Paulīne Ražē - O stāsts

Nevienai no sievietēm nebija atslēgas, nedz durvju, nedz ķēžu, nedz aproču un kaklasiksnu atslēgas, taču visi vīrieši, iekārtas gredzenā, nēsāja trīs atslēgas, no kurām viena atvēra vai nu visas durvis, vai visas slēdzenes, vai visas kaklasiksnas. Arī sulaiņiem tādas bija. Taču no rīta, kad sulaiņi, kuriem bija bijusi nakts maiņa, gulēja, kāds no saimniekiem vai arī cits sulainis ieradās, lai atslēgtu slēdzenes. Vīrietis, kurš ienāca O istabā, bija tērpies ādas jakā, jātnieku biksēs un zābakos. Viņa nepazina to. Vispirms viņš atslēdza ķēdi pie sienas, un O varēja atslīgt gultā. Pirms atvienot rokas, viņš ieslidināja roku starp viņas augšstilbiem, kā to bija darījis maskā un cimdos tērptais vīrietis, kuru mazajā sarkanajā istabā viņa bija redzējusi pirmo. Iespējams, ka tas bija bijis viņš. Viņa seja bija kalsna un kaulaina, skatiens caururbjošs, līdzīgs tam, kādu iespējams redzēt portretos, kur attēloti padzīvojuši hugenoti, un viņa mati bija pelēki. O izturēja vīrieša skatienu tik ilgi, ka laiks likās bezgalīgs, un tūliņ pat sastinga, atcerējusies, ka viņai aizliegts skatīties uz saimniekiem augstāk par jostasvietu. Viņa aizvēra acis, taču bija jau par vēlu. O dzirdēja vīrieti smejamies un, kad beidzot bija atbrīvotas viņas rokas, sakām:

– Ņemiet vērā, ka pēc pusdienām jūs tiksiet par to sodīta.

Viņš runāja ar Andrē un Žannu, kuras bija ienākušas kopā ar viņu un gaidīja, stāvēdamas katra savā gultas pusē. Pēc tam viņš devās prom. Andrē pacēla spilvenu no grīdas un segu, kuru Pjērs bija nolicis gultas kājgalī, kad bija ieradies O pērt, tikmēr Žanna gultas gala virzienā stūma pārvietojamo galdiņu, uz kura atradās piens, cukurs, maize, sviests un kruasāni.

– Ēdiet ātri, – teica Andrē. – Pulkstenis ir jau deviņi, pēc tam varēsiet gulēt līdz divpadsmitiem. Un, kad izdzirdēsiet zvanu, jums būs jāgatavojas pusdienām. Jūs nomazgāsieties un ieveidosiet matus. Es atnākšu, lai uzklātu jums kosmētiku un sasietu korseti.

Žanna turpināja: – Jums nevajadzēs bibliotēkā apkalpot ātrāk kā pēcpusdienā. Jums būs jāpasniedz kafija, dzērieni un jāseko, lai neizdzistu uguns.

– Bet jūs? – jautāja O.

– Ak, mēs esam atbildīgas tikai par jums pirmās divdesmit četras stundas pēc ierašanās, pēc tam jūs būsiet viena un tiksieties tikai ar vīriešiem. Mēs vairs nevarēsim ar jums runāt, un jūs nevarēsiet runāt ar mums.

– Uzkavējieties, uzkavējieties vēl nedaudz un pasakiet man… – Taču viņai nebija laika pabeigt, jo atvērās durvis. Tas bija viņas mīļākais, un viņš nebija viens. Mīļākais bija ģērbies gluži kā vienmēr, kad tikko izkāpis no gultas un aizdedzinājis pirmo rīta cigareti: strīpainā pidžamā un zilā vilnas halātā ar polsterētiem zīda atlokiem, kuru pirms gada abi kopā bija izvēlējušies. Arī viņa čības bija nonēsātas, vajadzēs nopirkt viņam jaunas. Abas sievietes gandrīz nedzirdami nozuda, taču, tā kā viņas bija pacēlušas svārkus, varēja dzirdēt nošvirkstam zīdu (visi svārki nedaudz skārās pie zemes) – soļi rīta kurpēs uz paklājiem nebija dzirdami. O, kas kreisajā rokā turēja kafijas tasi un otrā kruasānu, sakrustojusi kājas (viena bija taisna, otra saliekta zem viņas) nekustīgi sēdēja gultas malā, kad pēkšņi kafijas tase viņas rokā sāka drebēt un no otras izkrita kruasāns.

