Herberts Velss - DIEVU EDIENS

Redvuda prātu aizņēma dažādas domas.

Pēkšņi visapkārt iestājās tāda tumsa, ka Kosars pa­ņēma savu ceļabiedru aiz rokas. Nu jau viņi tikai ar pūlēm spēja pavirzīties uz priekšu.

Redvudam gribot negribot vajadzēja runāt.

— Tas viss, — viņš sacīja, — ir dīvaini.

— Diženi, — iebilda Kosars.

— Dīvaini. Un visdīvainākais ir tas, ka dīvaini tas šķiet man… man, kaut gan es savā ziņā esmu visa tā pirmsākums. Tas …

Viņš apklusa, pūlēdamies notvert no prāta izslīdē­jušu vārdu, un ar neredzamu rokas mājienu norādīja uz klintīm.

— Agrāk par to neesmu domājis. Biju pārāk aiz­ņemts, un gadi aizritēja nemanot. Bet nu es redzu … Tā ir jauna paaudze, Kosar, un tai līdzi nāk jaunas jūtas un jaunas vajadzības. Tas viss, Kosar…

Kosars tumsā pamanīja, ka Redvuds ar rokas mā­jienu norāda visapkārt.

— Tā ir jaunība.

Kosars neatbildēja un, kājas nevienmērīgi sper­dams, tikai soļoja uz priekšu.

— Tā nav mūsu jaunība, Kosar. Viņi pārņem va­dību savās rokās. Viņi sāk paši ar savām jūtām, paši ar savu pieredzi un izvēlas paši savu ceļu. Mēs esam radījuši jaunu pasauli, bet tā nepieder mums. Man tā neliekas pat sevišķi tīkama. Šī milzīgā apmetne…

— Es to projektēju, — sejai nenieka nepaužot, ierunājās Kosars.

— Bet tagad?

— Tagad? Esmu to nodevis saviem dēliem. Redvuds sajuta plašo rokas vēzienu, kas ar acīm

tumsā nebija saskatāms.

— Tā nu tas ir. Mūsu dzīve beigusies… vai gan­drīz beigusies.

— Bet jūsu atvestās vēstis!…

— Pareizi. Un pēc tam …

— Mūsu dzīve beigusies.

— Ko vēl jūs? …

— Skaidrs, ka mūsu dzīve beigusies, mēs taču abi esam veci cilvēki, — teica Kosars, un viņa balsī ieskanējās sen pazīstamās pēkšņās dusmas. — Skaidrs, ka beigusies. Pats par sevi saprotams. Katram savs laiks. Un tagad ir sācies viņu laiks. Tā tam arī jābūt. Ceļa nolīdzināšana. Esam padarījuši savu darāmo un nu varam pazust. Skaidrs? Tālab jau arī pastāv nāve. Mēs izspiežam visu no sava mazā prātiņa un no sa­vām mazajām jūtiņām, un tad viss atkal sākas no jauna. Vienmēr un vienmēr no jauna! Vienkāršāk jau vairs nevar būt. Kas jūs te satrauc?

Viņš apklusa, lai palīdzētu Redvudam tikt augšā pa dažiem pakāpieniem.

— Jā, — sacīja Redvuds, — taču cilvēks jūt… Teikums palika nepabeigts.

— Tālab jau arī pastāv nāve. — Redvuds dzirdēja Kosaru turpat blakus atkārtojam iepriekš teikto. — Kā gan citādi dzīve spētu turpināties? Tālab jau arī pastāv nāve.

Vairākkārt novirzījušies gan uz vienu, gan otru pusi, izstaigājuši stāvus kāpumus, viņi beidzot no­nāca klintīs izveidotā līdzenā laukumā, no kura pār­redzama bija gandrīz visa plašā patvertne un kur Redvudu varēja sadzirdēt ikviens no klātesošajiem. Milži jau bija sapulcējušies lejā un visapkārt arēnai, cits augstāk, cits zemāk, un gaidīja, kādu vēsti viņiem pateiks Redvuds. Kosara vecākais dēls stāvēja augšā vaļņa malā, vērodams starmešu apgaismoto apkārtni, jo viņš baidījās, ka Keiterema vīri var pārkāpt pa­mieru. Tos divus milžus, kas gandrīz kaili darbojās gar lielo aparātu telpas stūrī, apgaismoja ēzes at­blāzma, un arī viņi pagriezās pret Redvudu, tomēr ne mirkli neizlaizdami no acīm dzelzs lējumu, kas pra­sīja pastāvīgu uzmanību. Zibsnīgajos gaismas uzlies­mojumos pat šos vīrus, kas stāvēja tik tuvu, Red­vuds nespēja skaidri saskatīt, bet tālākie pavisam pa­gaisa puskrēslā. Viņi iznira no bezgalīgām tumsas dzīlēm un pēc brīža atkal tanīs pazuda. Milži centās iedegt patvertnē iespējami mazāk gaismas, lai sav­laicīgi pamanītu ienaidnieka spēkus, ja tie pa tumsu iedomātos nākt uzbrukumā.

Lāgu lāgiem kāda nejauša gaismas atblāzma izrāva no tumsas vienu vai otru milžu grupu, un tad varēja redzēt, ka sanderlendiešu apģērbs darināts no metāla plāksnītēm, bet citi atbilstoši saviem dzīves apstāk­ļiem ģērbušies no ādas šūdinātos vai no virvēm un stieplēm austos tērpos. Milži sēdēja vai stāvēja, atbal­stījušies pret dažādajām mašīnām un ieročiem, kas bija tikpat vareni kā viņi paši, un, kad nejaušs gais­mas stars pārslīdēja viņu sejām, acis raudzījās cieši un apņēmīgi.

Redvuds jau gribēja teikt pirmos vārdus, bet tomēr klusēja. Tad, pēkšņā uguns uzliesmojumā ieraudzījis sev pievērsto dēla seju ar maigiem un spēcīgiem vaibstiem, viņš atguva runas spējas, un viņa balss pārskanēja bezdibeni, aizsniegdama it visus klāteso­šos, lai gan viņš it kā uzrunāja tikai savu dēlu.

— Mani sūta Keiterems, — viņš sacīja. — Šis cil­vēks grib, lai paziņoju jums viņa noteikumus.

Redvuds apklusa.

— Zinu, ka šie noteikumi nav pieņemami; tagad, kad redzu jūs šeit sapulcējušos, es saprotu, ka tie nav pieņemami, taču es apsolījos jums tos paziņot, jo gribēju redzēt jūs visus … un savu dēlu. Vēlreiz … gribēju redzēt savu dēlu …

— Sakiet, kādi ir šie noteikumi, — ierunājās Ko­sars.

— Tātad Keiterems izvirza šādus noteikumus. Viņš grib, lai jūs atstājat šo zemi un dzīvojat savrup…

— Kur?

—• Viņš pats to nezina. Kaut kādā tālā pasaules malā jums piešķirs plašu zemes apgabalu … Un jūs vairs nedrīkstēsiet gatavot Dievu ēdienu, nedrīkstē­siet laist pasaulē bērnus, savu mūžu varēsiet nodzī­vot pēc pašu prāta, bet līdz ar jums beigsies arī milžu ģints.

Redvuds atkal apklusa.

— Vai tas ir viss?

—• Viss.

Iestājās mēms klusums. Tumsa, kas ietina milžus, šķita domīgi nolūkojamies Redvudā.

Kāds pieskārās profesora elkonim — Kosars viņam sniedza krēslu, kas izskatījās kā rotaļlieta starp šeit sakrautajiem milzu rīkiem. Redvuds apsēdās, sakrus­toja kājas, tad pārmeta vienu kāju pāri otrai un nervozi satvēra plaukstās zābaku, jo jutās tik sīks un nedrošs šai vietā, kur visi to varēja apskatīt.

Tad ierunājās kāda balss, un Redvuds atkal aiz­mirsa sevi.

— Jūs dzirdējāt, brāļi, — skanēja no tumsas.

Un kāda cita balss atbildēja:

— Jā, mēs dzirdējām.

— Un kāda būs mūsu atbilde?

— Keiteremam?

— Mūsu atbilde būs — nē!

— Un kas notiks pēc tam?

No jauna labu bridi valdīja klusums.

Tad kāda balss ierunājās:

— Šiem cilvēkiem ir taisnība. Tas ir, taisnība no viņu viedokļa. Viņiem bija taisnība, kad viņi iznīci­nāja visu, kas izauga lielāks nekā parasti, — gan dzīvniekus, gan augus, gan visu citu, kas šķita pārāk liels. Viņiem bija taisnība, kad viņi mēģināja apkaut mūs. Viņiem ir taisnība tagad, kad viņi prasa, lai mēs neprecamies ar sev līdzīgām būtnēm. No sava vie­dokļa viņiem patiešām ir taisnība. Viņi saprot — nu pienācis laiks arī mums to saprast —, ka pasaulē vienlaikus nevar dzīvot punduri un milži. Keiterems nemitēdamies to atkārto aizvien no jauna, skaidri un gaiši paziņodams, ka pasaule var piederēt vai nu vi­ņiem, vai mums.

Atkal iestājās ilgs klusums.

—Un mums tātad atliek vienīgi iet nāvē?

— Pasargi, dievs!

— Tad varbūt jāmirst viņiem?

— Varbūt viņiem jāmirst?

— Nē.

— Bet to taču Keiterems saka! Viņš grib, lai mes nodzīvojam savu mūžu, nomirstam cits pēc cita, ka­mēr dzīvs paliks vairs tikai viens milzis, un arī tas beidzot nomirs, tad viņi varēs izcirst visus milzu augus, apkaut milzu dzīvniekus, izdedzināt pēdējās Dievu ēdiena paliekas … uz mūžīgiem laikiem iznī­cināt kā mūs, tā pašu Dieva ēdienu. Un tad punduru pasaule jutīsies drošībā. Viss ieies agrākajās sliedēs, ne no kā nebaidīdamies viņi varēs dzīvot savu pun­duru dzīvīti, rādīt cits citam punduru krietnumu un nodarīt cits citam punduru ļaunumu, viņiem varbūt pat izdosies radīt jaunu zelta laikmetu, kur nebūs