Paulīne Ražē - O stāsts

1838. gadā mierīgo Barbadosas salu satricināja vēl nepieredzēta asiņaina sacelšanās. Aptuveni divi simti melnādaino, gan vīrieši, gan sievietes, nupat Marta proklamācijas noteiktajā kārtībā atguvuši brīvību, kādu rītu devās pie bijušā saimnieka Glenelga, lai tas atgrieztu viņus verdzībā. Tika nolasīts aizvainojumu saraksts, kuru sastādījis kāds anabaptistu mācītājs un kuru viņi pastāvīgi nēsāja sev līdzi. Izraisījās diskusijas. Tomēr Glenelgs, vai nu būdams kautrīgs, sīkmanīgs vai gluži vienkārši baidīdamies no likuma, atteicās viņiem ticēt. Un melnādainie, sākumā vien viegli pagrūstījuši, vēlāk nogalināja viņu un arī visu viņa ģimeni, bet tai pašā vakarā atgriezās savās būdās pie ierastās pļāpāšanas, darbiem un rituāliem. Gubernatora Makgregora pārraudzībā šis notikums tika pietiekami ātri aizmirsts, un atbrīvošana ritēja ierasto gaitu. Aizvainojumu saraksts tā arī netika atrasts.

Es reizēm domāju par šo sarakstu. Nav izslēgts, ka bez pamatotām sūdzībām par darba organizāciju labošanas iestādē, ieslēgšanu istabā aizstājot ar pātagu un aizliegumu saslimt, kas attiecās uz “mācekļiem”, sauktiem arī par jaunajiem brīvajiem strādniekiem, saraksts ietvēra arī verdzības aizstāvības uzmetumu. Vai piezīmi, piemēram, ka vienīgās brīvības, kuras mēs patiešām novērtējam, ir tās, kas tādā pašā mērā tiecas izkalpināt citus. Nav tāda cilvēka, kas rastu prieku, būdams brīvs. Taču, ja, piemēram, man tiek dota atļauja līksmi līdz diviem rītā spēlēt bandžo, mans kaimiņš zaudē brīvību nedzirdēt mani spēlējam bandžo līdz diviem rītā. Ja gadās, ka es slīgstu bezdarbībā, manam kaimiņam jāstrādā par diviem. Un, kā jau mēs zinām, tiekšanās uz visaptverošu brīvību pasaulē pietiekami ātri noved pie ne mazāk visaptverošiem konfliktiem un kariem. Savukārt, ja vergam reiz jākļūst par saimnieku, mēs, bez šaubām, kļūdītos, vēlēdamies pasteidzināt dabas likumus. Visbeidzot jāatzīmē, ka bez cēlsirdības, arī bez prieka neviens brīvprātīgi nepakļausies cita gribai (kā tas notiek ar mīlniekiem un mistiķiem), visbeidzot atrazdams sevi!? Tā atsakoties no savām iecienītākajām nodarbēm, interesēm un paškritikas. Īsāk sakot, šodien šis nelielais saraksts tiktu uzskatīts par vēl lielāku ķecerību nekā pirms simt divdesmit gadiem; šodien tas tiktu nodēvēts par bīstamu.

Arī šī var tikt uzskatīta par bīstamu, precīzāk – erotisku grāmatu.

Kādēļ tās tiek sauktas par bīstamām? Tas ir neapdomīgi izdarīts secinājums. Patiesībā jau priekšstats par tām kā bīstamām laupa mums drosmi un vēlmi tās lasīt un pakļaut sevi briesmām. Ne bez iemesla ģeogrāfu apvienības iesaka saviem biedriem pārlieku nerunāt par ceļojumos piedzīvotām briesmām. Tas netiek darīts pieticības dēļ, bet gan tādēļ, lai nevienu neizaicinātu (redzot, cik viegli var izcelties karš). Bet kādas briesmas tās ir?

