Paulīne Ražē - O stāsts

O klausījās un laimē trīcēja, jo viņš mīl viņu. Trīcēja, visam piekrītot. Viņš, bez šaubām, to zināja, jo turpināja:

– Tev šobrīd ir viegli piekrist tam, ko es vēlos no tevis, taču tas nenāksies viegli. Pat ja tagad tam piekrīti, pat ja tagad saki jā, domādama, ka tev tas ir pa spēkam. Tu nespēsi nepretoties. Tu kļūsi paklausīga pret pašas gribu, ne tikai neaizstājamās baudas dēļ, ko es vai citi no tā gūsim, bet arī tādēļ, lai tu apzinātos, kas ar tevi tiek darīts.

O grasījās atbildēt, ka ir viņa verdzene un ar prieku nes savus ievainojumus, taču viņš pārtrauca to:

– Mēs jau vakar tev izskaidrojām: kamēr būsi šajā pilī, tu nedrīksti nevienam skatīties sejā, nedz arī ar kādu runāt. Tas pats attiecas arī uz mani, tev jābūt klusai un jāpakļaujas. Es mīlu tevi. Celies. Šeit vīrieša priekšā tu atvērsi muti tikai, lai kliegtu vai lai ar to glāstītu.

O piecēlās. Renē palika guļam gultā. Viņa mazgājās un sakārtoja matus. Kad ievainotie gurni iegrima remdenajā ūdenī, viņa nodrebēja, un viņai nācās uzmanīgi slaucīties, neberzējot ievainotās vietas, lai tās nesāktu atkal dedzināt. O uzkrāsoja lūpas un nepieskārās acīm, nopūderēja sevi un atgriezās cellē, joprojām kaila, taču acis nolaidusi. Renē skatījās uz Žannu, kas ienākusi stāvēja gultas galvgalī. Arī viņa bija nolaidusi acis un neteica ne vārda. Viņš pavēlēja, lai viņa saģērbj O. Žanna paņēma zaļo satīna korseti, baltos apakšsvārkus, kleitu, zaļās kurpes un, priekšpusē saāķējusi O korseti, sāka cieši savilkt auklas tās aizmugurē. Korsete bija ārkārtīgi cieša, gara un stīva, kā laikā, kad modē bija lapsenes vidukļi, ar ķīļveida ietvaru, kas balsta krūtis. Jo ciešāk tā tika savilkta, jo augstāk pacēlās krūtis, kuras ietvars balstīja no apakšas, vēl vairāk atsedzot krūšu galus. Vienlaikus viduklis sašaurinājās, liekot vēderam ierauties uz iekšu un pēcpusei izvirzīties uz āru. Neparasti likās, ka šī konstrukcija bija tik ērta un līdz zināmai robežai relaksējoša. Tā lika stāvēt ļoti taisni, taču neskaidru iemeslu dēļ, ja nu vienīgi tādēļ, lai izceltu kontrastu, atstāja jūtīgas un atsegtas, vai, drīzāk, pieejamas atsegtās ķermeņa daļas. Kuplie svārki un trapecveida kakla izgriezums no kakla pamatnes stiepās līdz krūšu galiem un aptvēra krūtis. Meitene apjauta, ka apģērbs viņai mugurā nebija domāts tik daudz, lai aizsegtu, bet gan, lai provocētu un atklātu. Kad Žanna bija sasējusi auklu, apmezdama dubulto mezglu, O paņēma no gultas tērpu no tā paša auduma kā pie svārkiem noņemamas oderes veidā piestiprinātie apakšsvārki ar priekšā sakrustotu un mugurpusē sasietu ņieburu, kas izcēla viņas vairāk vai mazāk trauslās krūšu kontūras atkarībā no tā, cik cieši piegūla korsete. Žanna to bija sasējusi cieši, un caur atvērtajām durvīm O sevi redzēja vannasistabas spogulī tievu un pazudušu kuplajā zaļās krāsas satīnā, kas mutuļoja uz viņas gurniem, kā raksturīgi stīpotiem apakšsvārkiem. Abas sievietes stāvēja viena otrai blakus. Žanna izstiepa roku, lai nogludinātu nelīdzenās vietas zaļās kleitas piedurknē, un viņas krūtis mežģīņu korsetē cilājās. To galiņi bija gari, un to oreols brūns. Viņas kleita bija dzeltena. Renē, pietuvojies abām sievietēm, teica O:

– Skaties! – Un Žannai: – Pacel kleitu!

Ar abām rokām viņa pacēla čaukstošo zīdu un lina apakšsvārkus, atsedzot zeltaino vēderu, gludos augšstilbus un celīšus, un sakļauto melno trijstūri. Renē uzlika uz tā roku un sāka lēnām to iepazīt, ar otru roku liekot piebriest Žannas krūšgalam.

– Es to daru, lai tu redzētu, – viņš teica O.

O redzēja. Viņa redzēja zobgalīgo, tomēr vērojošo izteiksmi viņa sejā, viņa acis, kas lūkojās uz Žannas pavērto muti un atliekto kaklu, ko cieši aptvēra ādas kaklasiksna. Vai tādu pašu baudu, kādu sniedza O, viņam nespēja sniegt arī kāda cita?

– Tu par to nebiji iedomājusies? – viņš beidzot teica. Nē, viņai tas nebija pat ienācis prātā. O atslīga pret sienu starp abām durvīm, rokām bezspēcīgi noslīgstot. Vairs nebija vajadzības likt viņai klusēt. Kā gan viņa būtu varējusi parunāt? Iespējams, viņas izmisums bija saviļņojis Renē. Viņš atstāja Žannu, lai satvertu O savās rokās, saucot par savu mīlu un dzīvi, atkārtodams, ka mīl viņu. Roka, ar kuru viņš glāstīja O kaklu, bija mitra un smaržoja pēc Žannas. Izmisums, kas bija pārņēmis O, atkāpās: viņš mīl viņu, vai ne?! Viņš mīl viņu. Viņš ir saimnieks un var izklaidēties ar Žannu vai citām, bet viņš mīl viņu.

– Es mīlu tevi. Es mīlu tevi, – viņa čukstēja tam ausī tik klusi, ka viņš tik tikko spēja to sadzirdēt. – Es tevi mīlu.

Viņš neatlaida O, līdz viņa nebija nomierinājusies, viņas skatiens kļuvis dzidrs un apmierināts.

Žanna satvēra O aiz rokas un ieveda gaitenī. Soļi atkal atbalsojās pret flīzēto grīdu, un viņas ieraudzīja sēžam sulaini uz sola starp durvīm. Viņš bija ģērbies tāpat kā Pjērs, taču tas nebija Pjērs. Šis bija gara auguma, kalsns un ar melniem matiem. Viņš gāja viņām pa priekšu un ieveda priekštelpā, kur pie dzelzs durvīm, no abām pusēm aizklātām ar gariem zaļiem aizkariem, gaidīja divi citi sulaiņi, pie kuru kājām gulēja balti suņi ar rūsganiem plankumiem.

– Šī ir tā vieta, – nomurmināja Žanna.

