Herberts Velss - DIEVU EDIENS

Šķita, ka vēl liels attālums šķir viņus no augstā vaļņa, kurš slējās pret debesīm spožas gaismas blāzmā, ko raidīja spēcīgi starmeši. Gaismas strēles, kā noslēpumainas burvja rokas vadītas, šaudījās starp mākoņiem un taustīja pauguraino zemi.

— Nudien nezinu, — beidzot ierunājās šoferis, acīmredzot baidīdamies braukt tālāk.

Pēkšņi kāds prožektora mests staru kūlis no debe­sīm brāzās braucējiem tieši virsū, kā satrūcies apstā­jās un vērīgi nopētīja tos ar spilgto aci, kuras žilbi­nošo spožumu nespēja izkliedēt ceļā pagadījies milzu smilgas stiebrs. Abi vīri sēdēja, ar cimdotajām rokām acis aizsegusi, lai tādejādi spētu lūkoties sta­ram pretī.

— Brauciet tālāk, — pēc brīža Redvuds sacīja.

Šoferis vēl arvien svārstījās; viņš mēģināja ietērpt

savas šaubas vārdos, taču spēja vienīgi atkārtot:

— Nudien nezinu.

Beidzot viņš sasparojās.

— Lai notiek, — viņš sacīja, iedarbināja motoru un sāka braukt, bet lielā, spožā acs neatlaizdamās vi­ņiem sekoja.

Redvudam gaužām ilgi šķita, ka viņi vairs nebrauc pa cietu zemi, bet trakā skrējienā drāžas cauri no­kaitētam mākonim. Dug-dug-dug-dug, pulsēja mo­tors, bet šoferis, laikam gan vairs nespēdams saval­dīt nervus, brīdi pa brīdim nospieda tauri.

Garām aizvirpuļodami, vēlreiz parādījās milzu zā­les ceri. Tad gluži negaidot viņiem cieši blakus iz­nira kāda milža stāvs — no lejas līdz viduklim to ap­spīdēja starmeša gaisma, bet krūtis un galva uz gaišā debesu fona vīdēja kā melna ēna.

— E-hei! — viņš sauca. — Apstājieties! Tālāk ceļa vairs nav… Vai tur brauc Redvuda tētis?

Redvuds piecēlās kājās un atbildēja, skaļi iesauk­damies, un tad jau arī Kosars bija klāt un, sagrābis profesoru aiz abām rokām, vilkšus izvilka no auto­mobiļa.

— Kā klājas manam dēlam? — jautāja Redvuds.

— Viņam nekas nekait, — atbildēja Kosars. — Ievainojums bija pavisam niecīgs.

— Un jūsu zēniem?

— Labi. Arī manējiem visiem iet labi. Toties mēs dabūjām krietni pacīnīties.

Milzis kaut ko sacīja šoferim. Redvuds pagāja sā­nis, automobilis tika apgriezts, un pēkšņi Kosars pa­zuda, pazuda arī viss pārējais, un profesors mirkli palika viens necaurredzamā tumsā. Starmeša gaismas

strēle pavadīja automobili atpakaļ līdz Kestonas kalna virsotnei. Redvuds nolūkojās, kā automašīna aiztrauc, baltā oreola ieskauta. Radās dīvains iespaids, it kā kustētos nevis automobilis, bet tikai oreols. Mirkli pazibēja karadarbības laikā sakropļoti milzu pliederi, kuri stāvēja, kailos zarus kā rētām izvago­tas rokas izpletuši, bet tad tie atkal iegrima naktī… Redvuds pievērsās Kosaram, kas tumsā tikko bija samanāms, un satvēra tā roku.

— Mani turēja ieslodzītu, un es nekā nezināju, — viņš sacīja, — veselas divas dienas.

— Mēs šāvām uz tiem Dievu ēdienu, — teica Ko­sars. — Pats par sevi saprotams. Trīsdesmit šāviņu. Tas tik bija ko vērts!

— Mani sūta Keiterems.

— Zinu. — Kosars pasmējās, un viņa smieklos ieskanējās rūgtums. — Laikam taču sagribējies iz­beigt šo jezgu.

— Kur ir mans dēls? — jautāja Redvuds.

— Viņam nekas nekait. Milži gaida, kādu vēsti jūs esat atvedis.

— Jā, bet mans dēls…

Viņš devās Kosaram līdzi lejup pa garu, slīpu tu­neli, ko īsu brīdi apspīdēja sarkana gaisma, tūdaļ at­kal nodzisdama, un drīz vien nonāca plašā patvertnē, ko bija ierīkojuši milži.

