Herberts Velss - DIEVU EDIENS

Redvuds piegāja pie fotogrāfijām, īpaši gribēdams palūkoties uz dēlu.

Fotogrāfijas atsauca atmiņā neskaitāmus notiku­mus, kas sen jau bija pagaisuši no prāta, — notiku­mus, kuri saistījās ar Dievu ēdiena pirmsākumiem, ar mūžam kautro Bensingtonu un tā māsīcu Džeinu, ar Kosaru un to nakti, kad viņi nopostīja izmēģinājumu fermu. Šīs ainas profesoram parādījās ļoti skaidri un ļoti noteikti, kaut arī bija gaužām sīkas, it kā sau­lainā dienā no liela attāluma teleskopā skatītas. Tad viņš atcerējās milzīgo bērnistabu, sava mazā milža bērnību, tā pūles izrunāt pirmos vārdus, tā pirmās, nepārprotamās bērna mīlestības izpausmes.

Lielgabali?

Un pēkšņi viņu pārņēma neatvairāma, nomācoša nojausma, ka tur, ārā, ārpus šā nolādētā klusuma un noslēpumainības, cīnās viņa dēls un Kosara dēli, un pārējie milži — nākamā diženuma laikmeta vēstneši. Cīnās uz dzīvību un nāvi! Varbūt jau šobrīd viņa dēls izmisumā nezina, kur tverties, varbūt viņš ir iedzīts strupceļā, ievainots vai uzvarēts …

Profesors strauji uzgrieza fotogrāfijām muguru un, rokām plātīdamies, atkal ņēmās soļot šurp un turp pa istabu.

— Nevar būt! — viņš sauca. — Nevar būt! Tas ne­var tā beigties!

Kas tad tas?

Redvuds apstājās kā grīdā iemiets.

Logu rūtis atkal bija sākušas džinkstēt, pēc tam dobji nobūkšķēja smags grūdiens, kas satricināja visu namu. Tas likās ilgstam veselu mūžību. Laikam taču šis troksnis cēlās tepat netālu. Kādu brīdi Red­vudam šķita, ka uz mājas jumta kaut kas uzgāzies — kāds pārvarīgs smagums, no kura trieciena stinkšķē- dami plīsa stikli, tad atkal iestājās klusums, kam se­koja skaidri saklausāma soļu dipoņa uz ielas.

Šie soļi izrāva profesoru no sastinguma. Viņš pie­vērsās logam un ieraudzīja, ka rūtī izsists caurums. Sirds viņam strauji iepukstējās nojausmā, ka pie­nācis liktenīgais brīdis, sākušies izšķirošie notikumi, kas, lai cik draudīgi būdami, tomēr sniegs atvieglo­jumu. Bet tad viņš atkal iedomājās, cik pats ir neva­rīgs, kā sasietām rokām ieslodzīts šais četrās sienās.

Arā neko nevarēja saskatīt, jo nedega pat mazā elektriskā laterna pie pretējās mājas, un arī saklau­sīt neko nevarēja, kopš bija norimušas pirmo satrau­cošo dārdu atskalas. Profesors nekādi nespēja ne iz­skaidrot, ne arī vēl vairāk padziļināt noslēpumu, vie­nīgi debess dienvidaustrumu pamalē viņš ieraudzīja uzmirdzam sārtenas gaismas zibšņus.

Gaisma lāgiem iekvēlojās, lāgiem dzisa. Tais mir­kļos, kad gaisma nodzisa, profesors šaubījās, vai tā maz ir iekvēlojusies. Taču, krēslai sabiezējot, blāzma kļuva aizvien spilgtāka. Cauri garajai gaidu naktij tā pilnīgi pārņēma Redvudu savā varā. Brīžiem viņam šķita, ka dīvaini virmojošajā blāzmā samanāms tra­kojošu liesmu atsarkums, brīžiem viņš sevi mierināja ar domu, ka tā ir gluži parasta ielu apgaismojuma at- mirdza. Ritēja nebeidzamas stundas, un gaisma gan iekvēlojās, gan dzisa, līdz beidzot pazuda rītausmas paisuma viļņos. Vai patiešām?… Ko gan tas varētu nozīmēt? Vai nu tuvu, vai tālu, kaut kur noteikti plo­sās uguns, taču nav iespējams pasacīt, vai tie ir dūmu mutuļi vai mākoņu blāķi, kas joņo pāri debesīm. Ap pulksten vieniem pret šiem satraucoši purpurotajiem virmuļiem uzplaiksnījās starmešu strēles, tās plaik- snīja un šaudījās līdz pat rīta gaismai. Arī tas varēja nozīmēt diezin ko. Bet ko tas varēja nozīmēt? Ko tas nozīmēja? Profesora domas aizņēma vairs tikai ne­mierīgi blāzmainās debesis un nojausma par kaut kādu drausmīgu sprādzienu. Taču pēcāk vairs nedzir­dēja ne mazākās skaņas, neviens nekur neskrēja, vis­apkārt valdīja klusums, vienīgi kāds it kā iesaucās kaut kur tālumā, bet tur varbūt bļaustījās dzērāji…

Profesors neiededza gaismu; viņš stāvēja pie iz­sistā loga, pa kuru iekšā pūta vējš, un policijas virs­nieks, brīžam ielūkodamies istabā, lai pierunātu savu apsargājamo atpūsties, redzēja tikai skumīgi salī­kušu, melnu ēnu.

