Robins Šarma: Mūks, kurš pārdeva savu Ferrari

Pirmo reizi kopš atgriešanās no Indijas Džūljena starojošajā un prieka pilnajā sejā bija iegūlušas skumjas. Pāri saulē iedegušajam vaigam noritēja asara un pazuda kaut kur sarkanā apmetņa krokās. Es nespēju parunāt, tik ļoti mani bija aizkustinājusi mana senā drauga atzīšanās.

«Džūljen, tev nav par to jārunā. Vari tālāk neturpināt,» es līdzjūtīgi sacīju, mierinot aplicis viņam roku ap pleciem.

«Es tev tomēr izstāstīšu, Džon. No visiem tiem, ko savā agrākajā dzīvē pazinu, tu likies visdaudzsološākais. Kā jau teicu, tu man atgādināji to, kāds es pats biju jaunībā. Tu arī tagad neko daudz neesi mainījies. Bet, ja tu turpināsi dzīvot tā arī turpmāk, tas pie laba gala nevedīs. Es ierados pie tevis, lai parādītu, ka tev savā atlikušajā mūžā vēl iespējams izbaudīt daudz ko brīnumainu.»

«Piedzērušais šoferis, kurš tajā saulainajā oktobra pēcpusdienā nogalināja manu meitiņu, atņēma man ne tikai vienu dzīvību, bet veselas divas. Pēc meitiņas nāves pazaudēju arī savu sievu. Sāku ikvienu nomoda brīdi pavadīt birojā, cerot, ka mana advokāta karjera remdēs salauztās sirds mokas. Dažkārt es advokātu birojā pavadīju pat naktis, neuzdrīkstēdamies atgriezties mājās, kur viss atgādināja manu zudušo meitiņu. Gūstot aizvien žilbinošākus panākumus kā advokāts, es nespēju tikt galā ar savu dvēseli, kurā valdīja visīstākais haoss. Mana sieva, ar kuru bijām kopā kopš studiju laikiem, mani pameta, uzskatīdama manu apsēstību ar darbu par pēdējo pilienu bēdu kausā. Man pasliktinājās veselība, un es sāku griezties tajā vāveres ritenī, kurā atrados arī toreiz., kad satiku tevi. Jā, man netrūka nekā, ko vien iespējams nopirkt par naudu, bet es biju pārdevis savu dvēseli.» Džūljenam bija tik grūti runāt, ka viņam aizrāvās balss.

«Tātad, sakot, «ļauj saviem bērniem izdzīvot bērnību», tu centies man pateikt, ka nepieciešams izbrīvēt laiku, lai vērotu tos augam un nostājamies dzīvē uz kājām. Tā ir, vai ne?»

«Pat šodien, divdesmit septiņus gadus pēc tā mirkļa, kad mēs, vedot meitiņu ar mašīnu pie savas labākās draudzenes uz dzimšanas dienu, viņu zaudējām, es atdotu visu, lai atkal dzirdētu manas meitiņas smieklus vai arī pagalmā aiz mājas spēlētu ar viņu paslēpes. Es gribētu paņemt viņu klēpī un maigi glāstīt viņas zeltainos matiņus. Aizejot viņa paņēma līdzi daļu no manas sirds Un, lai gan pēc sastapšanās ar Sivanas Lielajiem Skolotājiem, kuri man parādīja ceļu uz apskaidrību un savas patības iepazīšanu, mana dzīve ieguvusi jaunu jēgu, nepaiet neviena diena, kad es iztēles klusajā spogulī neieraudzītu savas mīļās, mazās meitiņas smaidīgo seju. Tev ir tik lieliski bērni, Džon. Maldoties starp kokiem, nepazaudē kopskatu uz mežu. Vislabākā dāvana, ko tu saviem bērniem vari pasniegt, ir tava mīlestība. Iepazīsti viņus tuvāk. Parādi viņiem, ka viņi tev ir svarīgāki nekā tas īslaicīgais apmierinājums, kādu nodrošina profesionāla karjera. Drīz pienāks laiks, kad viņi atstās ģimenes ligzdu, lai veidotu paši savu ģimeni un savu dzīvi. Bet tad jau būs par vēlu. Laiks būs nokavēts.»

Džūljens bija dziļi aizskāris kādu manas dvēseles stīgu. Es jau labu laiku manīju, ka mans darbaholiķa uzņemtais dzīves temps lēni, bet nepārtraukti ārdīja manas ģimenes pamatus. Bet pagaidām tas vēl bija kā gruzdoša ogle, uguns klusi un nemanāmi pieņēmās spēkā, pirms, vienā mirklī uzliesmojot, parādītu savu postošo spēku. Es zināju, ka esmu saviem bērniem vajadzīgs, kaut arī viņi neko tādu man nebija teikuši. Man vajadzēja dzirdēt šo Džūljena atzīšanos. Laiks aizritēja uz neatgriešanos, un viņi strauji auga lielāki. Nespēju atcerēties, kad pēdējo reizi kopā ar savu dēlu Endiju dzestrā sestdienas rītā bijām klusi aizlavījušies prom no mājām, lai visu dienu pavadītu makšķerējot vietā, kuru tik ļoti bija iecienījis mans vectēvs. Reiz bija laiks, kad mēs to darījām katru nedēļas nogali. Tagad šis rituāls jau sen bija nogrimis aizmirstībā.

Jo vairāk es par to domāju, jo sirds kļuva smagāka. Uzstāšanās ar klavierspēli, Ziemsvētku ludziņas, bērnu sporta līgu čempionāti to visu es biju upurējis savai profesionālajai karjerai.

