Robins Šarma: Mūks, kurš pārdeva savu Ferrari

«Izklausās ticami,» es piebildu.

«Jogam Ramanam bija ļoti spilgta iztēle. Tur es tev pilnīgi piekrītu. Bet tu jau pārliecinājies, ka šai līdzībai bija savs noteikts mērķis un ka tajā ietvertie, simboliskie principi ir ne vien ļoti iedarbīgi, bet arī praktiski izmantojami.»

«Jā. Tev taisnība,» es nevilcinādamies apstiprināju.

«Nu lūk, tad ceļš ar dimantiem vienmēr liks tev padomāt par apskaidrotas cilvēka dzīves pēdējo tikumisko principu. Pieņemot savā ikdienas dzīvē arī šo principu, tava dzīve mainīsies tādā mērā, ka es to pat nespēju aprakstīt. Tu sāksi ievērot izsmalcinātu skaistumu pat visvienkāršākajās lietās un izbaudīsi savā dzīvē tādu svētlaimi, kādu esi pelnījis Turklāt, izpildot savu man doto solījumu dalīties šajās zināšanās ar citiem, tu ļausi arī viņiem pacelties pāri ikdienībai.»

«Vai tā apgūšana prasīs daudz laika?»

«Pats princips kā tāds ir pārsteidzoši viegli aptverams. Bet, lai iemācītos to radoši likt lietā, vajadzēs pāris nedēļas cītīgi pastrādāt.»

«Nu labi. Degu nepacietībā to uzzināt.»

«Nu tātad, šis pēdējais princips ir attiecināms uz dzīvošanu. Sivanas Lielie Skolotāji uzskatīja, ka patiesi priekpilna un gandarījuma pilna dzīve iespējama, viņu vārdiem runājot, dzīvojot tikai pašreizējā mirklī. Jogi apzinājās, ka pagātne ir kā ūdens, kas zem tilta sen jau aiztecējis, bet nākamība ir kā saule, kas vēl tikai aust pie tavas iztēles horizonta. Svarīgāks par visu ir pašreizējais mirklis. Iemācies to izdzīvot un izgaršot visā pilnībā.»

«Es saprotu, ko tu ar to gribēji teikt, Džūljen. Es patiešām domāju, ka lielāko dienas daļu pavadu nožēlā par pagātnes notikumiem, kurus vairs nespēju mainīt, vai ari, raizēdamies par to, kas varētu notikt nākotnē, bet īstenībā nekad nenotiks. Man prātā vienmēr šaudās miljoniem visādu domu, neļaujot koncentrēties. Rezultātā es jūtos vilies un sarūgtināts.»

«Kāpēc?»

«Tas atņem man spēku! Tas man nedod ne mirkli miera. Tomēr ir bijuši arī tādi brīži, kad prāts visā pilnībā koncentrējies uz kaut ko vienu. Visbiežāk tā gadās tad, kad esmu spiests sniegt saīsinātu lietas izklāstu un man nav laika domāt ne par ko citu kā vien to, kas tobrīd darāms. Vēl spēju koncentrēties arī tad, kad kopā ar puikām spēlēju futbolu un ļoti gribēju uzvarēt. To darot, stundas paskrēja tik ātri kā minūtes un es biju maksimāli koncentrējies. Jutos tā, it kā svarīgs būtu tikai tas, ko es tai mirklī darīju. Nekam citam ne raizēm, ne apmaksājamajiem rēķiniem, ne advokāta praksei vairs nebija nekādas nozīmes. Ja tā padomā, tie laikam bija brīži, kad es arī jutos vismierīgāk.»

«Darīt ko tādu, kas patiesi aizrauj, ir veids, kā iespējami visātrāk gūt apmierinājumu un gandarījumu par paveikto. Bet vajadzētu iegaumēt vēl kaut ko, proti, ka «laime ir ceļš, nevis tā galamērķis». Dzīvo šodienai, jo citas tieši tādas pašas dienas vairs nekad nebūs,» Džūljens secināja, salikdams abas plaukstas kā Pateicības lūgšanā par to, ka viņam uzticēts kaut kas tik ļoti konfidenciāls.

«Vai tas ir tas pats princips, kuru joga Ramana stāstā simbolizē ar dimantiem nosētais ceļš?» es painteresējos.

«Jā,» sekoja lakoniska atbilde. «Tieši tāpat kā sumo cīkstonis guva prieku un apmierinājumu, dodoties prom pa dimantiem noklāto ceļu, arī tu spēj iemantot tādu dzīvi, kādu esi pelnījis. Tas notiek brīdi, kad sāc saprast, ka arī tavs izvēlētais ceļš ir nokaisīts ar dimantiem un citiem dārgumiem, kādi par naudu nav iegūstami. Beidz velti šķiest laiku, dzenoties pakaļ lielām dzīves baudām un ignorējot mazās. Piebremzē savas dzīves tempu. Sajūti to krāšņumu un svētību, kāda piemīt visai apkārtējai pasaulei. To tu esi sev parādā.»

«Vai tas nozīmē, ka man vajadzētu atteikties no dzīves lielajiem mērķiem nākotnē un koncentrēties tikai uz tagadni?»