Visu nakti Redvuds palika stāvam pie loga un lū­kojamies dīvainajos padebešos, un, tikai gaismai svīs­tot, viņš beidzot padevās nogurumam un atlikās ma­zajā gultiņā, ko policisti bija saklājuši starp rakstām­galdu un dziestošo kamīna uguni zem milzīgā vepra galvaskausa.

Trīsdesmit sešas garas stundas Redvuds palika ieslodzīts savā dzīvoklī, noslēgts un izolēts no dra­matiskajiem divu dienu notikumiem, kad jaunā diže­numa laikmeta rītausmā mazie cilvēciņi devās uz­brukumā Dievu ēdiena bērniem. Bet tad dzelzs priekškars pēkšņi pacēlās, un profesors saprata, ka ir iekļuvis gandrīz vai pašā cīņas mutulī. Priekškars pacēlās tikpat negaidīti, cik negaidīti bija nolaidies. Pievakarē Redvuds izdzirdēja ratu riteņu klaudzoņu un, piegājis pie loga, ieraudzīja, ka lejā piebraukusi kariete. No tās izkāpa kāds jauns cilvēks, kurš jau pēc mirkļa stāvēja profesoram pretī viņa darbistabā; jaunais cilvēks bija trauslu stāvu, ap trīsdesmit gadu vecs, gludi skuvies, nevainojami ģērbies un ļoti pie­klājīgs.

— Mister Redvud, ser, — viņš iesaka, — vai jums nebūtu iebildumu nākt man līdzi pie mistera Keite- rema? Jūs viņam esat ārkārtīgi steidzami vajadzīgs.

— Es esot viņam vajadzīgs!… — Redvudam pēk­šņi prātā iešāvās kāds jautājums, ko viņš tūlīt ne­spēja ietērpt vārdos. Viņš mirkli vilcinājās. Tad, bal­sij aizlūstot, ievaicājās: — Ko viņš nodarījis manam dēlam? — Un aizturētu elpu gaidīja atbildi.

— Jūsu dēlam, ser? Jūsu dēlam nekas nekait. Vis­maz cik mums noprotams.

— Nekas nekait?

— Viņš tika ievainots, ser, vakar. Vai jūs to neesat dzirdējis?

Redvuds nespēja panest šādu izlikšanos. Nu jau viņa balsī skanēja ne vairs bailes, bet gan dusmas.

— Jūs zināt, ka es neko neesmu dzirdējis. Jūs zi­nāt, ka es itin neko neesmu varējis dzirdēt.

— Misters Keiterems bažījās, ser … Šādā nemieru laikā … Neviens taču nesaprata, kas īsti notiek. Viņš lika jūs arestēt, ser, lai pasargātu no iespējama ne­laimes gadījuma…

— Viņš lika mani arestēt tāpēc, lai es nespētu ne brīdināt savu dēlu, ne arī palīdzēt viņam ar padomu. Turpiniet vien. Stāstiet, kas noticis. Vai jums labi veicās? Vai izdevās viņus visus nogalināt?

Jaunais cilvēks paspēra dažus soļus uz loga pusi, bet tad pagriezās.

— Nē, ser, — viņš strupi atbildēja.

— Ko jums lika man pateikt?

— Ticiet man, ser, ka šo kautiņu nebijām iecerē­juši mēs. Viņi uzbruka mums… galīgi nesagatavo­tiem.

— Ko jūs ar to gribat teikt?

— Gribu teikt, ser, ka milži… zināmā mērā … no­turēja savas pozīcijas.

Visa pasaule Redvudam šķita pārvēršamies. īsu brīdi sejas un kakla muskuļi krampjaini sažņaudzās. Tad viņš, dziļi nopūzdamies, izdvesa: «Ak!» Sirds pukstēja kā neprātīga. «Milži noturējuši savas pozī­cijas!»

— Kauja bija nežēlīga… un arī postījumi ir bries­mīgi. Un viss kaut kāda šaušalīga pārpratuma dēļ… Valsts ziemeļos un vidienē starp milžiem ir arī kritu­šie … Citur tāpat…

— Vai viņi vēl joprojām cīnās?

— Nē, ser. Tika ierosināts noslēgt pamieru.

— To ierosināja viņi?

— Nē, ser. Misters Keiterems nosūtīja pamiera priekšlikumu. Visa šī asinsizliešana ir drausmīgs pār­pratums. Tieši tālab arī misters Keiterems vēlas ar jums aprunāties, izteikt savu viedokli. Nolemts, ser, ka jums jāiejaucas …