«Kas ar mani bija noticis?» es sev vaicāju. Es taču patiesi slīdēju lejup pa nogāzi tieši tā, kā Džūljens to bija aprakstījis. Tieši tobrīd es nolēmu radikāli mainīt savu dzīvi.

«Laime ir ceļš,» Džūljens turpināja, un viņa balsī atkal ieskanējās kaismīga aizrautība. «Tā ir tevis izdarītā izvēle.

Tu vari sajūsmināties par dimantiem, ar kuriem nokaisīts tavs ceļš, bet vari arī vadīt savas dienas drudžainā steigā, maldīgi dzenoties pakaļ iluzoriem ideāliem, rezultātā paliekot pie sasistas siles. Izdzīvo visus tos īpašos mirkļus, ko piedāvā šodiena, jo tas ir vienīgais, kas tev pieder.»

«Vai ikviens var iemācīties dzīvot šim mirklim?»

«Pilnīgi. Neatkarīgi no tā, kāda ir tava pašreizējā situācija, tu vari iemācīt sev izbaudīt dzīvi visā tās daudzveidīgajā krāšņumā un piepildīt savu eksistenci ar ikdienas dzīves mazajiem dimantiem.»

«Vai tas neskan pārāk optimistiski? Un kā tad ar tiem, kuri pazaudē visu, kas tiem pieder, neveiksmīga biznesa darījuma dēļ? Jādomā, ka viņi ir bankrotējuši ne tikai finansiāli, bet arī emocionāli.»

«Tavam bankas rēķinam un mājas lielumam nav nekā kopīga nedz ar prieku, nedz piepildītu dzīvi. Mūsu pasaule ir pilna ar nelaimīgiem miljonāriem. Vai tu domā, ka Sivanas Lielie Skolotāji, kurus es sastapu Himalajos, raizējās par savu rēķinu bankā vai vasaras māju Francijas dienvidos?» Džūljens pavaicāja.

«Nu labi. Es sapratu, ko ai domā.»

«Ir milzīga starpība starp naudas pelnīšanu un pilnskanīgas dzīves veidošanu. Kad atlicināsi kaut vai piecas minūtes dienā tam, lai noskaitītu Pateicības lūgšanu, tu arī sāksi dzīvot tādu dzīvi, pēc kādas tiecies. Pat bankrotējušais cilvēks, kuru tu nupat pieminēji, apzinās, ka ir daudz kas tāds, par ko viņam, neraugoties uz finansiālo krahu, vajadzētu būt pateicīgam. Tu uzzināsi, ka viņam vēl aizvien ir laba veselība, mīloša ģimene un laba reputācija sabiedrībā. Pavaicā šim cilvēkam, un tu uzzināsi, ka viņam vēl aizvien ir tā laime būt šīs lielās valsts pilsonim un ka viņam ir jumts virs galvas. Iespējams gan, ka viņa rīcībā vairs nav nekādu citu resursu kā vien prasme strādāt ar pilnu atdevi un spēja sapņot lielus sapņus. Un tomēr, tie ir ļoti vērtīgi pamatlīdzekļi, par kuriem viņam vajadzētu justies pateicīgam. Mums visiem par daudz ko vajadzētu justies pateicīgiem. Pat putniņš, kas skaistā vasaras dienā dzied aiz tava loga, dzīvesgudram cilvēkam liekas esam Dieva dāvana. Ņem vērā, Džon, ka dzīve ne vienmēr iedod tev to, ko tu lūdz. Bet tā vienmēr dod to, kas tev patiešām ir vajadzīgs.»

«Vai tas jāsaprot tā, ka katru dienu, izjūtot pateicību par to, ko tā devusi, neatkarīgi no tā, vai guvums ir materiālas dabas vai garīgas, es izveidošu sevī paradumu dzīvot pašreizējam mirklim?»

«Jā. Šis ir ļoti iedarbīgs paņēmiens, kā piešķirt savai dzīvei vitalitāti. Izbaudot katru dzīves acumirkli, tu iegūsti dzīvesprieku un degsmi, kas ļauj pašam izveidot savu likteni.»

«Pašam izveidot savu likteni?»

«Jā. Es jau tev teicu, ka mums visiem ir dotas noteiktas spējas un talanti. Ikviens cilvēks uz mūsu planētas ir ģēnijs.»

«Nu tu nepazīsti dažus no advokātiem, ar kuriem kopā man iznāk strādāt,» es iemetu starpā.

«Ikviens,» Džūljens uzsvērti atkārtoja. «Mums visiem dzīvē ir dots savs uzdevums. Tajā pašā mirklī, kad tu atklāsi šo savu sūtību, koncentrējot tās īstenošanai visu savu enerģiju, tevī sāks izpausties tavas spējas un talanti, bet dzīvi sāks piepildīt laime. Tiklīdz tu sāksi savu misiju apzināties kļūt vai nu par izcilu bērnu skolotāju vai arī iedvesmas pilnu mākslinieku, visas tavas vēlmes sāks bez īpašām pūlēm īstenoties. Tev pat nevajadzēs īpaši censties, jo viss izdosies pats no sevis. Īstenībā ir tā: «Jo vairāk tu centies, jo uzstādīto mērķu īstenošana prasa vairāk laika.» Tā vietā tev vajag sekot saviem sapņiem un jau iepriekš sagatavoties tām balvām, kas noteikti sekos. Tādā veidā nokļūsi pie sava dievišķā galamērķa. Tieši to es domāju, sakot, ka tu pats izveidosi savu likteni,» Džūljens prātīgi paskaidroja.