Robins Šarma - Mūks, kurš pārdeva savu Ferrari

«Kad es vēl biju zēns, tēvs bieži lasīja man priekšā pasaku par Pēteri un burvju pavedienu. Pēteris bija mazs un kustīgs zēns. Visi viņu mīlēja ģimene, skolotāji un draugi. Bet viņam piemita viens trūkums.»

«Kāds tas bija?»

«Pēteris nekad nespēja izdzīvot pašreizējo brīdi. Viņš nemācēja priecāties par dzīvi. Uzturēdamies skolā, viņš ilgojās pēc rotaļām brīvā dabā. Rotaļājoties brīvā dabā, viņš ilgojās pēc vasaras brīvdienām. Viņš nemitīgi ilgojās pēc kaut kā tāda, kā viņam nebija, nekad nemēģinot izdzīvot ikvienu mirkli, kas pildīja viņa dienas. Kādu rītu Pēteris klaiņoja pa mežu, kas atradās netālu no viņa mājām. Juzdamies noguris, viņš apsēdās zemē atpūsties un iesnaudās. Pēc dažām minūtēm, kas bija pavadītas dziļā miegā, viņš izdzirdēja kādu saucam viņu vārdā. «Pēter! Pēter!» kaut kur no augšas skanēja spalga balss. Kad zēns lēnām atvēra acis, viņš izbiedēts ieraudzīja sev līdzās stāvam dīvaina izskata sievieti. Viņai varēja dot vairāk nekā simt gadu, bet sniegbaltie mati šķipsnās vēlās pāri pleciem kā pūkaina sagša. Izdēdējušajā rokā sieviete turēja mazu kamoliņu, no kura nokarājās garš zeltīts pavediens.

«Pēter,» viņa zēnu uzrunāja, «šis ir tavas dzīves pavediens. Ja pavilksi to mazliet, stunda paies kā pāris sekundēs. Ja pavilksi stiprāk, dienas paskries kā pāris minūtes. Un, ja vilksi no visa spēka, tad mēneši un pat gadi aiztrauksies kā vēja spārniem.» Šāds atklājums Pēteri ļoti satrauca. «Es gribētu to paņemt, ja drīkst,» viņš pieklājīgi palūdza. Vecā sieviete žigli pieliecās un iedeva kamoliņu ar zelta pavedienu zēnam.

Nākamajā dienā Pēteris sēdēja klasē nemierīgs un nogarlaikojies. Tad viņš atcerējās savu jauniegūto rotaļlietu. Mazliet pavelkot zeltīto pavedienu, viņš tai pašā brīdī atradās mājās un rotaļājās dārzā. Aptvērušam burvju pavediena spēku, Pēterim drīz vien apnika būt vienkāršam skolas zēnam. Viņš ilgojās kļūt par pusaudzi, ar visiem tiem priecīgi satraucošajiem pārdzīvojumiem, ko solīja šāds vecums. Un tā nu viņš atkal paņēma kamoliņu un pavilka zelta pavedienu stiprāk.

Nu viņš vienā mirkli kļuva par pusaudzi. Ar ļoti jauku un skaistu meiteni, vārdā Elīza, blakus. Bet Pēteris vēl aizvien nebija apmierināts. Viņš nekad nebija pratis izbaudīt pašreizējo mirkli, paraugoties apkārt uz visām tām brīnumainajām lietām, ko dzīve tam katrā brīdī dāvāja. Tā vietā Pēteris ilgojās būt pieaudzis. Un tā nu viņš zeltīto pavedienu parāva ļoti spēcīgi. Un vienā mirklī garām aiztraucās gadi. Tagad viņš bija pārtapis par pieaugušu vīru pusmūža gados. Elīza tagad bija viņa sieva, un viņiem bija pilna māja bērnu. Bet Pēteris pamanīja arī ko citu. Viņa mati, kas reiz mirdzēja kraukļa melnumā, bija sākuši sirmot. Un viņa māmiņa, kuru viņš tik ļoti mīlēja, bija kļuvusi veca un nespēcīga. Pēteris vēl aizvien nejutās apmierināts. Viņš nekad nebija apguvis prasmi izdzīvot pašreizējo brīdi. Un tā nu viņš atkal strauji pavilka burvju pavedienu un gaidīja, kas tagad notiks.

Tagad Pēteris bija pārtapis par deviņdesmitgadīgu sirmgalvi. Viņa tumšie, biezie mati bija kļuvuši balti kā sniegs. Viņa skaistā, jaunā sieva Elīza arī bija kļuvusi veca un tagad jau vairākus gadus kā mirusi. Viņa brīnišķīgie bērni bija izauguši lieli un devušies projām no mājām, lai dzīvotu paši savu dzīvi. Un tad Pēteris pirmo reizi mūžā saprata, ka dzīvi visā tās daudzveidīgajā skaistumā nemaz nav iepazinis. Viņš nekad nebija kopā ar saviem bērniem devies makšķerēt, nedz kopā ar Elīzu mēness piestarotā naktī gājis pastaigāties. Viņš nekad nebija stādījis dārzu, nedz arī izlasījis kādu no tām brīnišķīgajām grāmatām, kuras mīlēja lasīt viņa māte. Tā vietā viņš bija steigā izskrējis cauri dzīvei, ne mirkli neapstādamies, lai ieraudzītu to labo, ko dzīve ik brīdi tam piedāvāja.