Es varu nosaukt vismaz viena veida briesmas, kuras skaidri spēju saskatīt no vietas, kur šobrīd atrodos. Tās ir pieticīgas briesmas. “O stāsts” acīmredzot ir viena no tām grāmatām, kas “iezīmē” savu lasītāju, neļaujot viņam acumirklī, iespējams, pat nekad vairs atgūties, savādi pārņemot savā varā un liekot mainīties kopā ar to. Pēc vairākiem gadiem šīs liekas pavisam citas grāmatas un sākotnējā to kritika šķiet nedaudz muļķīga. Taču tur nekas nav līdzams. Kritiķim nekad nevajadzētu baidīties no apsmiekla. Tādēļ pats vienkāršākais ir atzīt, ka es nezinu, ko ar to visu iesākt. Es, savādas izjūtas pārņemts, plūstu cauri O gluži kā pasaku grāmatai – un, kā mēs labi zinām, pasakas ir erotiski stāsti bērniem – kā vienā no tām pasaku pilīm, kas šķiet pamesta, kur krēsli ir apklāti, grīdas spilveni un gultas ar baldahīna balstiem apputējušas, un arī pātagas un pletnes tādas ir, tām, atļaujiet man teikt, tādām noteikti jābūt. Pat ne piliena rūsas uz ķēdēm, ne miņas no mitruma uz loga rūts visās iespējamās krāsās. Ja ir kāds vārds, kas man nāk prātā, domājot par O, tad šis vārds ir – pieklājība. Tiesa gan, man nebūs viegli paskaidrot, kādēļ tieši šis vārds, tādēļ ļaujiet man par to šobrīd neko vairāk neteikt. Un šis vējš, kas ne mirkli nenorimst un ir jūtams katrā istabā. Tas ir jūtams arī O, šis nenosakāmais gars, vienmēr patiess un nežēlīgs, nenogurstošs un tīrs. Šis gars ir izlēmīgs, to nespēj satraukt nekas – nedz šausmu izdvestas nopūtas, nedz nelabuma pārņemta ekstāze. Un, ja man vēlreiz jāatzīstas, – es dodu priekšroku kam citam. Man patīk darbi, kuros autors ir vilcinājies; par kuriem viņš, izjuzdams kaunu, atzīst, ka darba priekšmets viņu ir sākotnēji biedējis; par kuriem viņš ir šaubījies, vai kādreiz izdosies no tiem izrauties. Taču “O stāsts” no sākuma līdz beigām ir uzrakstīts kā varoņdarbs. Tas drīzāk atgādina runu nekā vienkāršus vārdu plūdus, vēstuli nekā dienasgrāmatu. Taču kam ir rakstīta šī vēstule? Kuru šī runa vēlas pārliecināt? Kam lai to jautāju? Es nezinu pat, kas jūs esat.

Par to, ka jūs esat sieviete, man nav ne mazāko šaubu. Ne tik daudz sīkumu dēļ, kurus jums patīk aprakstīt – zaļa satīna kleitas, korsetes, svārki uzrullēti uz augšu vairākās kārtās (kā matu šķipsna uz ruļļiem) – , bet gan tāpēc, ka dienā, kad Renē tiecās pakļaut O jaunām ciešanām, viņai pietika saprāta, lai pamanītu, ka viņa čības ir nonēsātas un vajadzēs nopirkt tam jaunas. Lūk, kas man šķiet absolūti pārsteidzoši! Ko tādu vīrietis nekad nebūtu iedomājies vai arī uzdrošinājies pateikt.

Tomēr vienlaikus O pauž arī vīrišķības ideālu. Ja ne gluži vīrišķības, tad vīrieša ideālu pavisam noteikti. Vai tā ir sieviete, kura beidzot to atzīst? Atzīst ko? To, ko sievietes vienmēr tik ļoti centušās noliegt (turklāt vēl nekad tik ļoti kā šodien)? To, ko vīrieši visos laikos viņām pārmetuši: nebeidzamo pakļaušanos savai dabai, ka viss viņās ir sekss, līdz pat dvēseles dziļumiem. Ka viņas vēlas tikt bez mitas pabarotas, bez mitas nomazgātas un uzkrāsotas, bez mitas pērtas. Ka viss, kas viņām ir vajadzīgs, ir labs saimnieks, kurš ir pietiekami stingrs, jo, tiklīdz viņas ir ieguvušas mūsu atzinību un mēs atļaujamies izrādīt viņām maigumu, viņas to izmanto, ar dedzību, prieku un visu savu būtību cenšoties likt citiem sevi iemīlēt. Īsumā tas nozīmē, ka, dodoties pie viņām, mums līdzi jāņem pātaga. Nav daudz tādu vīriešu, kuri nebūtu sapņojuši iegūt Justīni. Taču neviena no man zināmajām sievietēm nav sapņojusi būt Justīnes vietā. Proti, sapņojusi par to atklāti, ar tādu pašu lepnumu žēlodamās un raudādama, ar šo pakļaujošo nežēlību, ar šo alkatību pēc ciešanām un šo gribu, novestu līdz pat lūzumam un eksplozijai. Jūs varbūt esat sieviete, bet cēlusies no bruņiniekiem un krustnešiem. Tā, it kā jūsos mājotu divas dabas, vai arī tas, kuram vēsts adresēta, ik mirkli būtu jums tik aizsniedzams, ka jūs aizņemtos viņa vēlmes un balsi. Un tomēr – kas jūs esat?

Katrā ziņā “O stāsts” nāk no senatnes. Es tajā vispirms saredzu šo mieru un šo plašumu, kā stāstos, kurus autors ilgi lolojis sevī; tas ir viņai labi pazīstams. Kas ir Paulīne Ražē? Vai viņa ir viena no tām sapņotājām? (Pietiek vien, viņas saka, ieklausīties savā sirdī. To nekas nespēj atrunāt.) Vai viņa ir to visu piedzīvojusi? Kas viņa ir, kas to visu ir piedzīvojusi, būdama pārsteigta, ka dēka, kas sākusies tik daudzsološi – vai vismaz tik nosvērti (attiecībā uz atturību un sodīšanu) – , beigās izvēršas tik nelāgi, atstājot lasītājā apšaubāmu apmierinājumu, jo noslēgumā (domāju, mēs esam vienisprātis) O paliek ieslēgta šajā bordelī, kurp viņu aizvedusi mīla. Viņa tajā dzīvo un pieņem to par labu esam. Tomēr: