Paulīne Ražē - O stāsts

Mūsdienās var dzirdēt sakām: lai visu piedotu, pietiek visu saprast. Vai tiešām? Man vienmēr licies, ka sievietēm – lai cik visuvarošas viņas būtu – ir tieši pretēji. Man vienmēr ir bijis pietiekami daudz draugu, kas ir pieņēmuši mani tādu, kāds esmu, un es savukārt esmu pieņēmis viņus tādus, kādi ir viņi, bez mazākās vēlmes pārveidot kādu no mums. Es varu teikt, ka jutos pat iepriecināts – un viņi jutās tāpat – , ka katrs no mums ir tik atšķirīgs. Bet nav tādas sievietes, kas necenstos mainīt vīrieti, kuru mīl, tai pašā laikā mainot arī sevi. Tā, it kā sakāmvārds melotu, un pietiek visu saprast, lai nekad neko nepiedotu.

Nē, Paulīne Ražē sev daudz ko nepiedod. Un, lai šo visu pabeigtu, es vaicāju sev, vai viņa pat nedaudz nepārspīlē. Vai šīs viņai līdzīgās sievietes ir tik līdzīgas, kā viņai šķiet. Taču šī līdzība ir tieši tas, ko lielākā daļa cilvēku vēlas viņai pārlieku dedzīgi piedēvēt.

Vai ir vērts skumt par Barbadosas vergu aizvainojumu sarakstu? Godīgi sakot, mani māc bailes, ka cienījamais anabaptists, kurš šo sarakstu veidoja, daļā, kas veltīta izlīgumam, būs to sagriezis kājām gaisā, pievienojot neskaitāmas banalitātes, piemēram, ka vienmēr būs vergi (ko iespējams secināt, balstoties uz vērojumu), ka viņi vienmēr paliks nemainīgi (lūk, tas ir diskutējams jautājums), ka vajag samierināties ar situāciju un lieki netērēt laiku savstarpējiem apvainojumiem, ko lietderīgāk būtu izmantot spēļu spēlēšanai, meditācijai vai ikdienas priekiem. Un tā tālāk. Bet es nojaušu, ka viņš neteica taisnību: ka Glenelga vergi bija iemīlējušies savā saimniekā, ka viņi nespēja dzīvot bez viņa un verdzības. Galu galā, tā pati patiesība aizdod “O stāstam” tā ideju, neticamo pieklājību un šo spēcīgo, fanātisko vēju, kas nekad nenorimst.

Kādu dienu O mīļākais ved viņu pastaigāties uz to pilsētas daļu, kur abi nekad nedodas, – Monsurī parku, Monso parku. Pēc pastaigas parkā, plecu pie pleca sēžot zāliena malā parka nomalē kādas ielas stūrī, vietā, kur nekad nav tikuši novietoti taksometri, viņi pamana automašīnu ar skaitītāju, kas līdzinās taksometram.

– Kāp iekšā, – viņš saka.

Viņa iekāpj. Ir rudens, un drīz sāks krēslot. Viņa ir tērpusies kā vienmēr: augstpapēžu kurpes, kostīms ar plisētiem svārkiem, zīda blūze, gari cimdi, kas sniedzas pāri kostīma piedurknēm, un bez cepures. Ādas somiņā atrodas identifikācijas dokumenti, pūdernīca un lūpu krāsa. Taksometrs sāk liegi slīdēt, pirms vēl vīrietis ir bildis kādu vārdu šoferim. Viņš aizver logu saulessargus mašīnas abās pusēs, kā arī aizmugures logam. Viņa ir novilkusi cimdus, domādama, ka vīrietis vēlas viņu noskūpstīt vai ļauties viņas glāstiem. Taču viņš saka:

– Tev nav ērti, ļauj man paņemt tavu somu.

Viņš noliek somu, lai viņa nevarētu to aizsniegt, un piebilst:

– Tev mugurā ir arī pārlieku daudz drēbju. Atsprādzē zeķturus, norullē zeķes virs ceļiem. Lūk, zeķu prievītes.

Viņa ir nedaudz noraizējusies, taksometrs ir uzņēmis ātrumu, un viņu māc bailes, ka šoferis varētu paskatīties atpakaļ. Beidzot zeķes ir norullētas, viņu pārņem kauns, sajūtot savas kājas kailas un brīvas zem zīda apakšveļas. Arī atsprādzētie zeķturi ir brīvi noslīdējuši.

– Atsprādzē zeķturu jostu, – viņš piebilst, – un novelc biksītes.

To izdarīt ir viegli, pietiek tikai noslidināt rokas pāri gurniem un nedaudz pacelties. Viņš izņem no viņas rokām jostu un biksītes, atver viņas somu un ieliek tās tajā, tad saka:

– Tu nedrīksti sēdēt uz apakšveļas un svārkiem, tie jāpaceļ, un tev jāapsēžas tieši uz sēdekļa.

Sēdeklis, izgatavots no mākslīgās ādas, ir slidens un auksts, ir satraucoši sajust to pielīpam pie augšstilbiem. Tad viņš teic:

– Tagad uzvelc atpakaļ cimdus.