Izdarījis šādu atklājumu, Pēteris ļoti noskuma. Viņš nolēma aizstaigāt uz mežu, kur mēdza klejot, zēns būdams, lai sakārtotu domas un veldzētu dvēseli. Iegājis mežā, viņš ievēroja, ka no sīkajām atvasītēm, kuras bija redzējis bērnībā, izauguši vareni ozoli. Mežs bija izvērties par īstu Paradīzes stūrīti. Pēteris atlaidās kādā zālainā klajumiņā atpūsties un iesnaudās. Brīdi Vēlāk viņš izdzirda kādu saucam viņu vārdā. «Pēter! Pēter!» balss viņu uzrunāja. Viņš pārsteigts atvēra acis un ieraudzīja to pašu veco sievieti, kura pirms daudziem jo daudziem gadiem bija viņam iedevusi burvju kamoliņu ar zeltīto pavedienu.

«Nu, kā tev patika mana īpašā dāvana?» viņa vaicāja.

Pēteris nevilcinādamies atbildēja: «Sākumā tā man sagādāja prieku, bet tagad es to ienīstu. Visa mana dzīve ir paslīdējusi garām, neļaujot neko no tās izbaudīt. Tajā, protams, būtu bijuši gan skumji, gan arī priecīgi brīži, bet man nebija iespējas izbaudīt arī tos. Savā dvēselē es jūtos pilnīgi iztukšots. Man ir pietrūcis dzīvošanas prieks.»

«Tu esi ļoti nepateicīgs,» sacīja vecā sieviete. «Tomēr es vēl izpildīšu vienu tavu pēdējo vēlēšanos.» Pēteris mirkli padomāja un steidzīgi sacīja: «Es atkal gribētu būt mazs skolas zēns un izdzīvot savu dzīvi vēlreiz.» Tad viņš iegrima dziļā miegā.

Tad Pēteris atkal izdzirda kādu saucam viņu vārdā un atvēra acis. «Kas tas šoreiz varētu būt?» viņš neizpratnē nodomāja. Atvēris acis, viņš laimīgs ieraudzīja savu māti, noliekušos pār viņa gultiņu. Viņa izskatījās jauna, vesela un starojoša. Pēteris saprata, ka dīvainā sieviete, kuru sastapa mežā, patiešām bija izpildījusi viņa vēlēšanos un atgriezusi to atpakaļ bērnībā.

«Pēter, pasteidzies! Tu esi pārāk ilgi gulējis. Ja tu šajā pat mirklī necelsies augšā, tu sapņu dēļ nokavēsi skolu,» māte viņu brīdināja. Man laikam nav jāsaka, ka Pēteris burtiski izlidoja no gultas un sāka dzīvot tā, kā bija vēlējies. Pētera dzīve kļuva skanīga un piepildīta. Tajā netrūka nedz prieka, nedz apmierinājuma, nedz pacilātības. Bet viss notika tikai tad, kad viņš pārtrauca upurēt tagadni nākotnei, pilnā mērā izdzīvojot ik brīdi, ko dzīve tam sniedza.»

«Apbrīnojams stāsts,» es klusi teicu.

«Diemžēl, Džon, stāsts par Pēteri un burvju pavedienu ir tikai pasaka. Cilvēkiem, kuri dzīvo reālajā pasaulē, nekad netiks piedāvāta izdevība nodzīvot savu dzīvi vēlreiz daudz pilnskanīgāk. Šodien tev vēl tiek dota iespēja pamosties jaunai dzīvei tādai dzīvei, kurā tiek izgaršots ik mirklis. Dari to, iekams vēl nav par vēlu. Laiks slīd cauri pirkstiem kā sīksīki smilšu graudi. Lai šī jaunā diena iezīmē tavā dzīvē pagrieziena punktu. Lai tā kļūst par dienu, kad tu reizi par visām reizēm izlemsi darīt to, kas tev patiešām ir svarīgi. Apņemies pavadīt vairāk laika kopā ar cilvēkiem, kuri piešķir tavai dzīvē nozīmīgumu un jēgu. Izjūti godu un cieņu pret dzīves īpašajiem brīžiem. Līksmi izdzīvo un izbaudi tos. Dari to, ko vienmēr esi vēlējies darīt. Uzkāp kalnā, kura virsotni vienmēr esi vēlējies sasniegt. Vai arī apgūsti trompetes spēli. Ļaujies lietusgāzes stihijai vai arī uzsāc jaunu biznesu. Iemācies izprast mūziku, apgūsti kādu jaunu valodu un iededz sevī bērnībai raksturīgo dzīvesprieku. Veiksmes un panākumu vārdā neatsakies no laimes. Un vispār izbaudi pašu procesu. Atspirdzini savu garu un sāc rūpēties par savu dvēseli. Tas ir ceļš uz Nirvānu.»

«Uz Nirvānu?»

«Sivanas Lielie Skolotāji uzskatīja, ka ikvienas patiesi apgaismotas dvēseles galīgais mērķis ir nokļūt vietā, ko dēvē par Nirvānu. Patiesībā Nirvāna ir ne tikai vieta vien. Lielie Skolotāji uzskatīja Nirvānu par apziņas visaugstākās attīstības stāvokli, kurā viss, kas bijis iepriekš, iegūst pilnīgi jaunu kvalitāti. Nirvānā iespējams pilnīgi viss. Tajā nav ciešanu, bet dzīves ritējumu caurvij atbrīvotība, miers un svētlaime. Lielie Skolotāji uzskatīja, ka, sasniedzot Nirvānu, cilvēki, vēl aizvien dzīvojot uz Zemes, jūtas kā Debesīs. Tas bija viņu dzīves augstākais mērķis,» Džūljens paskaidroja, un viņa rāmā seja izstaroja eņģeļu mieru.