II. Cietsirdīga pieklājība
Arī mani šāds noslēgums pārsteidza. Un jūs mani nepārliecināsiet, ka tas ir ticams noslēgums. Ka patiesībā (tā sakot) jūsu varone pārliecina seru Stefanu piekrist viņas nāvei, atbrīvojot no važām vien mirušu. Acīmredzot te viss nav pateikts līdz galam, un šī bite – šeit es vēršos pie Paulīnes Ražē – daļu medus ir noglabājusi sev. Kas zina, varbūt šo vienu vienīgo reizi viņa bija nonākusi rakstniekiem tik raksturīgā nemiera valgos: kādu dienu izstāstīt O dēku turpinājumu. Turklāt šīs beigas ir tik acīmredzamas, ka nebija vajadzības nopūlēties, lai tās uzrakstītu. Mēs bez mazākās piepūles tās atklājam paši. Mēs tās atklājam un nokļūstam to varā. Bet jūs, kā jūs tās radījāt? Un kāds ir noslēpumainais vārds, kas liek šim piedzīvojumam atklāties? Esmu pārliecināts, ka, tiklīdz tas būs atrasts, es tur atgriezīšos, un grīdas spilveni, gultas ar baldahīna balstiem un ķēdes pašas man atklāsies, atļaujot šai lielajai tumšajai figūrai, šim nelāgu nodomu pilnajam spokam, šīm svešādajām dvašām brīvi plūst starp tām.
Šeit ir vērts apdomāt to, kas vīrieša iekāri padara tik savādu – tik gaistošu. Gluži kā nostāstos par akmeņiem, kas vietās, kur tiem pāri traucas stipri vēji, pēkšņi pārvietojas, smagi nopūzdamies vai izdvešot mandolīnas spēlei līdzīgas skaņas. Cilvēki dodas tos aplūkot no malu malām. Taču, lai arī cik ļoti mums patiktu mūzika, šādas parādības mūsos vispirms iedveš vēlmi bēgt. Starp citu, ja nu erotisku (bīstamu, ja jums tā labpatīk) grāmatu nozīme bija mūs izglītot? Informēt par šo tēmu un sniegt mierinājumu, gluži kā to dara biktstēvs. Es labi zinu, ka galvenokārt šeit vainojams ieradums. Un cilvēki ātri vien aizmirst to, kas liek viņiem kaunēties. Viņi maina viedokli, teikdami, ka tie ir viņi, kas to visu aizsāka. Viņi melo, un, atļaujiet teikt, pierādījumi ir neapstrīdami – acīmredzami, pārlieku acīmredzami.
Arī sievietes tā dara, man tas jāatzīst. Nešaubīgi, taču viņas šo faktu spēj padarīt nemanāmu. Viņas vienmēr var attaisnoties, ka tā nav. Kāda pieklājība? No kurienes cēlies priekšstats, ka viņas neapšaubāmi ir skaistākās no abiem dzimumiem, ka skaistums piedien sieviešu dzimumam. Skaistākas – par to es neesmu pārliecināts. Noslēgtākas, noteikti noslēpumainākas – lūk, tas ir viens no skaistuma veidiem. Un jau divreiz es esmu atgriezies pie pieklājības, domādams par grāmatu, kuras temats nepavisam nav pieklājība…
Taču vai patiesi tas zināmā mērā nevarētu būt tās temats? Šeit es nedomāju nedaudz seklu un samākslotu pieklājību, kas aprobežojas ar lētticību; kas bēg, redzot akmeni kustamies, un noliedz, ka tas ir kustējies. Ir arī citāda pieklājība, nelokāma un ātri labojama. Tā pazemo pietiekami spēcīgi, lai pēc tam ļautu atgūt sākotnējo neskartību un ar varu atgrieztu laikā, kad iekāre vēl netika publiski apspriesta un akmeņi nedziedāja. Pieklājība, kuras rokās nonākt ir bīstami. Tamdēļ, ka apmierināt to spēj vien aiz muguras sasietas rokas, izvērsti ceļi, ķermeņi ar atplestām rokām un kājām, sviedri un asaras.
Man rodas iespaids, ka es šeit runāju par biedējošām lietām. Iespējams, ka tā arī ir, taču tādā gadījumā šausmas ir mūsu ikdienas maize. Un, iespējams, šīs bīstamās grāmatas ļauj mums atgriezties pie dabiskās tieksmes pēc briesmām. Kurš mīlnieks gan neizbītos, brīdi aizdomājies par sava dotā zvēresta – uzņemties saistības visa mūža garumā – neizmērojamību, ja tās nav vien tukšas pļāpas? Un kura gan mīlniece nebūtu tikpat nobijusies, mirkli aizdomājusies par pār lūpām plūstošo vārdu “pirms es satiku tevi, es nezināju, ko nozīmē mīlēt… Pirms es satiku tevi, es nepazinu patiesas jūtas” nozīmi? Vai arī šie daudz zinošākie – zinošākie? – vārdi: “Es gribētu tikt sodīta par to, ka pirms tevis es esmu jutusies laimīga.” Lūk, arī viņa, pieķerta pašas vārdos un, atļaujiet teikt, saņēmusi to, ko vēlējās.
