Herberts Velss - DIEVU EDIENS

— Bet ja nu milži nepiekrīt?

Keiterems pirmo reizi ielūkojās Redvudam tieši acīs.

— Viņiem ir jāpiekrīt.

— Nedomāju, ka viņi piekritīs.

— Kādēļ gan ne? — it kā bezgala pārsteigts iejau­tājās Keiterems.

— Un ja nu nepiekrīt?

— Atliek vienīgi karš. Mēs nevaram pieļaut, ka šī nejēdzība turpinās. Nedrīkstam, ser. Vai jums, zi­nātniekiem, nepavisam nav iztēles spēju? Vai jūs ne­pavisam nepazīstat žēlsirdības? Mēs nedrīkstam pie­ļaut, lai visu pasauli sabradā arvien vairāk sarodo- šos milžu pulks, lai to nomāc milzīgi augi, kas savai­rojas jūsu izgudrotās vielas ietekmē. To mēs nedrīk­stam un vēlreiz nedrīkstam! Es vaicāju jums, ser, vai ir vēl kāds cits līdzeklis kā vienīgi karš. Un paturiet prātā — viss līdzšinējais ir tikai sākums! Pavisam niecīga apšaudīšanās. Nekas cits kā parasta kārtī­bas uzturēšana. Ticiet man, parasta kārtības uzturē­šana. Neapmāniet sevi ar domu, ka jaunais ir daudz lielāks par mums. Aiz mums stāv visa nācija — visa cilvēce. Tūkstošiem kritušo vietā celsies miljoni. Ja

mēs negribētu atturēties no asinsizliešanas, ser, pēc pirmajiem uzbrukumiem mēs jau gatavotos jaunām kaujām. Nezinu, vai mums izdotos iznicināt Dievu ēdienu, toties jūsu dēlus mēs iznīcinātu noteikti. Jūs pārāk paļaujaties uz vakardienu, uz notikumiem, kas risinājušies pirms gadu desmitiem, uz vienu pašu kauju. Jūs neaptverat, cik lēns un negrozāms ir vēs­tures ritējums. Šo nolīgumu es piedāvāju tikai tādēļ, lai glābtu daudzu cilvēku dzīvību, jo nav iespējams grozīt to, kas tāpat jau ir nolemts. Ja jūs ticat, ka jūsu nožēlojamais milžu pūlītis spēj noturēties pretī visas mūsu tautas apvienotajiem spēkiem un arī ci­tām tautām, kas dosies mums palīgā; ja jūs ticat, ka vienā paņēmienā, vienas paaudzes laikā var pārvei­dot cilvēci un grozīt cilvēku dabu un izskatu …

Keiterems pēkšņi pacēla roku.

— Dodieties pie viņiem, ser! Paraugieties, kā viņi, kas nodarījuši tik daudz ļauna, tagad guļ satriekti pie zemes starp saviem ievainotajiem …

Viņš nepabeidza iesākto teikumu, it kā negaidot būtu ieraudzījis Redvuda dēlu.

Mirkli iestājās klusums.

— Dodieties pie viņiem! — sacīja Keiterems.

— To es arī darīšu.

— Ejiet un nekavējieties …

Keiterems pagriezās un piespieda zvana pogu; tū­līt noklaudzēja durvis un atskanēja steidzīgi soļi.

Sarunai bija pielikts punkts. Izrāde bija beigusies. Keiterems pēkšņi šķita saplokam, sarūkam sīkā, pa­vecā cilvēciņā ar nogurušu, dzeltenu seju. Viņš pa­spēra soli uz priekšu, it kā iznākdams no gleznas, un sniedza Redvudam roku liekulīgā draudzībā, kas tik raksturīga angļu tautai kā līdzeklis noslēpt jebkuras sabiedriskas nesaskaņas.

Un, it kā tas būtu pats par sevi saprotams, Redvuds otrreiz mūžā paspieda Keiteremam roku.

i

Drīz vien Redvuds jau sēdēja vilcienā, kas pāri Temzai devās uz dienvidiem. īsu mirkli gar acīm slī­dēja ugunīs mirguļojošie upes ūdeņi, dūmi, kas pacē­lās ziemeļu krastā no tās vietas, kur bija nokritusi bumba un kur nule bija sapulcēti cilvēki, lai no aug­snes izdedzinātu Hērakleoforbiju. Dienvidu krasts slīga tumsā, pat ielās nezin kādēļ nedega gaisma, sa­skatīt varēja vienīgi trauksmes torņu tumšās aprises un dzīvojamo namu un skolu masīvās ēnas, tādēļ, mirkli veltīgi pūlējies kaut ko saredzēt, Redvuds uz­grieza logam muguru un iegrima domās. Nebija vairs ne ko skatīt, ne ko darīt, iekams viņš tiksies ar saviem dēliem …

Pēdējo divu dienu satraukums bija nomocījis Red­vudu; likās jau, ka izsmeltas visas iespējas kaut ko pārdzīvot, taču profesors pirms izbraukšanas bija iebaudījis stipru kafiju, tālab domas viņam raisījās skaidras un noteiktas. Prāts pievērsās gan pagātnei, gan nākotnei. Pēdējo notikumu gaismā viņš gara acīm vēlreiz pārskatīja Dievu ēdiena pirmsākumus un ceļus, kā tas bija izplatījies pa visu pasauli.

— Bensingtons domāja, ka Hērakleoforbija būs tei­cams ēdiens bērniem, — viņš tikko manāmi pasmai­dīja.

Tad profesors atcerējās — tik spilgti, it kā vēl ar­vien nebūtu sevi pārvarējis, — cik briesmīgas šau­bas viņu māca tobrīd, kad pirmo reizi Dievu ēdiens tika iedots paša dēlam. Lai kā cilvēki pūlējās^veici­nāt vai kavēt Dievu ēdiena izplatīšanos, kopš tā brīža Hērakleoforbija droši un nelokāmi bija izgājusi pa­saulē. Un tagad?

— Pat ja viņus visus nogalinātu, — Redvuds čuk­stēja, — Dievu ēdiena liktenis ir izlemts.

Hērakleoforbijas gatavošanas noslēpums zināms tuvu un tālu. Tas ir viņa nopelns. Lai kā beigtos paš­reizējā cīņa, augi, dzīvnieki, neskaitāmi strauji augoši bērni katrā ziņā piespiedīs pasauli agri vai vēlu at­kal atgriezties pie Dievu ēdiena.

— Dievu ēdiena liktenis ir izlemts, — profesors sacīja, bet domas nepadevās viņa gribai un arvien atgriezās pie Dievu ēdiena bērnu un viņa dēla paš­reizējā likteņa. Vai viņš ieraudzīs tos cīņā nomocī­tus, ievainotus, badā novārgušus un jau gandrīz sa­kautus vai arī sastaps spēcīgus, stiprus cerībā un ap­ņēmīgus celties vēl skarbākā cīņā?… Viņa dēls ir ievainots! Bet ziņu taču viņš atsūtīja!

Redvudam atmiņā atkal atausa saruna ar Keiteremu. Taču domu pavediens pārtrūka, jo vilciens apstājās Čizlhērstas stacijā. Šo vietu viņš pazina pēc lielā žurku trauksmes torņa Kemdenas kalna galā un ziedoša­jiem suņuburkšķu ceriem, kas auga gar ceļa malu …

No blakus vagona ienāca Keiterema privātsekretārs un paziņoja, ka pus jūdzi no Čizlhērstas dzelzceļa līnija sapostīta un tālāk vajadzēs braukt ar automobili. Redvuds izkāpa uz platformas, ko apgaismoja vienīgi rokas laternas un kur pūta dzestrs nakts vējš. Tūdaļ viņu apņēma šās pamestās, koku aizēnotās, nezālēs ieaugušās priekšpilsētas klusums, jo visi tās iemīt­nieki jau iepriekšējās dienās cīņas pašā sākumā bija aizbēguši uz Londonu.

Redvuds ietinās apmetnī, un nakts brauciens va­rēja sākties. Brīdi automobilis palika nekustīgi stā­vam, tad, strauji uzņēmis gaitu, slaidi nobrauca pa slīpo nogāzi pie stacijas. Sekoja pagrieziens uz labo un kreiso pusi, tad viņi izlīkumoja pa aleju gar dār­zos slīgstošām vasarnīcām, līdz pavērās taisns ceļš. Zem zvaigžņotajām debesīm apkārt pletās tumsa, un pasaule, noslēpumaini sarāvusies, šķita bez skaņas izgaistam. Ne mazākā vēsmiņa nesaviļņoja mēmo klu­sumu, kas trauca pretim; pamestās baltās vasarnīcas abpus ceļam kā bezkrāsu ēnas ar melniem neapgais­moto logu dobumiem šķita atgādinām ērmotu galvas­kausu gājienu. Šoferis blakus profesoram nebilda ne vārda, vai nu pēc dabas būdams nerunīgs vīrs, vai arī klusēdams tādēļ, ka brauciens bija grūts. Uz Red­vuda lakoniskajiem jautājumiem viņš atbildēja strupi un pat skarbi. Debesis dienvidu pamalē taus­tīja starmešu mestās strēles, un abi braucēji, kas dū­cošajā automobilī drāzās cauri šai pamestajai pasau­lei, likās vienīgais dīvainais dzīvības apliecinājums.

Ceļu drīz vien vēl tumšāku vērta abās pusēs saaugušie dzeloņplūmju krūmi, pārvarīgi sazēlusī zāle un spulgnaglenes, bet milzīgie balto nātru ceri aizņirbēja garām augstu virs galvas kā koku lapot­nes. Aiz Kestonas sākās brauciens pret kalnu, un šo­feris samazināja ātrumu. Kalna galā viņš apturēja automobili. Motors pulsēdams noraustījās un apklusa.

— Turpat jau ir, — sacīja šoferis un nozibināja Redvudam gar acīm ādas cimdā tērptās rokas pirk­stu kā bezveidīgu puļķi.