Taksometrs joprojām brauc, un viņa neuzdrīkstas prasīt, kāpēc Renē nekustas un vairs neko nesaka, vai arī – ko tas viss varētu nozīmēt, viņai nekustīgai, klusējošai, tik izģērbtai un tik neaizsargātai, tērptai cimdos, melnā automašīnā dodoties nezināmā virzienā. Viņš nav neko pavēlējis, ne arī aizliedzis, taču viņa neuzdrošinās nedz sakrustot kājas, nedz sakļaut ceļus. Abas rokas, ietērptas cimdos, saspringti turas pie krēsla katra savā pusē.

– Lūk! – viņš pēkšņi paziņo. – Lūk, – taksometrs apstājas skaistā alejā zem koka – tās ir platānas – nelielas, viesnīcai līdzīgas mājas priekšpusē, kas, ērti iekārtojusies starp pagalmu un dārzu, līdzinās Senžermēna priekšpilsētas mazajām privātmājām. Ielas gaismas atrodas atstatus, automašīnā joprojām valda krēsla, un laukā līst.

– Nekusties, – Renē saka. – Sēdi pavisam nekustīgi. – Viņa roka tuvojas viņas blūzes apkaklītei, atsien lenti, tad atpogā pogas. Viņa nedaudz izriež krūtis, domādama, ka viņš vēlas tās noglāstīt. Nē. Viņš tikai taustās pēc krūštura lencītēm, ar mazu kabatas nazīti pārgriež tās un noņem krūšturi. Tagad zem blūzes, kuru viņš ir atkal aizpogājis, krūtis ir brīvas un kailas tāpat kā viss viņas augums, viņas gurni un vēders, no jostasvietas līdz ceļgaliem.

– Klausies, – viņš saka. – Tagad tu esi gatava. Es tevi šeit atstāju. Tu izkāpsi un piezvanīsi pie durvīm. Tu sekosi tam, kurš tās atvērs, un darīsi to, ko viņi tev pavēlēs. Ja tūliņ pat nedosies iekšā, viņi dosies tevi meklēt; ja tūliņ pat nepakļausies, viņi tevi piespiedīs pakļauties. Tava soma? Nē, tev tā vairs nav vajadzīga. Tu esi tikai meitene, kuru es viņiem piegādāju. Jā, jā, es būšu šeit. Ej!

Cita versija ar tādu pašu sākumu ir vienkāršāka un tiešāka: jauna sieviete, tāpat ģērbusies, sava mīļākā un nezināma drauga pavadībā tika vesta mašīnā. Svešinieks stūrēja, mīļākais sēdēja blakus jaunajai sievietei, un nezināmais draugs jaunajai sievietei izskaidroja, ka viņas mīļākajam dots uzdevums viņu sagatavot, ka viņš gatavojas sasiet viņas cimdotās rokas aiz muguras, atsprādzēt un norullēt viņas zeķes, atraisīt zeķturu jostu, novilkt biksītes un krūšturi un aizsiet viņai acis. Ka pēc tam viņa tiks nogādāta pilī, kur tai tiks doti norādījumi, kas būs jādara. Un, patiesi, tiklīdz viņa bija izģērbta un sasieta, pēc pusstundas, pavadītas ceļā, viņi palīdzēja tai izkāpt no mašīnas, lika spert dažus soļus augšup, pēc tam joprojām ar apsēju uz acīm iziet pa vienām vai divām durvīm. Viņa attapās ar noņemtu apsēju viena stāvam tumšā istabā, kur viņi to atstāja pusstundu vai stundu, vai divas stundas, es precīzi nezinu, taču tā šķita kā mūžība. Kad beidzot durvis atvērās un iedegās gaisma, bija redzams, ka viņa gaidījusi ļoti ikdienišķā, ērti iekārtotā un tomēr īpatnējā istabā: ar biezu paklāju uz grīdas, taču bez mēbelēm, turklāt visas četras sienas ieskāva skapji. Durvis bija atvērušas divas sievietes, divas jaunas un skaistas sievietes, tērpušās kā pievilcīgas astoņpadsmitā gadsimta istabenes: garos un kuplos viegla materiāla svārkos, kas apslēpj pēdas, un priekšpusē sasienamā vai saāķējamā cieši pieguļošā korsetē, kas izceļ krūtis. Kaklu rotāja mežģīnes, un tērpam bija pusgaras piedurknes. Viņu acis un lūpas bija uzkrāsotas. Kaklu ieskāva cieša kaklasiksna, un uz rokām bija ciešas aproces.

Tālāk es zinu, ka viņas atraisīja O aiz muguras sasietās rokas, pateica, ka viņai jāizģērbjas, ka viņa tiks nomazgāta un ka viņai tiks uzklāta kosmētika. Tad O tika izģērbta un drēbes ieliktas vienā no skapjiem. Viņai netika ļauts mazgāties vienai, un mati tika ieveidoti kā frizētavā, liekot sēdēt vienā no tiem lielajiem krēsliem, kuru atzveltni var nolaist zemāk, kad tiek mazgāti mati, un atkal iztaisnot, lai tos izžāvētu un ieveidotu. Tas vienmēr aizņem vismaz stundu. Patiesībā tas ilga vairāk nekā stundu, taču O sēdēja šajā krēslā kaila un viņai tika aizliegts sakrustot kājas vai sakļaut tās kopā. Tā kā viņas priekšā bija liels spogulis, kas sniedzās no grīdas līdz griestiem un uz kura nebija neviena plaukta, viņa sevi redzēja šādi atvērtu ik reizi, kad palūkojās spogulī.