«Nē,» Džūljens stingri atbildēja. «Tālejošie mērķi un sapņi par nākotni ir, kā jau teicu, nepieciešams priekšnoteikums ceļā, kas ved uz panākumiem. Tieši cerība uz labāku nākotni liek tev izkāpt no gultas un iedvesmo tevi strādāt. Mērķa uzstādījums vairo dzīves enerģiju. Mans uzskats ir šāds: «Nekad neatsakies no laimes par labu panākumiem. Nekad neatliec uz vēlāku laiku to, kas ir svarīgi, lai tu justos apmierināts un dzīve tev sagādātu gandarījumu. Šodien ir tā diena, kuru vajag nodzīvot pilnskanīgi, nevis tā diena, kad tu vinnēsi loterijā vai arī aiziesi pensijā. Nekad neatliec dzīvošanu uz vēlāku laiku.»

Džūljens piecēlās kājās un lieliem soļiem sāka staigāt pa istabu gluži kā rūdīts un pieredzējis aizstāvības advokāts, iekļaujot savā kaismīgajā pēdējā argumentā labi tēmētus domu graudus. «Neļauj sevi maldināt domai par to, ka kļūsi labāks un mīlošāks ģimenes tēvs, ja nolūkā mazināt darba slodzi pieņemsi darbā savā birojā vēl dažus jaunākos advokātus. Nemēģini sevi pārliecināt, ka sāksi trenēt prātu, rūpēties par savu fizisko ķermeni un bagātināt dvēseli tad, kad tavā bankas kontā būs pietiekami daudz naudas un varēsi atļauties sev tādu greznību kā brīvo laiku. Šodien ir tā diena, kad jāizbauda sava darba augļi. Šodien ir tā diena, kad satvert laiku aiz ragiem un piešķirt savai dzīvei jaunu, augstāku kvalitāti. Šodien ir tā diena, kad sākt nodarbināt savu iztēli un īstenot savus sapņus. Un, lūdzu, nekad neaizmirsti, kāda īpaša dāvana ir ģimene.»

«Šo tavu domu es gan līdz galam neizpratu, Džūljen.»

«Ļauj saviem bērniem izdzīvot bērnību,» skanēja vienkārša atbilde.

«Ko tas nozīmē?» es nomurmināju, šāda šķietama paradoksa apmulsināts.

«Dzīvē maz ir tik nozīmīgu lietu, kā būt daļiņai no sava bērna bērnības. Kāda jēga kāpt pa karjeras kāpnēm, ja esi palaidis garām pirmos soļus, ko sper paša bērns? Kāds labums no visgreznākā nama visā kvartālā, ja neesi atradis laiku tam, lai padarītu šo namu par Mājām? Kāda jēga tam, ja visā valstī esi ieguvis sensacionāla un panākumiem bagāta advokāta slavu, bet bērni pat nepazīst savu tēvu?» Džūljens to visu norunāja tik kaismīgi, ka jūtu uzplūdā tam drebēja balss. «Es zinu, ko runāju.»

Džūljena pēdējie vārdi mani iedzina strupceļā. Zināju par Džūljenu vienīgi to, ka advokātu aprindās viņu uzskatīja par zvaigzni un sabiedrībā viņš mēdza rādīties tikai kopā ar pasakaini bagātiem vīriešiem un skaistām sievietēm. Viņa romantiskās aizraušanās ar topmodelēm precību gados bija gandrīz tikpat leģendāras kā viņa aizstāvības runas tiesas zālē. Ko gan šis izbijušais miljonārs un pleibojs varēja zināt par ģimenes tēva problēmām? Vai iņš ko zināja par tām ikdienas dzīves rūpēm, ar kādām man nācās saskarties, cenšoties palīdzēt un izdabāt pilnīgi visiem, kas atradās manā tuvumā, cenšoties vienlaikus būt gan labam tēvam, gan veiksmīgam advokātam? Bet Džūljens laikam prata lasīt manas domas.

«Zini, es šo to zinu par dzīves svētību, kuras nosaukums ir bērni,» viņš klusi sacīja.

«Bet man vienmēr likās, ka tu vienmēr biji mūsu pilsētā visievērojamākais vecpuisis, pirms meti pie malas jurisprudenci un atteicies no savas advokāta karjeras.»

«Pirms ieslīgu tajā trakajā un iluzorajā dzīvē, ar kādu kļuvu slavens, tev jāzina, ka reiz biju precējies.»

«Patiešām?» Džūljens uz brīdi apklusa kā bērns, pirms sadūšoties uzticēt savam labākajam draugam rūpīgi glabātu noslēpumu.

«Tu nezini, ka mums bija maza meitiņa. Tā bija visjaukākā un trauslākā būtne, kādu dzīvē jebkad biju redzējis. Tolaik es biju tieši tāds pats kā tu, kad pirmo reizi satikāmies. Pašpārliecināts, ambiciozs un cerību pilns. Man bija viss, ko vien cilvēks var vēlēties. Ļaudis runāja, ka man esot lieliska nākotne, satriecoši skaista sieva un brīnišķīga meita. Un tomēr, kad dzīve šķita gandrīz vai ideāla, man tas viss vienā mirklī tika atņemts.»