Paulīne Ražē - O stāsts

Kad viņa bija gatava un grims uzklāts, plakstiņi viegli ieēnoti, lūpas spilgti sarkanas, krūšu gali un oreols ietonēti rozā, kaunuma lūpu maliņas iekrāsotas sarkanas, paduses, kaunuma kalns, kā arī vieta starp augšstilbiem, bedrīte starp krūtīm un plaukstu locītavas bagātīgi iesmaržinātas, viņa tika ievesta istabā, kur trīsdaļīgā spogulī un ceturtajā spogulī pie sienas varēja sevi labi apskatīt. Viņai tika teikts, lai apsēžas uz sola pa vidu spoguļiem un gaida. Sola sēdeklis bija pārklāts ar melnu, nedaudz raupju ādu, paklājs bija melns, un sienas sarkanas. Viņai kājās bija sarkanas rītakurpes. Pa mazās guļamistabas plašo logu varēja redzēt skaistu, tumšu parku. Lietus bija norimis, koki šūpojās vējā, mēness rotājās augstu starp mākoņiem. Es nezinu, cik ilgi viņa atradās sarkanajā guļamistabā un vai tur patiesi bija viena, kā viņai šķita, vai arī kāds viņu vēroja caur slēptu atveri sienā. Taču es droši zinu, ka, tiklīdz abas sievietes atgriezās, vienai rokās bija drēbnieka mērlente un otrai – grozs. Kopā ar viņām bija vīrietis, tērpies garos purpurkrāsas rītasvārkos ar platām, galos sašaurinātām piedurknēm, un tie, viņam ejot, pavērās. Bija redzams, ka zem halāta cieši pieguļošas bikses nosedz kājas un augšstilbus, taču atstāj neaizsegtus dzimumorgānus. Šos dzimumorgānus O ieraudzīja vispirms, līdzko viņš spēra pirmo soli, tad pātagu, veidotu no ādas sloksnēm, ko viņš bija aizspraudis aiz jostas. Pēc tam viņa pamanīja, ka vīrieša seju slēpj melna maska, ar melnu restotu audumu aizsedzot pat acis, un visbeidzot – viņam bija arī melni smalkādas cimdi. Uzrunājot ar “tu”, viņš lika viņai nekustēties un sievietēm pasteigties. Sieviete, kurai bija mērlente, nomērīja O kaklu un plaukstu locītavas. Grozā, kuru turēja otra sieviete, bija viegli atrast atbilstoša lieluma kaklasiksnu un aproces. Lūk, kā tās bija izgatavotas: veidotas no vairākām ādas sloksnēm (katra kārta bija pietiekami plāna, kopumā ne biezāka kā pirksts), to aizdares sistēma darbojās automātiski kā piekaramajai atslēgai, kas var tikt atvērta tikai ar nelielu atslēgu. Tieši pretī slēdzenei ādas slokšņu vidū atradās cieši pieguļošs metāla gredzens, ko varēja savienot ar aproci, ja rastos vēlēšanās to piestiprināt, taču aproces pārāk cieši piegūla rokām un kaklasiksna pārāk cieši piegūla kaklam – tiesa, ne tik cieši, lai savainotu – , ka nebija iespējams tur ievietot pat visšaurāko virvi. Pēc tam kaklasiksna un aproces tika apliktas O ap kaklu un plaukstu locītavām, un tad vīrietis pavēlēja viņai piecelties. Viņš apsēdās viņas vietā uz ādas sola un lika tuvoties, līdz viņa pieskārās tā ceļiem. Viņš ieslidināja cimdā tērpto roku starp viņas augšstilbiem un pārlaida pāri krūtīm, un paziņoja, ka viņa tiks iepazīstināta tās pašas dienas vakarā, pēc vakariņām, kuras tā ieturēs viena. Viņa, joprojām kaila, patiesi vakariņoja viena nelielā kabīnes veida telpā, kur neredzama roka caur lodziņu pasniedza ēdienus. Beidzot vakariņas bija galā, un abas sievietes ieradās pēc viņas. Guļamistabā viņas sastiprināja abus aproču gredzenus O aiz muguras, pārmeta pāri pleciem garu sarkanu apmetni, piestiprinātu pie kaklasiksnas gredzena. Apmetnis pilnībā nosedza augumu, taču ejot pavērās, un viņa nevarēja to aizvērt, jo rokas bija sastiprinātas aiz muguras. Viena no sievietēm gāja pa priekšu, atverot durvis, otra sekoja, tās aizvērdama. Viņas šķērsoja priekšnamu, divas viesistabas un nonāca bibliotēkā, kur četri vīrieši dzēra kafiju. Viņiem mugurā bija tādi paši gari halāti, kāds bija pirmajam vīrietim, taču nevienam nebija maskas. Tomēr O nepaspēja apskatīt viņu sejas un pārliecināties, vai tur ir viņas mīļākais (viņš tur bija), jo viens no četriem pavērsa pret viņu prožektoru, kas apžilbināja. Neviens nekustējās – nedz abas sievietes blakus viņai katra savā pusē, nedz arī vīrieši viņai pretī, kuri viņu vēroja. Pēc tam gaisma izdzisa; sievietes devās prom. O atkal tika uzlikts acu apsējs, tad viņi lika tai iet uz priekšu. Gandrīz paklūpot, viņa sajuta, ka stāv liesmojošās uguns priekšā, pie kuras iepriekš bija sēdējuši četri vīrieši. Viņa sajuta karstumu un klusumā dzirdēja malkas liego sprakšķēšanu. Viņa stāvēja ar seju pret uguni. Divas rokas pacēla viņas apmetni, divas citas, pārbaudījušas, vai aproces ir sastiprinātas, noslīdēja pāri mugurai līdz gurniem; šīs rokas nebija cimdotas, un viena no tām iekļuva reizē abās atverēs tik spēcīgi, ka O iekliedzās. Kāds smējās, cits teica: – Pagriez viņu, lai varam redzēt krūtis un vēderu. – Viņa tika pagriezta ar gurniem pret no uguns nākošo svelmi. Kāda roka satvēra viņas krūti, kāda mute aptvēra otras krūts galu. Negaidīti viņa zaudēja līdzsvaru un atmuguriski krita (kā rokās piezemējoties?). Viņas kājas tika izplestas un kaunuma lūpas maigi pavērtas; mati liegi pieskārās viņas kāju iekšpusei. Viņa dzirdēja sakām, ka vajadzētu likt tai notupties uz ceļiem. To viņi arī izdarīja.