Pirmajā mirklī tā Redvudam likās milzīga, dažneda­žādiem rīkiem piekrauta arēna. Patvertne grima tumsā, lāgiem uzzibsnīja tikai apsardzes prožektori, kas griezās kaut kur augstu virs galvas, un no vis­tālākā stūra, kur, metālam klaudzot, strādāja divi milži, blāzmoja sarkanīga gaisma. Prožektora staros Redvuds pēkšņi ieraudzīja pret debesīm kā tumšas ēnas paceļamies sen pazīstamās darbnīcas un rotaļu šķūņus, kas reiz tika celti Kosara zēniem. Nule tie šķita kā piekārti pašā kraujas malā, Keiterema liel­gabalu sašķobīti un izkropļoti. Augstu klintīs vīdēja lielgabalu platformas, bet mazliet tuvāk grēdās sa­krauti gulēja kaut kādi cilindri — tā droši vien bija munīcija. Visu plašo laukumu lejā aizņēma it kā pa roku galam samestas varenas mašīnas un kaut kādi neizprotami rīki. Milži brīžiem parādījās, brīžiem pa­zuda starp šiem priekšmetiem nemitīgi mainīgajā gaismā, un līdzās viņu varenajiem stāviem arī viss pārējais ieguva samērību. Daži rosīgi strādāja, daži sēdēja un zvilnēja, pūlēdamies iemigt, bet turpat bla­kus uz rupjām, no priežu zariem sakrautām cisām cieši aizmidzis gulēja kāds ievainotais, kam viss ķer­menis bija ievīstīts apsējos. Redvuds vērīgi ielūkojās šais neskaidri saskatāmajās sejās, viņa skatiens citam pēc cita izsekoja ikvienam no šiem kustīgajiem stā­viem.

— Kur ir mans dēls, Kosar?

Un tad viņš ieraudzīja dēlu.

Jaunais Redvuds sēdēja augstas tērauda sienas mestajā ēnā. Īstenībā tas bija tumšs siluets, ko pazīt varēja vienīgi pēc ierastās pozas, jo vaibsti nebija saskatāmi. Viņš sēdēja, zodu pret delnu atspiedis, it kā būtu noguris vai iegrimis domās. Blakus dēlam Redvuds ieraudzīja princesi — tikai viņas auguma aprises, bet, kad tālajā stūrī atkal iekvēlojās dzelzs kaldinātāju ēze, viņa skatienam sārtajā atblāzmā īsu brīdi pavērās princeses maigā seja, kas pauda bez­galīgu labsirdību. Ar roku atspiedusies pret tērauda sienu, viņa stāvēja un lūkojās savā mīļotajā. Laikam viņa tam kaut ko čukstēja.

Redvuds jau gribēja doties pie viņiem.

— Pēc maza brītiņa, — teica Kosars. — Vispirms pastāstiet, kādu vēsti esat atvedis.

— Jā, — sacīja Redvuds, — taču …

Viņš apklusa. Dēls raudzījās princesē un kaut ko runāja, bet viņa balss skanēja tik klusi, ka vārdus nevarēja saklausīt. Tad jaunais Redvuds pastiepās pretim princesei un viņa noliecās pie tā, taču, iekams atbildēja, pameta skatienu sānis.

— Ja mēs esam sakauti, — viņi izdzirdēja jauno Redvudu čukstam.

Princese klusēja, un, kad atkal iekvēlojās sarkanā blāzma, varēja redzēt, ka viņai acīs sanesušās asa­ras. Viņa noliecās vēl zemāk un ierunājās vēl klu­sāk. Ikvienā kustībā, ikvienā .viņu balss maigajā skaņā jautās tik dziļi slēptas, tik sirsnīgas jūtas, ka Redvuds — tas pats Redvuds, kurš divas dienas un naktis bija domājis tikai par dēlu, — pēkšņi jutās lieks. Viņš tika apstādināts pussolī. Laikam gan pirmo reizi mūžā viņš saprata, cik nesalīdzināmi lielāka no­zīme dēlam ir tēva dzīvē nekā tēvam dēla dzīvē; tā­pat arī viņš saprata, ka nākotne ir daudz svarīgāka par pagātni. Starp šiem diviem viņam vairs nav vie­tas. Viņa loma ir nospēlēta. Visu to sapratis, viņš pie­vērsās Kosaram. Abu acis sastapās. Redvuda balss nu jau skanēja cieti un apņēmīgi.

— Tagad es pavēstīšu, kādēļ esmu atbraucis, — viņš sacīja. — Pēcāk … Gan jau tam arī atliks laika.

Patvertnes laukums bija tik plašs un tā piekrauts ar dažādiem rīkiem un mašīnām, ka Redvuds tikai pēc krietna brīža gluži nomocījies nonāca vietā, no kurienes varētu uzrunāt visus reizē.

Abi ar Kosaru viņi pa stāvām kāpnēm cauri arkai, ko veidoja cita ar citu savienotas dažādas mašīnas, nonāca plašā, dziļā ejā, kura šķērsoja visu patvertnes iedobumu. Šī plašā un tukšā eja, kas salīdzinājumā ar visu pārējo šeit tomēr šķita gluži šaura, jo vairāk pastiprināja Redvuda izjūtu par savu niecīgumu. Eja pamazām vērtās mākslīgi radītā aizā. Augstu virs galvas, tumšo klinšu radžu aizsegti, griezās un blāz­moja starmešu gaismas kūļi, un to apmirdzētie milžu stāvi kustējās šurp un turp. Viņi sasaucās, aicinā­dami visus uz kara padomi, lai uzklausītu Keiterema izvirzītos noteikumus. Plašā eja aizlocījās vēl tālāk un dziļāk melnā tumsībā, kur ņirbēja noslēpumainas ēnas un vīdēja kaut kādi nepazīstami priekšmeti, un Redvuds gāja uz priekšu lēni un negribīgi, bet Ko­sars soļoja droši un pašpārliecināti…