HALS KLEMENTS: UGUNS cikls

HALS KLEMENTS

UGUNS cikls

UGUNS CIKLS

.

Spriežot pēc tā, kāda bija lavas lauka virsma, pla­nieris nemaz nedrīkstētu izskatīties tik maz cietis. Tā astes plākšņi bija veseli, fizelāžas apšuvums daļēji norauts tikai apakšdaļā; šķita, ka pat šaurie spārni nav bojāti. Ja kaut kur tuvumā būtu katapulta, varētu rasties kārdinājums lidaparātu atkal pacelt gaisā. Pat Dars Langs Āns varētu pievilties, ja viņam būtu jāpaļaujas tikai uz acīm.

Tomēr viņš zināja vairāk, nekā to vien, ko rādīja acis. Viņš bija neveiksminieks, kas bija lidojis šai mašīnā. Dars bija redzējis, kā bedrainā, melnā lavas virsma pēkšņi brāžas viņam pretim, kad negaidītais vējš vilka viņu klāt pie bezvārda vulkāna; viņš bija jutis grūdienu un vāju atlēcienu, kad lidķermeņa

atsperīgais koka rāmis pūlējās amortizēt triecienu; vēl vairāk — viņš bija dzirdējis, kā neiztur abu spārnu lonžeroni. Tagad viņu galvenokārt nodarbināja nevis doma, kā pacelties gaisā, bet gan jautājums, vai pirms aiziešanas nevajadzētu planiera vraku sabojāt vēl vairāk, tomēr ari tas nebija vissvarīgākais. īstā problēma bija grāmatas.

Protams, grāmatu nebija daudz — Rī Pells Uns bija par tālredzīgu, lai uzticētu pārāk lielu daļu pil­sētas zināšanu vienam pašam planierim. Tomēr grā­matas nedrīkstēja pamest novārtā; Dara pienākums bija tās nebojātas nogādāt uz Ledus Cietoksni, un astoņsimt gadu ir pietiekami ilgs laiks, lai attīstītu spēcīgu pienākuma apziņu. Un tik ilgi Dars Langs Ans bija nodzīvojis.

Par laimi, grāmatas nebija smagas. Apņēmības pilns Dars ķērās pie darba — sasēja vienā sainī tik daudz grāmatu un visa nepieciešamā, cik varēja, lai tas netraucētu ne iet, ne lietot ieroci. Kad Dars bei­dzot izslējās un mērķtiecīgi devās projām no vraka, viņš bija uzkrāvis sev grāmatas, kas svēra varbūt pusi no viņa svara, desmitreiz mazāk pārtikas un šaujamstopu ar bultām — savu nešķiramo pavadoni jau kopš agras bērnības. Lielāko daļu pārtikas viņš bija pametis, toties neviena rakstu galiņa gan ne.

Kravādamies viņš bija domājis, kādā virzienā do­ties. Līdz viņa spraustajam mērķim, metot lielu līkumu, bija jāveic mazliet vairāk nekā divi tūkstoši jūdžu, un apmēram puse šā attāluma bija okeāns. Plānotais lidojuma maršruts bija daudz garāks salu dēļ, kas ļāva pārlidot okeānu pa posmiem, kuru ga­rums nepārsniedza piecdesmit jūdzes. Dars bija nolē­mis turēties pie tā paša ceļa, jo vairākos pārlidoju­mos bija to labi iepazinis. Skaidrs, ka orientieri uz zemes izskatīsies citādi, tomēr tas nevarētu sa­gādāt pārāk lielas grūtības viņa fotogrāfiskajai at­miņai.

Protams, viņš tūlīt nedevās izvēlētajā virzienā. Tad būtu jāiet gandrīz tieši pāri kalnam, kura nogāzē viņš bija strandējis. Dars savu dabisko fizisko dotību dēļ bija labāks kalnos kāpējs, nekā jebkurš cilvēks vispār varētu būt, bet no šā kalna smailes gaisā cēlās plānu, vienmērīgu, dzeltenu dūmu vērpetes, un lava zem kā­jām, kā viņam šķita, bija karstāka, nekā to būtu spē­jusi sasildīt saule. Tāpēc, atstājis pa kreisi aiz mu­guras spilgti sarkano par Tīru dēvēto sauli un tieši aiz sevis — zilo un mazāko Arēnu, viņš devās uz ziemeļrietumiem, kaut gan viņa tuvākais mērķis okeāna šajā krastā atradās ziemeļaustrumos un lavas lauka tuvākā mala — tieši ziemeļos.

