir arī daudz tādu aktivitāšu, kas radikāli spēj mainīt tavu dzīvi.»

«Vai tu domā to laiku, ko esmu veltījis tam, lai pilnveidotu savas juridiskās zināšanas? Vai laiku, ko esmu veltījis tam, lai uzlabotu savas attiecības ar klientiem? Vai varbūt to laiku, kas ieguldīts manas veiksmīgās advokāta karjeras nostiprināšanai?»

«Jā. Un arī to laiku, kuru esi veltījis Dženijai un bērniem. Arī to laiku, kuru esi pavadījis dabā. Arī to laiku, kuru esi veltījis pateicības izteikšanai par visu to, ko tik veiksmīgi esi iemantojis. Arī to laiku, ko esi atvēlējis sava prāta, fiziskā ķermeņa un gara pilnveidošanai. Tās ir tikai dažas no īpaši iedarbīgajām aktivitātēm, kas ļauj tev dzīvot tādu dzīvi, kādu esi pelnījis. Velti visu savu laiku tieši šāda veida aktivitātēm. Apskaidroti cilvēki vienmēr izvirza sev prioritātes. Tāds arī ir veiksmīgas laika organizēšanas noslēpums.»

«Oho! Un to visu tev iemācīja jogs Ramans?»

«Esmu sācis apgūt dzīves mācībstundas, Džon. Jogs Ramans nenoliedzami bija lielisks un iedvesmojošs skolotājs, kuru es nekad neaizmirsīšu. Bet visas tās mācībstundas, kuras man sniegusi daudzveidīgā dzīves pieredze, tagad sāk salikties kopā kā milzu mozaīka, rādot man ceļu uz apskaidrotāku dzīvi.»

Tad Džūljens piebilda: «Ceru, ka tu no manām agrākajām kļūdām ko mācīsies. Daži cilvēki mācās no citu pieļautajām kļūdām. Tie ir gudri. Citi turpretim domā, ka kaut ko iemācīt tiem spēj tikai un vienīgi pašu pieredzētais. Šādiem cilvēkiem to dzīves laikā nākas pārciest pavisam nevajadzīgas sāpes un bēdas.»

Es kā advokāts biju piedalījies daudzos semināros, kuros tika runāts par laika menedžmentu. Tomēr vēl nekad nebiju dzirdējis tādu pareizas laika organizēšanas filozofiju, ar kādu mani iepazīstināja Džūljens. Viņa skatījumā laika menedžments nebūt nebija domāts tikai tam, lai to ievērotu birojā un darba dienas beigās atmestu. Nē, nepavisam. Tā bija holistiska sistēma, kuru pareizi pielietojot, radās reāla iespēja harmonizēt un pilnveidot visas manas dzīves jomas. Es uzzināju, ka, plānojot savas dienas un atlicinot laiku tam, lai sev piederošo pārējo laiku organizētu racionāli, mana dzīve kļūs ne tikai produktīvāka, bet arī daudz laimīgāka.

«Tātad dzīve ir kaut kas līdzīgs biezai gaļas šķēlei,» es Džūljenu pārtraucu. «Un, lai kļūtu noteicējs pār savu dzīvi, tev treknums jāatdala no liesuma.»

«Ļoti trāpīgs salīdzinājums. Jā, tu esi pareizi uztvēris manu domu. Un, lai gan mana veģetārieša pārliecība nav ar to mierā, man patīk tavs salīdzinājums, jo tos trāpa tieši naglai uz galvas. Kamēr tu tērē savu laiku un vērtīgo garīgo enerģiju tam, lai domātu par liesumu, tev neadiek vairs laika padomāt arī ar treknumu. Šis ir tas pagrieziena punkts, kurā tava dzīve no ikdienišķas un ierastas sāk pārmainīties, ietiecoties augstākās dimensijās. Tieši šajā vietā un brīdī tu patiešām provocē pārmaiņas, un durvis, kas ved uz apgaismības templi, spēji atveras,» Džūljens piezīmēja.

«Tāpēc man tev jāpavēsta vēl kas. Neļauj citiem piesavināties tavu laiku. Uzmanies no laika zagļiem. Tie ir cilvēki, kuri piezvana tieši tad, kad, tikko kā nolicis bērnus gulēt, tu esi ērti ierīkojies savā iemīļotajā klubkrēslā, lai palasītu aizraujošu romānu. Tie ir cilvēki, kuriem piemīt nelāgs paradums ierasties tavā birojā tieši tajā brīdī, kad saspringtās dienas vidū esi izbrīvējis dažas minūtes, lai atvilktu elpu un sakārtotu domas. Vai šādas situācijas tev neliekas pazīstamas?»

«Nu protams, Džūljen. Tev, kā vienmēr, izrādās taisnība. Man šķiet, ka es vienmēr esmu bijis pārāk pieklājīgs, lai lūgtu tos aiziet vai arī lai aizslēgtu sava kabineta durvis,» man pilnībā nācās viņam piekrist.

