Paulīne Ražē - O stāsts

Kamēr viņi runāja ar O, abas sievietes, kuras bija atnākušas, lai viņu saģērbtu, stāvēja abās pusēs kolonnai, pie kuras viņa tika pērta, tai nepieskaroties, tā, it kā tā viņas biedētu vai tas būtu aizliegts (visticamāk, tā arī bija). Tiklīdz vīrietis bija beidzis, abas pienāca pie O. Sapratusi, ka jāseko viņām, O piecēlās, turot svārkus, lai nepakluptu, jo nebija radusi valkāt garas kleitas un nejutās stabili kurpēs ar augstu zoli un ļoti augstu papēdi; tikai bieza satīna siksniņa tādā pašā zaļā tonī kā kleita neļāva tām noslīdēt no kājas. Noliecoties viņa pagrieza galvu. Sievietes gaidīja, vīrieši uz viņu vairs neskatījās. O mīļākais spēlējās ar ādas pletni, apsēdies zemē un atspiedies pret grīdas spilvenu, kur viņai vakara sākumā bija likts atbalstīties ar ceļgaliem un elkoņiem. Sperot pirmo soli, lai sekotu sievietēm, O ar svārkiem viegli pieskārās viņam. Viņš pacēla galvu un uzsmaidīja viņai, saucot vārdā, un tad arī piecēlās. Viņš maigi noglāstīja viņas matus, ar pirksta galu pielīdzināja uzacis un maigi noskūpstīja uz lūpām. Skaļi pateica, ka mīl viņu. O, trīcot, izbīļa pārņemta, atskārta, ka atbild viņam:

– Es tevi mīlu! – un ka tā ir taisnība.

Viņš pievilka viņu sev klāt un teica:

– Dārgā, mīļotā! – un noskūpstīja viņas kaklu un vaigu; viņa bija ļāvusi galvai noslīdēt uz viņa pleca, ko klāja purpurkrāsas rītasvārki. Šoreiz klusāk viņš atkārtoja, ka mīl viņu, un jau gandrīz čukstus teica:

– Tu nometīsies ceļos, pieskarsies man un skūpstīsi mani, – un pastūma viņu nost, dodot zīmi sievietēm paiet sānis, lai varētu atbalstīties pret galdu. Viņš bija garš, bet galds nebija pārāk augsts, un viņa garās kājas, ietērptas tādā pašā purpurā kā halāts, bija ieliektas. Vaļējais halāts, apakšdaļā krokojoties, līdzinājās aizkariem, un galda virsma nedaudz izvirzīja viņa apjomīgos dzimumorgānus un gaišo apmatojumu virs tiem. Trīs vīrieši tuvojās. O nometās ceļos uz paklāja zaļās kleitas ielokā. Korsete spieda, krūtis, kuru krūšu galus varēja redzēt, bija vienā augstumā ar mīļākā ceļgaliem.

– Nedaudz vairāk gaismas, – teica viens no vīriešiem.

Kamēr gaisma tika noregulēta tā, lai kristu tieši uz vīrieša dzimumorgāniem un tiem pavisam tuvu esošās viņa mīļākās sejas un rokām, kuras tos bija aptvērušas no apakšas, Renē pēkšņi pavēlēja:

– Atkārto: es jūs mīlu! – O atkārtoja: – Es jūs mīlu! – tik baudpilni, ka lūpas knapi aizskāra dzimumlocekļa galviņu, kuru joprojām klāja maigs miesas slānis.

Trīs vīrieši smēķēdami komentēja viņas darbības ar muti, kas, aptvērusi dzimumlocekli, kustējās pa to augšup un lejup, asaras, kas plūda lejup pa izmocīto seju katru reizi, kad piebriedušais loceklis skāra rīkles aizmuguri, nospiežot mēli un liekot just nelabumu. Tā bija tā pati mute, kas, pa pusei rīstoties, piepildīta ar piebriedušo miesu, joprojām murmināja: – Es jūs mīlu. – Abas sievietes balstīja Renē, katra savā pusē turot viņa rokas uz saviem pleciem. O dzirdēja klātesošo komentārus, taču viņu teikto pārspēja mīļākā vaidi, viņai uzmanīgi pieskaroties – ar bezgalīgu cieņu un lēnām, kā bija radusi to apmierināt. O juta, ka viņas mute ir skaista, jo mīļākajam labpatika tajā sevi ievietot, viņam labpatika, ka tiek publiski glāstīts, un visbeidzot viņam labpatika tajā beigt. Viņa gaidīja viņu tā, it kā tiktu gaidīts dievs, dzirdēja viņa kliedzienu, dzirdēja pārējo smieklus un, kad bija to saņēmusi, saļima ar seju pret grīdu. Sievietes viņu piecēla, un vīrieši ļāva iet. Rīta kurpes klaudzēja pret gaiteņa sarkanajām flīzēm, kur durvis sekoja cita citai, diskrētas un tīras, ar mazām atslēdziņām – tādas durvis ir istabām lielās viesnīcās. O neuzdrošinājās vaicāt, vai katra no šīm istabām ir apdzīvota un kas tajās dzīvo, līdz viena no pavadonēm, tā, kuras balss vēl nebija dzirdēta, teica:

– Jūs dzīvojat sarkanajā spārnā, un jūsu sulaiņa vārds ir Pjērs.

– Kāda sulaiņa? – jautāja O, pārsteigta par runātājas balss maigumu. – Un kā sauc jūs?

– Mani sauc Andrē.

– Un mani – Žanna, – piebilda otra.

Pirmā turpināja: – Tas ir sulainis, kuram ir atslēgas, kurš jūs saķēdēs un pēc tam ķēdes atkal noņems, kurš jūs pērs tad, kad nevienam citam nebūs laika to darīt.

– Pagājušajā gadā es dzīvoju sarkanajā spārnā, – teica Žanna, – arī Pjērs tad jau bija šeit. Viņš bieži mēdza naktīs ienākt; sulaiņiem ir atslēgas, un viņiem ir tiesības ienākt tajās istabās, kas atrodas viņu pārraudzībā, un mūs izmantot.

O grasījās jautāt, kāds šis Pjērs ir. Taču tam nepietika laika. Gaiteņa galā viņai lika apstāties pie durvīm, kas precīzi līdzinājās citām, un uz soliņa starp šīm un nākamajām durvīm viņa pamanīja sārtam zemniekam līdzīgu vīru – druknu, ar gandrīz pilnībā noskūtu galvu, mazām melnām, dziļi galvaskausā izvietotām acīm un miesas rievām zem skausta. Viņš bija ģērbies kā sulainis operetē: kreklā ar mežģīņu žabo, kas spraucās ārā no melnas vestes zem īsas sarkanas žaketes. Viņam bija melnas bikses, baltas zeķes un vaskotas ādas kurpes. Pie jostas viņš arī nēsāja ādas siksnu pletni. Rokas klāja sarkanas spalvas. No vestes kabatas viņš izņēma atslēgu, atvēra durvis un ļāva visām trīs sievietēm ieiet, sakot:

– Es aizvēršu, kad jūs būsiet beigušas. Zvaniet.

Celle bija maza, un patiesībā tur bija divas telpas. Durvis, kas veda uz gaiteni aizvērās, un sievietes stāvēja priekštelpā, kas veda cellē. Citas durvis veda uz vannasistabu. Tieši pretī durvīm atradās logs. Kreisajā pusē pie sienas balstījās kvadrātveida gultas gals; gulta bija ļoti zema un pārklāta ar kažokādu. Telpā citu mēbeļu nebija, arī spoguļa ne. Sienas bija gaiši sarkanas, paklājs – melns. Andrē paskaidroja, ka tā nav gulta, bet matracis uz platformas, ko sedz melns garspalvains audums, kas līdzinās kažokādai. Spilvens, tikpat plakans un ciets kā matracis, bija pārklāts ar to pašu garspalvaino audumu. Vienīgais priekšmets, kas atradās pie sienas apmēram tādā pašā augstumā virs gultas kā no grīdas bibliotēkā pie kolonnas piestiprinātais āķis, bija liels mirdzoša tērauda gredzens, no kura tieši līdz gultai stiepās gara tērauda ķēde, tās cietajiem savienojuma gredzeniem veidojot nelielas lāsītes. Ķēdes otrs gals izstieptas rokas attālumā ar piekaramo atslēgu bija piestiprināts pie āķa.

– Mums jāsagatavo jums vanna, – teica Žanna.

– Es atsiešu kleitu.

Vienīgais neparastais vannasistabas aprīkojums bija turku stila tualete, ierīkota stūrī vistuvāk durvīm, un sienas, pilnībā noklātas spoguļiem. Žanna un Andrē neļāva O kāpt ūdenī, tiklīdz viņa bija kaila. Viņas iekāra O kleitu skapī pie izlietnes, kur jau bija ieliktas rīta kurpes un sarkanais apmetnis. Sievietes palika kopā ar O līdz brīdim, kad viņai nācās tupties uz porcelāna pamatnes savu atspulgu ielenkumā, tikpat neaizsargātai kā bibliotēkā brīdī, kad nezināmas rokas viņu pakļāva.

– Sagaidiet atnākam Pjēru, – teica Žanna. – Un jūs redzēsiet.

– Kāpēc Pjēru?

– Kad viņš ieradīsies jūs pieķēdēt, iespējams, viņš liks jums pietupties.

O juta, ka nobāl. – Bet kāpēc? – viņa jautāja.

– Tāpēc, ka jums tas būs jādara, – atbildēja Žanna.

– Taču jums ir paveicies.

– Kāpēc paveicies?

– Vai jūs šeit nogādāja mīļākais?

– Jā, – teica O.

– Viņi pret jums izturēsies daudz nesaudzīgāk.