Pa priekšu ejošais sulainis to izdzirdēja un pagriezās. O bija pārsteigta, ieraugot, ka Žanna kļūst bāla un atlaiž viņas roku, atlaiž viņas kleitu, kuru bija viegli pieturējusi ar otru roku, un nokrīt ceļos uz melnās flīžu grīdas (priekštelpu viscaur klāja melns marmors). Abi sulaiņi pie režģotajiem vārtiem izplūda smieklos. Viens no tiem pienāca pie O un lūdza viņam sekot. Viņš atvēra durvis iepretī durvīm, pa kurām viņa tikko bija ienākusi, un nozuda. Viņa dzirdēja smieklus, soļus, un tad durvis aiz viņas aizvērās. Nekad, nekad viņa neuzzināja, kas notika – vai Žanna tika sodīta par to, ka runājusi, nedz arī, kā tas tika darīts, vai, nokrītot ceļos, viņa bija vienkārši izdabājusi sulaiņa iegribām vai paklausījusi kādam noteikumam, vai arī centusies viņu iežēlināt un viņai tas izdevies. Pirmajā reizē divas nedēļas uzturoties pilī, O saprata: kaut arī klusēšanas likums bija neapšaubāmi jāievēro, tiek meklēti veidi, kā to pārkāpt. Piemēram, reizēs, kad viņas tika vestas uz kādu vietu vai no kādas vietas, kā arī ēdienreižu laikā, it īpaši dienā, kad viņus varēja sastapt, it kā drēbes tiem piešķirtu pašpārliecību, kuru kailums, ķēdes naktīs un saimnieku klātbūtne izdzēstu. Viņa saprata, ka visniecīgākais žests, kas līdzinās mēģinājumam piekukuļot saimnieku, šķiet vienkārši neaptverams, taču saskarsmē ar sulaiņiem viss bija citādi. Viņi nekad nepavēlēja, kaut arī viņu laipnie lūgumi bija tikpat nepielūdzami kā pavēles. Acīmredzot sulaiņiem bija doti norādījumi nekavējoties sodīt par nepakļaušanos noteikumiem, kad viņi bija tā vienīgie liecinieki. O to redzēja trīs reizes: vienreiz gaitenī, kas veda uz sarkano nodalījumu, un divreiz ēdināšanas telpā, kur tikko bija iegājusi. Meitenes, pieķertas runājam, tika nogrūstas zemē un nopērtas. Tātad, par spīti pirmajā vakarā teiktajam, sievietes varēja saņemt pērienu arī dienā, it kā sulaiņu rīcība netiktu ņemta vērā un būtu atstāta vienīgi viņu ziņā. Dienasgaisma piešķīra sulaiņu kostīmiem savādu un draudīgu veidolu. Daži nēsāja melnas zeķes un sarkanu žaketi, un nevis baltu kreklu ar žabo, bet mīkstu, sarkanu zīda kreklu ar ciešu apkaklīti, ar platām piedurknēm, ļoti sašaurinātām pie plaukstu locītavām. Viens no šiem sulaiņiem, turēdams pātagu, astotās dienas pusdienlaikā lika no galda piecelties apaļīgai blondīnei ar kuplām krūtīm, vārdā Madlēna, kura sēdēja netālu no O un, uzsmaidot viņam, bija pateikusi dažus vārdus tik ātri, ka O nebija varējusi tos saprast. Pirms vēl viņš paspēja tai pieskarties, viņa nometās uz ceļiem, ar rokām, tik baltām zem melnā zīda, sāka glāstīt viņa vēl snaudošo dzimumlocekli, ko pēc tam izvilka un lika pie savas pavērtās mutes. Šoreiz viņa netika pērta. Un, tā kā tobrīd viņš bija vienīgais uzraugs ēdamzālē, glāstu pārņemts aizvēris acis, pārējās meitenes sarunājās. Tā sulaiņi varēja tikt piekukuļoti. Taču kālab? Vienīgais noteikums, kuram O ar grūtībām pakļāvās un kuru galu galā ne vienmēr ievēroja, bija aizliegums skatīties vīriešiem sejā – ņemot vērā, ka tas attiecās arī uz sulaiņiem. O jutās nepārtraukti apdraudēta, tāpēc tik nepārvarama bija viņas ziņkāre apskatīt sejas. Par to viņa patiesi saņēma pērienus no viena vai otra sulaiņa, kaut arī ne vienmēr, kad viņi to pamanīja (jo pieļāva noteiktas atlaides; iespējams, noteikumu