Šādi viņa jutās ļoti neērti, vēl jo vairāk tāpēc, ka viņi aizliedza sakļaut ceļus, turklāt aiz muguras sasieto roku dēļ viņai vajadzēja saliekties uz priekšu. Tad viņai atļāva nedaudz atliekties atpakaļ – pussēdus uz papēžiem viņa atgādināja dievlūdzēju.

– Jūs nekad neesat viņu sasējis?

– Nē, nekad.

– Nedz arī pēris?

– Arīdzan ne, bet… – Tas bija viņas mīļākais, kas atbildēja.

– Bet… – teica cita balss – ja jūs viņu reizi pa reizei sasienat, ja viņu nedaudz ieperat, un ja viņai tas iepatīkas? Nē. Ir nepieciešams pārvarēt brīdi, kad viņai tas sagādā baudu, piespiežot viņu raudāt.

Tad viņi lika O piecelties un gatavojās atbrīvot viņas rokas, bez šaubām, lai piesietu pie kāda statīva vai sienas, kad pēkšņi kāds ieteicās, ka grib viņu vispirms iegūt, nekavējoties un tai pašā vietā. Tāpēc viņai lika atkal notupties uz ceļiem, šoreiz ar krūtīm atspiežoties pret grīdas spilvenu. Rokas joprojām bija sasietas aiz muguras un gurni slējās augstāk par krūškurvi. Turēdams aiz gurniem, viens no vīriešiem ietriecās viņā, tad brīdi pierima. Trešais, gribot iekļūt visšaurākajā vietā un darot to ar spēku, lika viņai kliegt. Kad viņš palaida O, viņa stenoša un zem acu apsēja šķiežot sāļas asaras, nošļuka uz grīdas, taču tikai tādēļ, lai sajustu kāda ceļus pie savas sejas un saprastu, ka arī viņas mute netiks saudzēta. Visbeidzot viņu atbrīvoja – šo ieslodzīto, tērptu sarkanās skrandās, guļošu uguns priekšā. Viņa dzirdēja, kā tiek piepildītas glāzes, kā viņi dzer un kā čīkst krēsli. Viņi pielika vēl malku ugunij. Pēkšņi tika noņemts acu apsējs. Lielo istabu ar grāmatām pie sienas vāji izgaismoja lampa, kas atradās uz galda, gaisma nāca arī no uguns, kura bija sākusi degt spēcīgāk. Divi vīrieši stāvēja un smēķēja. Trešais sēdēja, turot uz ceļiem pletni, un tas, kurš, glāstīdams krūtis, bija noliecies pāri, bija viņas mīļākais. Visi četri bija viņu ieguvuši, un viņa nebija varējusi noteikt, kurš bija mīļākais.

