Paulīne Ražē - O stāsts

Viņa arīdzan piebilst: “Cik muļķīgs joks?! Bet tu neko nesaproti. Domā, ka es ar tevi tā runātu, ja tevi tik neprātīgi nemīlētu? Un nodotu tās, kuras līdzinās man?”

Viņa turpina: “Tā ir mana iztēle, mani neskaidrie sapņi, kas nemitīgi tevi krāpj. Atbrīvo mani no šiem sapņiem! Pamodini mani! Dari visu nepieciešamo, lai man vairs neatliktu laika pat sapņot par neuzticību tev. (Realitāte katrā ziņā ir mazāk satraucoša.) Bet vispirms parūpējies atstāt savu nospiedumu uz manas miesas, savu zīmi. Ja manu miesu rotā tavas pātagas vai ķēdes atstātās rētas vai gredzeni lūpās, tad tā, lai ikvienam būtu skaidrs, ka es piederu tev. Tik ilgi, kamēr tikšu pērta vai pēc tavas gribas izvarota, es būšu vien doma par tevi, iekāre pret tevi, apmātība ar tevi. Man šķiet, ka to tu vēlies. Jā, es mīlu tevi, un to vēlos arī es.

Ja reiz uz visiem laikiem es neesmu vairs es pati, ja mana mute, mans vēders un manas krūtis vairs nepieder man, tad es kļūstu par radījumu, kas nav no šīs pasaules, bet gan tādas, kurā viss ir mainījis nozīmi. Iespējams, kādu dienu es būšu zaudējusi jebkādas zināšanas par sevi. Ko gan man vairs sniegs bauda un tevis sūtītu neskaitāmu vīriešu pieskārieni, kurus es vairs nespēju atšķirt – un ar kuriem vairs nevaru tevi salīdzināt?”

Lūk, tā viņa runā. Es klausos viņā, un ir skaidrs, ka viņa nemelo. Es cenšos saprast. (Tā ir prostitūcija, no kuras ilgi kaunējos.) Iespējams, ka galu galā degošais apmetnis mitoloģijā nav tikai vienkārša alegorija, nedz arī svētā prostitūcija – vēstures mīkla; iespējams, ka vientiesīgajās dziesmās važas un “es tevi mīlu līdz nāvei” nav tikai vienkāršas metaforas. Nedz arī tas, ko klaidones saka savam sirdsmīļotajam: “Es mīlu tevi tik ļoti, ka tu esi viscaur manī. Dari ar mani, ko vien vēlies.” (Ir savādi, ka, vēloties atbrīvoties no kādas nomācošas sajūtas, mēs piedēvējam to bandītiem un ielasmeitām.) Nevar noliegt, ka Eloiza, rakstīdama Abelāram: “Es būšu tava prostitūta,” – vēlējusies paust ko vairāk, ne vien skaistu frāzi. Neapšaubāmi, “O stāsts” ir kvēlākā mīlestības vēstule, kādu jelkad kāds ir saņēmis.

Tas atsauc atmiņā Holandieti, kas nolādēts klīda pa septiņām jūrām, jo nespēja atrast meiteni, kas būtu gatava ziedot savu dzīvi, lai viņu izglābtu; un bruņinieku Guigemaru, kas gaida meiteni, kura sadziedētu viņa brūces, ciešot viņa dēļ “kā vēl nekad neviena sieviete nav cietusi”. Skaidrs, ka “O stāsts” ir garāks nekā poēma un aprakstīts sīkāk nekā vēstule. Var būt, ka tam arī jānāk no senatnes. Iespējams, vēl nekad nav bijis tik grūti kā šodien, kaut vai tikai saprast to, ko ielās saka zēni un meitenes. Pieļauju, arī to, ko teica Barbadosas vergi. Mēs dzīvojam laikā, kad visvienkāršākajām patiesībām neatliek nekas cits, kā atgriezties pie mums kailām pūces maskā (gluži kā O).

