Herberts Velss - DIEVU EDIENS

Redvuds neļāva viņam turpināt.

— Vai jūs zināt, kas noticis ar manu dēlu? — viņš vaicāja.

— Jūsu dēls bija ievainots.

— Stāstiet! Stāstiet taču!

— Viņi abi ar princesi gāja … tas notika pirms … pirms tam, kad tika aplenkta Kosaru nometne… nu, tas Kosaru cietoksnis Čizlhērstā … Abi ar princesi iz­lauzušies cauri milzu auzu biežņai, viņi pēkšņi iznāca pie upes un uzdūrās kādai kājnieku kolonnai… Karavīri visu dienu satraukti bija gaidījuši, un tālab arī izcēlās apjukums.

— Vai tie vinu sašāva?

— Nē, ser. Karavīri aizbēga. Tikai daži šāva … ne­piedodami, ser … pretēji pavēlei.

Redvuds skaidri parādīja, ka netic šīm pasakām.

— Taisnība, ser. Varat man ticēt, saku jums at­klāti — šaut nedrīkstēja ne jau jūsu dēla, bet gan princeses dēļ.

— Jā. Tas varbūt ir tiesa.

— Abi milži, kaut ko skaļi saukdami, skriešus de­vās uz apmetni. Karavīri skraidīja gan uz vienu, gan otru pusi, un tad sākās apšaudīšanās. Viņi stāsta, ka jūsu dēls esot sagrīļojies …

— Ak vai!

—• Jā, ser. Taču mēs pārliecinājāmies, ka ievaino­jums nav bīstams.

— Kā jūs pārliecinājāties?

— Viņš atsūtīja ziņu, ser, ka jūtoties labi.

— To viņš sūtīja man?

— Kam gan citam, ser!

Labu brīdi Redvuds stāvēja, rokas cieši sakrustojis, un pūlējās aptvert notikušo. Tad viņa sašutums iz­paudās vārdos. — Tāpēc, ka jūs rīkojāties muļķīgi, uzsākdami visu šo traci, tāpēc, ka jūs pārrēķinājā­ties un sapratāt savu rupjo kļūdu, jūs gribat man iestāstīt, ka nepavisam neesat gribējuši nogalināt. Turklāt… Kas noticis ar pārējiem?

Jaunais cilvēks palūkojās vaicājoši.

— Ar pārējiem milžiem?

Jaunais cilvēks vairs nepūlējās izlikties nesapro­tam jautājumu. Viņa balss nepavisam vairs neska­nēja pārliecinoši.

— Trīspadsmit, ser, ir nogalināti.

— Un citi ievainoti?

— Jā, ser.

— Un Keiterems … — Redvudam aizrāvās elpa, _— … vēl grib, lai es eju pie viņa! … Kur ir pā­rej ie?

— Daži izlauzās līdz nometnei jau cīņas laikā, ser … Viņi acīmredzot zināja …

_— Nu, protams, viņi zināja. Ja Kosars nebūtu pa­rūpējies … Vai Kosars arī ir tur?

— Jā, ser. Un tāpat visi milži, kam izdevās paglāb­ties … tie, kas nenokļuva līdz nometnei cīņas laikā, aizgāja vai nu pēc tam, vai arī iet patlaban, kamēr turpinās pamiers.

— Tas nozīmē, — sacīja Redvuds, — ka jūs esat sakauti.

— Mēs neesam sakauti. Nē, ser. To nu gan neviens nevar teikt, ka mēs būtu sakauti. Taču jūsu dēli pār­kāpa karošanas likumus. Viņi pārkāpa tos pagājušo nakti un pārkāpj arī patlaban. Pēc tam, kad mēs bi­jām pārtraukuši uzbrukumu. Šodien viņi sāka apšau­dīt Londonu ar lielgabaliem …

— To viņi dara likumīgi!

— Viņu šāviņi ir pielādēti ar … indi.

— Indi?

— Jā. Ar indi. Ar Dievu ēdienu . . .

— Ar Hērakleoforbiju?

— Jā, ser. Misters Keiterems, ser . ..

— Jūs esat sakauti! Skaidrs, ka tagad jūs tiekat sakauti. To izdomājis Kosars! Uz ko jūs vēl varat ce­rēt? Ko jūs vairs varat izdarīt? Tagad jūs to katrā ielā ieelposiet kopā ar putekļiem. Vai vērts maz vairs cīnīties? Karošanas likumi, nē, nudien! Un nu Keite­rems iedomājies mani piemuļķot, lai eju viņam talkā. Ak dievs, kādas aplamības! Ko es tur varu līdzēt, ja no jūsu dūdām izlaists gaiss? Viņš savu spēlīti ir no­spēlējis . .. gan melojis, gan slepkavojis. Ko es tur varu līdzēt?

Jaunais cilvēks stāvēja un ar piesardzīgu cieņu no­raudzījās Redvudā.

— Redziet, ser, — viņš atbildēja, — milži noteikti grib jūs redzēt. Viņi nevēlas neviena cita, kas viņus pārstāvētu miera sarunās. Ja jūs neiesiet turp, bai­dos, ser, ka asinsizliešana turpināsies.

— No jūsu puses, iespējams gan.

— Nē, ser, — no abām pusēm. Visa pasaule ir ap­ņēmusies darīt šim pārpratumam galu.

Redvuds pārlaida skatienu savai darbistabai. Viņa acis pakavējās pie dēla fotogrāfijas. Viņš pagriezās un redzēja, ka jaunais cilvēks nepacietīgi gaida.

— Jā, — viņš beidzot sacīja, — es iešu.

Sastapšanās ar Keiteremu izvērtās pavisam citāda, nekā Redvuds bija iedomājies. Šo cilvēku viņš bija redzējis tikai divas reizes mūžā — pirmo reizi svi­nīgā mielastā, otrreiz — parlamenta kuluāros, un at­miņā viņam bija palicis nevis īstenais Keiterems, bet gan avīžnieku un karikatūristu radītais tēls — leģen­dārais Keiterems, Džeks Milžu Kāvējs, Persejs un tā tālāk. Tikšanās ar politisko darboni aci pret aci iz­jauca visus iepriekšējos priekšstatus.

Šī nepavisam nebija tā seja, ko cilvēki skatīja kari­katūrās un portretos, viņš ieraudzīja noguruša, bez­miega nomocīta cilvēka seju — krunkām izvagotu, savaikstītu, dzeltenīgiem acu āboliem un sāpju rie­vām ap muti. Brūnās acis patiešām gan bija tās pašas, arī melnie mati nebija kļuvuši citādi, tāpat kā nebija pārvērties lielā demagoga noteiktais ērgļa profils, taču bija parādījies arī kaut kas jauns, kas neļāva iz­rādīt ne sen loloto nicinājumu, ne izteikt iepriekš sa­gatavotos cēlos vārdus. Šim cilvēkam bija uzbruku­šas ciešanas, grūtas ciešanas, viņa sasprindzinājums nezināja robežu. Sākumā šķita, ka Keiterems tikai tēlo pats sevi. Bet tad niecīgs žests, tikko pamanāma kustība Redvudam atklāja, ka možumu Keiterems uz­tur ar narkotiskām vielām. Viņš iebāza īkšķi vestes kabatā un, izsacījis vēl dažus teikumus, vairs pat ne­mēģināja slēpt savu netikumu, bet iemeta mazo tab- letīti mutē.