Viņai tika izskaidrots, ka, kamēr atradīsies šajā pilī, ne vienmēr redzēs to sejas, kuri viņu izmantos vai spīdzinās, un tas nekad nenotiks naktī. Viņa arīdzan nekad nezinās, kurš ir atbildīgs par nodarīto. Tika pateikts, ka tā būs arī tad, kad viņu pērs, izņemot reizes, kad viņi gribēs, lai tā redz, kā tiek pērta. Ka šajā pirmajā reizē viņai netiks uzlikts acu apsējs, taču viņi uzvilks maskas, lai viņa nevarētu tos atšķirt. Mīļākais bija viņu atkal piecēlis kājās un licis viņai, tērptai sarkanajā apmetnī, apsēsties uz krēsla roku balsta iepretī kamīnam, lai viņa klausītos, kas tiem ir sakāms, un redzētu, kas tiem ir rādāms. Viņas rokas joprojām bija sasietas aiz muguras. Viņi parādīja viņai melnu, garu un smalku pātagu, veidotu no tieva bambusa un apvilktu ar ādu, kādas var redzēt jātnieku veikalu vitrīnās; otrā bija ādas pletne, kādu viņa bija redzējusi aizliktu aiz jostas pirmajam vīrietim. Tā bija gara un veidota no sešām sloksnēm, kas galos sasietas mezglā. Bija arī trešā pletne no plānām sloksnēm, kuru galos bija vairāki mezgli un kuras viscaur bija stīvas, it kā būtu mērcētas ūdenī. To, ka tā patiešām ir, O aptvēra brīdī, kad vīrieši ar to glāstīja viņas vēderu un mudināja atplest augšstilbus, lai viņa labāk sajustu, cik mitras un aukstas ir sloksnes salīdzinājumā ar kājstarpes maigo ādu. Uz galda bija palikušas atslēgas un tērauda ķēdes. Gar vienu bibliotēkas sienu aptuveni pa vidu starp griestiem un grīdu stiepās galerija, kuru balstīja divas kolonnas. Vienā no kolonnām bija iestiprināts āķis; izslējies uz pirkstgaliem un izstiepis roku, vīrietis varēja to aizsniegt. Mīļākais turēja O savās rokās, vienu uzlicis viņai uz pleciem, otra dedzināja vēdera lejasdaļā tik ļoti, ka bija grūti to izturēt. Viņi pateica, ka O rokas tiks atraisītas, taču tikai tādēļ, lai ar aprocēm un tērauda ķēdi piestiprinātu pie kolonnas nedaudz virs galvas. Viņa varēs brīvi kustēties un redzēt, kā tuvojas pātagas sitieni. Lielākoties tiks pērti tikai gurni un augšstilbi. Tam O jau bija gatavota, liekot kailai sēdēt uz sēdekļa mašīnā, kas viņu šeit nogādāja. Tika pateikts arī, ka viens no četriem klātesošajiem vīriešiem, iespējams, vēlēsies iezīmēt viņas augšstilbus ar bambusa pletni, kas atstāj ilgstošas, skaistas un dziļas brūces. Taču tas viss nebūs jāpārcieš uzreiz. Viņai tiks dots laiks, lai kliegtu, cīnītos un raudātu. Viņai tiks ļauts atgūt elpu, taču, tiklīdz viņa būs atguvusies, pēršana atsāksies, vērtējot rezultātu nevis pēc viņas kliedzieniem vai asarām, bet gan pēc vairāk vai mazāk asajām un paliekošajām pātagas sitienu pēdām uz ādas. Viņi norādīja, ka šī pātagas sitienu rezultāta vērtēšanas metode esot arīdzan taisnīga, kā arī padarot bezjēdzīgus upura mēģinājumus pārspīlēt vaimanas, tādējādi mēģinot viņus iežēlināt, kā arī to, ka tā ir ērti lietojama ārpus pils sienām, brīvā dabā parkā, kā tas bieži arī tika darīts, vai arī jebkurā vienkāršā dzīvoklī vai viesnīcas istabiņā, protams, ar nosacījumu, ka tiek lietots mutes aizbāznis (tas arī tika parādīts), kas dod vaļu tikai asarām un apslāpē visus kliedzienus, ļaujot sadzirdēt vien spēcīgākos vaidus.