Nereti iznāk dzirdēt pieklājīga izskata saprātīgus cilvēkus labprāt runājam par mīlestību tā, it kā tā būtu vien tukša izjūta, kas neatstāj nekādas sekas. Viņi teic, ka tā, protams, sniedz baudu un ka šī divu epidermu saskare nenotiek bez abpusēja šarma, piebilstot, ka šarms vai bauda sniedz pilnību vien tam, kurš prot nezaudēt mīlestības netveramību, tās nepastāvīgumu un, vēl jo vairāk, tās dabisko brīvību. Lai tā būtu, un, ja ir tik viegli diviem pretēja dzimuma (vai arī tā paša dzimuma) cilvēkiem vienam otru iepriecināt, tad viņiem tas jādara, un būtu nepareizi, ja viņi to nedarītu. Tajā visā ir tikai viens vai divi vārdi, kas mani mulsina: vārds “mīlestība” un vārds “brīvība”. Lieki teikt, ka tie katrs izsaka pretējo. Mīlestība ir arī atkarība. To es neattiecinu vienīgi uz baudu, nedz arī eksistenciālu atkarību vai to, kas ir pirms šīs eksistences – mūsu nepārvaramo vēlmi eksistēt. No piecdesmit īpatnējām lietām: divām lūpām (un smaidam līdzīgās grimases, kuru tās veido), no pleca (īpašā veida, kādā tas paceļas un atkal nolaižas), divām acīm (skatiena, reizēm pielaidīgāka, reizēm atturīgāka), visbeidzot no paša neparastākā – ķermeņa un tajā mītošā gara vai dvēseles, kas jebkurā brīdī negaidīti var kļūt spožāks nekā saule vai vēsāks nekā sniegots klajums. Nav viegli tikt tam pāri, jūsu vaimanas mani uzjautrina. Mēs trīcam, redzot šo ķermeni noliecamies, lai sasietu greznās kurpes auklu, un šķiet, ka katrs redz jūs trīcam. Drīzāk pātaga un gredzeni ādā? Kas attiecas uz brīvību… Jebkurš vīrietis vai sieviete, kuri to reiz ir piedzīvojuši, drīzāk slieksies klaigāt, zemiskiem un šausminošiem vārdiem iebilzdami pret to. Jā, “O stāstā” netrūkst šausmu. Taču man dažkārt šķiet, ka tā drīzāk ir ideja, ideju kopums, viedoklis, nevis šī jaunā sieviete, kas ir pakļauta spīdzināšanai.

Savādi, ka mūsdienās ideja par laimi verdzībā tiek uztverta kā kaut kas jauns. Teju nav palicis vairs nekā no sendienu kārtības, kas ļautu ģimenēm lemt par bērnu dzīvību vai nāvi, nedz skolās piekoptiem miesassodiem un huligānismu, nedz ģimenes audzināšanas, kā arī esam pametuši skumjai sapūšanai pagrabos tos pašus vīrus, kuriem pirms pāris gadsimtiem lepni būtu nocirtuši galvu publiskā vietā. Vienīgais sods, kas mūsdienās tiek īstenots, ir anonīms un nepelnīts. Tas arīdzan ir neskaitāmas reizes nežēlīgāks.

Mūsdienās karš spēj vienā mirklī iznīcināt pat veselu pilsētu. Tēva, skolotāja vai mīļākā pārmērīgais maigums ir cena, ko maksājam par napalma bumbu paklājiem un atombumbu sprādzieniem. Viss notiek tā, it kā pasaulē eksistētu kāds neizprotams vardarbības līdzsvars, kura dēļ esam zaudējuši gan tā mēru, gan nozīmi. Un es nejūtos sarūgtināts, ka tieši sieviete tos ir atkal atradusi. Tas mani nemaz nepārsteidz.

Taisnību sakot, man pret sievietēm nav tik daudz aizspriedumu, kā mēdz būt parastam vidusmēra vīrietim. Esmu pārsteigts, ka tādas ir (sievietes). Vairāk nekā pārsteigts – neskaidri pārsteigts. Iespējams, tieši tāpēc man viņas šķiet tik brīnišķīgas, jo es nepārstāju viņas apskaust. Kas ir tas, ko es no tiesas apskaužu?

Reizēm mani māc nožēla par aizgājušo bērnību. Tas, ko es nožēloju, nav spēja brīnīties, nedz atklājumu prieks, par ko runā dzejnieki. Nē. Man nāk prātā laiks, kad šķita, ka esmu atbildīgs par visu pasauli. Pamīšus es biju gan bokseris čempions, gan pavārs, gan politiķis orators (jā!), gan ģenerālis, gan zaglis, pat indiānis, koks vai raķete. Man centās iestāstīt, ka tā ir tikai spēle. Jā, protams, jums, pieaugušajiem, tā bija tikai spēle, bet ne man. Es turēju savās rokās visu pasauli ar visām tajā esošajām nelaimēm un briesmām. Es biju visuvarošs. Lūk, ko es vēlos ar to pateikt. Sievietēm visas dzīves garumā ir dota iespēja atgādināt bērnus, kas mēs reiz bijām. Sieviete prot tūkstošiem lietu, kuras neprotu es. Viņa prot šūt. Viņa prot gatavot. Viņa zina, kā izdaiļot dzīvokli un kādus interjera stilus var savienot (es nesaku, ka viņa to visu prot nevainojami, taču arī es nebiju nevainojams indiānis). Viņa zina arī vēl daudz ko vairāk. Viņu iepriecina gan suņi, gan kaķi; viņa prot sarunāties ar šiem pa pusei jukušajiem bērniem, kuriem mēs ļaujam dzīvot starp mums. Viņa māca tiem kosmoloģiju, labas manieres, higiēnu un pasakas, un tā var turpināt līdz pat klavierspēlei. Īsumā: jau kopš bērnības mēs nemitīgi sapņojam par vīrieti, kas būtu visu vīriešu apvienojums. Bet tā vien šķiet, ka tāda spēja ir dota katrai sievietei – iemiesot sevī visas sievietes (un visus vīriešus). Un ir kas vēl interesantāks.