«Attiecībā uz savu laiku tev jābūt nelokāmam. Iemācies pateikt arī «nē». Ja uzdrīkstēsies pateikt «nē» sīkumos, tu iemācīsies pateikt «nē» arī lielās un izšķirošās dzīves situācijās. Ja tev nepieciešams izbrīvēt vairākas stundas kādas lielas aizstāvības lietas sagatavošanai, aizslēdz sava kabineta durvis. Pacenties neaizmirst to, ko tagad tev saku. Necel klausuli ikreiz, kad iezvanās telefons. Tas domāts tavai, nevis citu cilvēku ērtībai. Paradoksāli ir tas, ka pārējie cilvēki, redzot, ka tu ļoti augstu vērtē savu laiku, sāks tevi vairāk cienīt un ar tevi rēķināties. Viņi sapratīs, ka tavs laiks tev ir dārgs, un to novērtēs.»

«Un kā tad ar kavēšanos un lietu atlikšanu uz vēlāku laiku? Esmu pārāk bieži pasācis atlikt to, ko man negribas darīt, uz vēlāku laiku, tā vietā sākot pētīt pa pastu pienākušās reklāmas un pārlapot juridiskos žurnālus Tādā veidā es laikam vienkārši «nositu» laiku?»

«Nosist laiku» ir tēlaina metafora. Nav noliedzams, ka cilvēka dabā ir darīt to, kas viņam patīk, un izvairīties no tā, kas nepatīk. Bet, kā jau pirmīt teicu, tie cilvēki, kuri guvuši vislielākos panākumus, ir izkopuši sevī paradumu darīt arī to, kas nemaz tik ļoti neiet pie sirds.»

Te nu es uz brīdi apstājos, aizdomājies par principu, kuru tikko kā biju iepazinis. Iespējams, ka vilcināšanās un kavēšanās nemaz nebija mana problēma. Var jau būt, ka mana dzīve bija pārāk samezglojusies. Džūljens intuitīvi nojauta, kas mani satrauc.

«Jogs Ramans man pavēstīja, ka tie cilvēki, kuri paši kontrolē savu dzīvi, izturas ļoti vienkārši. Daba nevienam nav paredzējusi neprātīgu dzīves tempu un steigu. Kaut arī viņš bija cieši pārliecināts, ka ilglaicīgu laimi spēj sasniegt tikai enerģiski cilvēki, kuri rīkojas mērķtiecīgi, panākumiem bagāta un pilnskanīga dzīve nedrīkst tikt nodrošināta, upurējot tai dvēseles mieru. Tieši tas, man iepazīstot šo mūzšeno gudrību, fascinēja visvairāk. Tas ļāva man kļūt produktīvākam, tajā pašā laikā tomēr ļaujot sevi arī garīgi pilnveidot.»

Sāku Džūljenam arvien vairāk uzticēt savas visslēptākās domas. «Tu attiecībā uz mani vienmēr esi bijis godīgs un atklāts, tāpēc būšu tāds pats arī pret tevi. Es negribu atteikties no savas advokāta prakses, mājas un automašīnas tikai tāpēc vien, lai iemantotu laimīgāku dzīvi. Man patīk manas «rotaļlietas» un visi tie materiālie labumi, kādus esmu nopelnījis. Tā ir atlīdzība par visām tām darbā pavadītajām stundām kopš brīža, kad pirmo reizi satikāmies. Bet es jūtos iztukšots. Es patiešām tāds jūtos. Es tev pastāstīju par tiem saviem sapņiem, kādi man bija tolaik, kad vēl tikai studēju jurisprudenci. Ir tik daudz kas, ko es vēl gribētu dzīvē paveikt. Zini, man ir gandrīz četrdesmit gadu, un es vēl neesmu savām acīm skatījis ne Lielo Kanjonu, ne Eifeļa torni. Es nekad neesmu bijis tuksnesī, nedz arī brīnišķīgā vasaras dienā īries laivā pāri klusam ezeram. Nevienu vienīgu reizi neesmu novilcis kurpes un zeķes, lai staigātu pa parku basām kājām, klausītos bērnu čalās un suņu rejās. Nevaru atcerēties pat to, kad pēdējo reizi pēc sniegputeņa esmu izbaudījis klusu pastaigu sniegā, ieklausoties dabā dzirdamajās skaņās un izbaudot to burvību.»

«Nu tad padari savu dzīvi vienkāršāku,» Džūljens līdzjūtīgi ieteica. Izmanto seno Vienkāršības rituālu. Attiecini to uz ikvienu savas dzīves jomu. Praktizējot šo tehniku, tev atliks laiks arī tam, lai visas šīs brīnumainās sajūtas izbaudītu. Viena no vistraģiskākajām lietām, ko ikviens no mums spēj izdarīt, ir atlikt dzīvošanu uz vēlāku laiku. Pārāk daudz ir tādu cilvēku, kuri daudz labprātāk nododas sapņiem par fantastisku rožu dārzu pie horizonta, nekā kopj to dārzu, kurš atrodas aiz paša mājas. Tas patiešām ir traģiski.»