– Pacel to, – sacīja Renē. Tie bija pirmie vārdi, ko viņš pateica. Viņa nolika tasi uz galda, pacēla pusapēsto kruasānu un novietoja to blakus tasei. Liels kruasāna gabals bija palicis uz paklāja pie viņas kailajām kājām. Šoreiz noliecās Renē, lai paceltu to. Tad viņš apsēdās blakus O, noguldīja viņu un noskūpstīja. Viņa jautāja, vai viņš viņu mīl. Viņš atbildēja:

– Ak?! Es tevi mīlu! – Uzslējās stāvus un lika arī viņai piecelties, viegli parīvēja viņas aukstās plaukstas un ar lūpām pieskārās viņas brūcēm. Lai gan otrs vīrietis, kurš bija ienācis kopā ar O mīļāko, tobrīd, pagriezies pret viņiem ar muguru, netālu no durvīm smēķēja, viņa nezināja, vai drīkst uz Renē skatīties. Tas, kas notika tālāk, neviesa viņā skaidrību.

– Nāc, lai varam tevi apskatīt, – teica mīļākais un, pievedis viņu pie gultas malas, atzīmēja savam sabiedrotajam, ka viņam ir izrādījusies taisnība, un pateicās par to, piebilstot: ja vēlas, būtu tikai taisnīgi, ja viņš O iegūtu pirmais. Svešinieks, kuru O joprojām neuzdrošinājās uzlūkot, pārslidinājis roku pāri viņas krūtīm un gurniem, lika tai izplest kājas.

– Paklausi, – Renē teica, no mugurpuses turot viņu stāvus, ar labo roku glāstīdams viņas krūti, ar otru turēdams plecu. Svešinieks, apsēdies uz gultas malas un satvēris viņas apmatojumu, pavilka to, lēnām atverot lūpas, kas aizsargā maksts ieeju. Sapratis, ko viņš vēlas, Renē pastūma O uz priekšu, lai viņa būtu pieejamāka, un ar labo roku pārslīdēja tai pār vēderu, ļaujot viņu labāk satvert. Šo glāstu viņa vēl ne reizi nebija pieņēmusi, sevi nepārvarot, teju no kauna vai plīstot pušu, un no kura centās izbēgt pēc iespējas ātrāk, ātrāk, nekā vēl bija to sajutusi, jo tas viņai šķita kā zaimošana. Zaimojošs šķita tas, ka mīļākais bija nometies ceļos, bet tādā pozā vajadzēja būt viņai.

Pēkšņi viņa sajuta, ka vairs no tā neizbēgs, un redzēja, ka ir zaudējusi. Viņa iestenējās brīdī, kad svešas lūpas, piespiedušās miesas pauguram, kas sedza klitora iekšējo daļu, iekvēlināja viņu, ar mēles karsto galiņu iekvēlinot vēl vairāk. Kad lūpas atkal atsāka darboties, viņa ievaidējās vēl spēcīgāk. Viņa sajuta apslēpto punktu piebriestam un kļūstam cietāku, ko ilgs un sūcošs tvēriens ar lūpām un zobiem vairs nelaida vaļā, ilgs un salds kodiens, kas viņu atstāja bez elpas. Viņa vairs nejuta savas pēdas un attapās guļam gultā ar Renē muti uz savas mutes; abas viņa rokas bija piespiedušas O plecus pie gultas, kamēr divas citas rokas pie ceļu locītavām paplēta un piepacēla kājas. Rokām, kas atradās viņai zem gurniem (jo, pastumjot tuvāk nezināmajam, Renē tās bija sastiprinājis, savienojot aproču gredzenus), viegli pieskārās vīrieša dzimumloceklis, kurš sevi glāstīja viņas pēcpuses iedobumā, līdz piebriedis strauji ietriecās dziļi viņas makstī. Pie pirmā trieciena viņa kliedza, it kā būtu saņēmusi pātagas cirtienu; ar katru nākamo triecienu kliedzieni atkārtojās, un mīļākais koda viņai mutē. Vīrietis pēkšņi atrāvās un nogāzās zemē kā zibens ķerts, un arī viņš kliedza. Renē atbrīvoja O rokas, piecēla viņu un noguldīja zem segas. Vīrietis piecēlās no grīdas un kopā ar Renē devās uz durvju pusi. Brīdi O redzēja sevi atvieglotu, sagrautu, nolādētu. Svešinieka lūpas bija likušas viņai vaidēt tā, kā mīļākais to nekad nebija pratis; svešinieka dzimumloceklim ietriecoties viņā, O bija kliegusi tā, kā viņai nekad nebija licis kliegt mīļākais. Viņa jutās pazemota un vainīga. Ja viņš pamestu O, tas būtu tikai taisnīgi, taču nē, durvis atkal aizvērās un viņš palika kopā ar viņu. Viņš nāca atpakaļ, apgūlās blakus zem segas, ieslīdēja viņas mitrajā, karstajā vēdera lejasdaļā un, apskāvis viņu, teica:

– Es tevi mīlu. Kad būšu ļāvis tevi izmantot arī sulaiņiem, kādu nakti ieradīšos un tu tiksi nopērta līdz asinīm. Saule bija izlauzusies cauri miglai un pārpludināja istabu. Viņus pamodināja tikai pusdienlaika zvans.

O nesaprata, kas jādara. Mīļākais bija viņai blakus, tikpat maigi viņai padevies kā gultā dzīvoklī ar zemajiem griestiem, kurā viņš gulēja viņai līdzās gandrīz katru nakti, kopš abi dzīvoja kopā. Tā bija liela, sarkankoka gulta angļu stilā ar četriem vertikāliem balstiem, taču bez baldahīna; balsti gultas galvgalī bija garāki. Viņš vienmēr gulēja kreisajā pusē, un, kad pamodās, kaut vai nakts vidū, izstiepa roku uz viņas kājām. Tāpēc viņa vienmēr tērpās tikai naktskreklā vai arī vilka mugurā tikai pidžamas augšdaļu. Tāpat viņš izdarīja arī tagad; viņa satvēra šo roku un noskūpstīja, baidīdamās ko jautāt. Taču viņš runāja. Ar diviem pirkstiem turot aiz kaklasiksnas, viņš teica, ka viņa nolūks ir turpmāk viņu dalīt ar tiem, kurus viņš izvēlēsies, kā arī tiem, kurus viņš nepazīst un kuri ir piederīgi pils sabiedrībai, kā bija noticis iepriekšējā vakarā. Ka tikai un vienīgi viņam O ir pakļauta, pat tad, kad saņem pavēles no citiem, gan viņam piedaloties, gan promesot, jo viņš ir klātesošs visā, kas no viņas var tikt prasīts vai viņai nodarīts. Un ka tas ir viņš, kuram viņa pieder un kuru viņš izbauda caur tiem, kuru rokās viņa nodota, ar to vien, ka viņš ļauj viņu izmantot. Viņai jāpakļaujas un jāsagaida viņi ar tādu pašu cieņu, ar kādu sagaida viņu, it kā tie būtu vairāki viņa atspulgi. Tā viņš valda pār viņu kā dievs valda pār savām radībām, kuras iemieso zem briesmoņa, putna, neredzama gara vai ekstāzes maskas. Viņš negrib no viņas šķirties. Jo lielāku brīvību viņš tai dod, jo lielāku tuvību izjūt. Tas, ka viņš dod viņu citiem, kalpo viņam kā apstiprinājums, kam tādam vajag būt arī viņai, ka viņa pieder viņam – jo varam dot tikai to, kas mums pieder. Viņš dod viņu, lai pēc tam atgūtu. Tādējādi viņa acīs O ir sevi bagātinājusi kā ikdienišķs objekts, kam dota iespēja kalpot dievišķam nolūkam, kas tam ticis ziedots. Viņš jau ilgi vēlējies likt viņai nodarboties ar šādu prostitūciju un jūtas saviļņots, ka bauda, kādu no tā gūst, ir daudz lielāka, nekā bija cerējis. Tādējādi viņš jūtas viņai tuvāks, tāpat kā viņa jūtas tuvāka viņam, vēl jo vairāk tāpēc, ka tas viņu pazemo un satriec. Tā kā viņa mīl viņu, nevarēja nemīlēt jebko, ko viņš liek tai darīt.