Lai kā bija sasprindzināti Keiterema nervi, lai vi­ņam nebija taisnība un lai arī viņš bija vismaz sa­vus desmit gadus jaunāks par Redvudu, vēl aizvien viņā jautās tas dīvainais spēks — varbūt to var no­saukt par personisko pievilcību, ja cita — labāka vārda nav, — kas pavēra viņam ceļu pretī varai un pēcāk arī postam. To Redvuds nebija spējis iedomā­ties. Jau kopš paša pirmā brīža Keiterems jutās pā­rāks par Redvudu, jo sarunu virzīja un vadīja viņš. Viņa varā bija noteikt, kāda izvērtīsies abu tikšanās. Turklāt viss norisēja it kā pats par sevi saprotams. Keiterema klātbūtnē Redvuda nodomi pagaisa kā ne­bijuši. Viņi sarokojās, iekams Redvuds paguva atce­rēties, ka ir cieši nolēmis atraidīt šo draudzīgo žestu, un Keiterems jau ar pirmajiem vārdiem pašpārlieci­nāti uzņēma tādu toni, it kā viņiem abiem būtu jāat­rod līdzekļi, kā izkļūt no kopīgas nelaimes.

Gadījās arī pa kļūmei, kad nogurums ņēma pār­svaru pār uzmanību un, aizmirsis, kur atrodas, Keite­rems aizrāvās ierastajā masu mītiņu daiļrunībā. Atģi- dies viņš atkal saspringa — visu sarunas laiku abi vīri palika stāvam —, novērsa skatienu no Redvuda sejas un sāka laipot un taisnoties. Vienreiz viņš pat iesaucās: «Džentlmeņi!»

Runu Keiterems iesāka klusi, taču ar katru turp­māko vārdu tā pieņēmās spēkā.

Brīžiem Redvuds pat vairs nejutās kā sarunu biedrs —■ viņš kļuva par izteiksmīga monologa klau­sītāju. Profesoram tika lemta laime vērot retu, izcilu

parādību. Tā vien šķita, ka nav ne mazākās līdzības starp viņu un šo dīvaino būtni, kas tikai runāja un runāja, ar daiļo balsi paņemdams viņu pilnīgi savā varā. Kā šis prāts spēja pārliecināt, un tomēr cik tas bija aprobežots! Keiterema pāri plūstošā enerģija, ietekmīgā personība un absolūtā nespēja uzklausīt citu domas lika Redvudam iztēloties gaužām ērmotu un neparastu ainu. Keiteremu profesors skatīja nevis kā parastu pretinieku — cilvēku starp cilvēkiem, kas spēj uzņemties morālu atbildību un uzklausīt saprā­tīgus iebildumus, bet gan kā gluži svešādu radī­jumu — kaut ko līdzīgu drausmam degunradzim, un šo civilizēto degunradzi — uzbrukumā neatvairāmu un pretestībā neuzveicamu nezvēru —• radījuši de­mokrātiskās iekārtas džungļi. Lai cik nežēlīgas cīņas norisinātos šais neatšķetināmo pretrunu mudžekļos, viņš allaž paliks uzvarētājs. Bet vai tas ir viss? Ne­būt ne; šis cilvēks ir tieši kā radīts, lai izlauztu sev ceļu cauri ļaužu tūkstošiem. Viņa uztverē pati sma­gākā kļūda tiek izdarīta tad, ja cilvēks nonāk iekšē­jās pretrunās, pati svarīgākā zinātne, pēc viņa do­mām, ir «interešu» samierināšana. Saimnieciskās dzī­ves reālās vajadzības, nepieciešamība pārveidot dabu, gandrīz neskartās, bezgala plašās zinātnisku atklājumu iespējas Keiteremu interesēja tikpat, cik viņa dzīvniecisko prototipu spētu interesēt dzelzceļa līnijas, šaujamie ieroči vai ģeogrāfiska satura lite­ratūra. Keiteremam svarīgas bija tikai sanāksmes, dažādi negodīgi paņēmieni, ko izmantot priekšvēlē­šanu aģitācijā, un balsis — pirmkārt un galvenokārt balsis. Pats viņš bija īsts balsu iemiesojums — miljo­niem vēlētāju balsu iemiesojums.