“O stāstā” netrūkst spīdzināšanas. Ir arī pēršana ar pātagu, pat iezīmēšana ar kvēlojošu dzelzi, nemaz nerunājot par važām un izrādīšanu uz terases. Tajā ir tikpat daudz spīdzināšanas, cik lūgšanu tuksneša askētu dzīvē. Ne mazāk rūpīgi nošķirtas un it kā sanumurētas – cita no citas atdalītas ar maziem akmentiņiem. Šīs spīdzināšanas ne vienmēr sniedz prieku, precīzāk sakot, ar prieku tiek īstenotas. Renē no tām atsakās; un, ja arī sers Stefans tām piekrīt, tas drīzāk līdzinās pienākumam. Acīmredzot viņi tās neizbauda. Viņos nav nekā no sadista. Viss notiek tā, it kā tā būtu tikai O, kas no sākta gala pieprasa sodīšanu ar pātagām, cerēdama rast patvērumu to radītajās sāpēs.
Šeit kāds muļķis slieksies runāt par mazohismu. Es neiebilstu. Viss, ko šādas runas var panāk, ir vien jau esošam noslēpumam pievienot aplamu noslēpumu attiecībā uz valodas nozīmi. Ko izsaka vārds “mazohisms”? Ka sāpes vienlaikus ir arī bauda un ciešanas – prieks? Tas ir iespējams. Turpmāk minētie apgalvojumi līdzinās tiem, kādus plaši lieto metafiziķi. Viņi uzskata, ka klātesamība vienlaikus ir arī prombūtne, runāšana – klusums. Un es nebūt nenoliedzu (jāsaka gan, ka es tos joprojām neizprotu), ka tajos var rast sava veida patiesību, tāpat kā lietderību. Katrā ziņā šī lietderība neatklājas vienkāršam vērojumam, tādējādi ar to nenodarbojas nedz dakteris, nedz vienkāršs psihologs, vēl jo vairāk muļķis. Nē, kāds man saka. Tās nudien ir sāpes, kuras mazohists spēj pārveidot baudā; ciešanas, no kurām sev vien zināmu noslēpumainu ķīmisku reakciju dēļ viņš iegūst patiesu prieku.
Kāds jaunums?! Beidzot cilvēce ir atklājusi to, ko tā tik nenogurstoši tika meklējusi medicīnā, morālē, filosofijā un reliģijā, – veidu, kā izvairīties no sāpēm. Vai vismaz pacelties tām pāri: saprast tās (kaut vai tikai saskatot tajās mūsu muļķības vai kļūdu rezultātu). Vēl jo vairāk, cilvēce būtu varējusi to bez grūtībām atklāt jau krietni agrāk, ņemot vērā, ka mazohisms nav nesens atklājums. Mani pārsteidz, ka šis atklājums nav guvis vislielāko atzinību un kāds to nav mēģinājis nozagt. Ka šie mazohisti nav sapulcināti muzejos, lai tos, iesprostotus krātiņos, labāk varētu izpētīt.
Iespējams, cilvēki sev nekad neuzdod jautājumus, uz kuriem atbildes tiem jau patiesībā ir zināmas. Iespējams, pietiktu viņus visus sapulcināt vienuviet, izraut no vientulības (tā, it kā tā nebūtu vien viscaur iztēlota cilvēku vēlme). Šeit vismaz ir krātiņš, un šeit ir jauna sieviete, kas tajā ieslodzīta. Viss, kas mums ir jādara, – jāklausās viņā.
III. Savāda mīlestības vēstule
Viņa saka: “Tev nevajadzētu būt pārsteigtam. Ieskaties ciešāk savā mīļotajā. Tu nobītos, uz mirkli atklādams, ka esmu sieviete, dzīva sieviete, neaizmirstot kvēlojošos asiņu avotus, kurus tev vajadzēs nosusināt.”
“Tava greizsirdība tevi nemaldina. Tā ir taisnība, ka tu padari mani priecīgāku, pilnvērtīgāku un tūkstoškārt dzīvāku. Un tomēr es nespēju likt šai laimei nevērsties pret tevi. Arī akmens dzied skaļāk, kad asinis brīvi riņķo un ķermenis ir možs. Turi mani labāk šajā krātiņā un baro mani trūcīgi, ja vien tu uzdrošinies. Viss, kas tuvina mani slimībai un nāvei, padara mani uzticīgāku. Tikai tad, kad tu liec man ciest, es jūtos drošībā. Tev nevajadzēja piekrist būt man dieva vietā, ja dievu pienākumi tevi biedē, un ikviens zina, ka tie nav nemaz tik patīkami. Tu jau esi redzējis mani raudam. Tagad tev jāiemācās izbaudīt manas asaras. Vai mans kakls nav valdzinošs brīžos, kad tas neapzināti sažņaudzas un saspringst, apslāpējot manu kliedzienu? Tā ir taisnība, ka, nākot pie mums, līdzi jāņem pātaga. Vēl vairāk – deviņu slokšņu pātaga.”
Читать дальше