daļēja neievērošana sniedza viņiem kādu gandarījumu arī attiecībā uz skatīšanos, kas bija paredzēts, lai sieviešu acis un mute kalpotu tikai viņu dzimumloceklim, pātagai, viņu rokām un tā tālāk), taču katru reizi, kad sulaiņi vēlējās viņu pazemot. Lai arī cik nežēlīgi viņi pret O izturējās brīžos, kad bija tā izlēmuši, viņai nekad nepietika drosmes vai arī gļēvulības pašai no savas gribas mesties viņu priekšā ceļos, un, kaut arī reizēm pakļāvās viņiem, O nekad necentās tos pavedināt. Ja runājam par klusēšanas noteikumu, viņai tas bija vienaldzīgs. Vienīgi aiz cieņas pret mīļāko viņa ne reizi to nepārkāpa, atbildot ar zīmēm brīžos, kad uzraugu uzmanība bija novērsta un kāda no meitenēm, izmantojot iespēju, centās ar viņu sarunāties. Tas parasti notika ēdienreižu laikā telpā, kurā viņi bija likuši O ieiet brīdī, kad garais sulainis pagriezās pret Žannu. Sienas bija melnas, un grīda bija melna, arī garais bieza stikla galds bija melns, un katrai meitenei bija apaļš, ar ādu apvilkts krēsls, uz kura apsēsties. Pirms apsēsties, viņām bija jāpaceļ svārki, un O atkal sajuta gludo un auksto ādu pieskaramies augšstilbiem, kā pirmajā reizē, kad mīļākais bija licis viņai novilkt zeķes un biksītes un tāpat apsēsties uz mašīnas sēdekļa. Tomēr, tiklīdz viņa bija pametusi pili (ikdienišķi tērpta, taču ar kailām gūžām zem ikdienišķā kostīma vai kleitas), katrā reizē, kad vajadzēja pacelt svārkus un apakšsvārkus, lai apsēstos blakus mīļākajam vai kādam citam, vienalga, uz auto sēdekļa vai kafejnīcā, tā bija pils, kurā viņa atkal atgriezās – atsegtas krūtis zīda korsetēs, rokas un mutes, kurām viss bija atļauts, un briesmīgs klusums. Taču, ja neņem vērā ķēdes, šis klusums viņai bija drīzāk glābiņš. Klusums un ķēdes, kurām būtu vajadzējis dziļi iekšienē viņu sasaistīt, viņu smacēt, viņu žņaugt, tieši pretēji – atbrīvoja viņu no sevis pašas. Kas gan būtu ar viņu noticis, ja viņai atkal tiktu piešķirtas tiesības runāt, ja atkal tiktu dota iespēja izvēlēties, kamēr mīļākais lika tai nodarboties ar prostitūciju viņa paša klātbūtnē? Tas tiesa, viņa runāja brīžos, kad tika spīdzināta, bet vai žēlabas un raudas var tikt sauktas par vārdiem? Turklāt viņi bieži viņu apklusināja, aizbāžot muti. Skatienos, rokās, dzimumlocekļos, kas viņā triecās, pātagās, kas viņu plosīja, viņa sevi pazaudēja vājprāta prombūtnē pašai no sevis, kas atgrieza viņu pie mīlestības, bet, iespējams, tuvināja nāvei. Viņa varēja būt vienalga kas, viņa bija tāda pati kā jebkura no pārējām meitenēm, atvērta un pakļauta, kādas viņa tās redzēja. Jo pat tad, kad viņai nebija jāpalīdz, viņa to visu redzēja. Otrajā dienā, kad vēl nebija aizritējušas divdesmit četras stundas kopš ierašanās, pēc maltītes viņa tika vesta uz bibliotēku, lai tur pasniegtu kafiju un uzraudzītu kamīnu. Viņai pievienojās Žanna, kuru tumšmatainais sulainis bija atvedis atpakaļ, kopā ar vēl kādu meiteni, vārdā Monika. Sulainis, viņas turp aizvedis, palika stāvam pie kolonnas, kur O bija tikusi piesieta. Bibliotēka joprojām bija tukša. Franču balkons bija rietumu pusē, un rudens saule, lēni norietot plašajās, mierīgajās debesīs, kurās nebija redzams gandrīz neviens mākonītis, izgaismoja uz kumodes stāvošo milzīgo zaļgandzelteno krizantēmu pušķi, kas smaržoja pēc zemes un nokritušām lapām.