Nav viegli šķērsot lavas lauku kājām pat bez sma­gas nastas, turklāt Dars Langs Āns bija tā apkrā­vies, ka pārgājiens kļuva par īstu mocību. Viņa pēdas bija diezgan norūdītas, lai izturētu gājienu pa asa­jām klinšu šķautnēm, no kurām nevarēja izvairīties, taču šeit nebija nevienas gludas takas. Atkal un at­kal Daram bija jāpārrēķina laiks, kādu prasīs ceļo­jums, tomēr ne reizi viņš sev neatzinās, ka varbūt nespēs to veikt.

Divas reizes, nepārtraucot iešanu, viņš paēda un padzērās, ja tā var teikt par viņa iebaudītajām pāris kripatiņām ēdamā un dažiem malciņiem ūdens. Pla­niera nogāšanās vietu no lavas lauka malas šķīra ne­pilnas piecdesmit jūdzes, bet, ja viņš pakritīs un aiz­migs, neticis pāri lavas laukam, tad ir gandrīz skaidrs, ka nomirs aiz slāpēm. Lavas laukā ūdens nebija — vismaz viņš par to neko nezināja, taču, vasarai tuvojoties, tas viņam bija tikpat nepiecie­šams kā cilvēkam līdzīgos apstākļos.

Pirmo reizi viņš iekoda' pietiekami talu no kalna, lai pēc tam varētu nogriezties uz ziemeļiem un atstāt Tīru tieši aiz muguras. Arēna gatavojās panākt sar­kano sauli, tomēr ēnas vēl aizvien bija īsas. Kaut ari Dars bija pieradis pie diviem spīdekļiem, abu sauļu gaismā bija pagrūti pārredzēt ceļu tālāk par pāris jardiem, tālab viņš it bieži palaida garām iespēju to saīsināt.

Tomēr uz priekšu viņš tika Ieturējis otro «maltīti» vietā, no kuras vulkāns vairs nebija redzams, Dars dažas stundas vēlāk bija jau pārliecināts, ka saskata zaļu joslu. Protams, tā varētu būt tikai mirāža, bet šāda parādība Daram Langam Ānam bija pilnīgi ne­pazīstama. Tie varētu ari būt blīvāk saauguši dzelk­šņainie, gaļīgie, mučelēm līdzīgie augi, kuri šur tur slējās laukā no lavas. Tomēr ceļotājs bija pārlieci­nāts, ka tas ir īsts mežs ar augiem, kuru esība liecina par bagātīgu viņam aizvien nepieciešamākā ūdens krājumu. Dars, savilcis seju atvieglojuma smaidam atbilstošā vaikstā, sakārtoja grāmatu saini uz pleca ērtāk, izdzēra atlikušo ūdeni un atsāka ceļu pretim apvārsnim. Savu kļūdu viņš atklāja krietnu brīdi pirms slāpju atgriešanās.

Ja viņš būtu gājis pa kaut cik taisnu līniju, viņš būtu viegli ticis līdz mežam. Pat ar visiem līkumiem, kurus bija spiests mest pa lavas lauku, viņš tur būtu nokļuvis, iekāms sāktu ciest pārāk stipras slāpes. Dars gluži vienkārši nebija gaidījis, ka vajadzēs se­višķi daudz līkumot, jo neatcerējās no augšas redzē­jis kaut ko vienmuļajā, saplaisājušajā un krokainajā lavas laukā neiederīgu. Atmiņa Daru nebija pievīlusi, bet, kā izrādījās, šis apvidus gan.

Tīra, gandrīz beigusi savu ceļojumu uz rietumiem, bija pacēlusies augstāk, gatavodamās mest savu ik­gadējo cilpu lēcienam atpakaļ uz Arēnas pusi, kad Dars Langs Ans atdūrās pret šķērsli. Tā nebija krauja — to viņš noteikti nebūtu uzskatījis par ne­pārvaramu —, tā bija aiza, kas droši vien izveido­jusies, kad visa lavas masa bijusi jau gandrīz pilnīgi sacietējusi, jo bija pārāk dziļa un gara, lai būtu ra­dusies, sacietējušajai garozai sasprāgstot no apakšējo šķidro slāņu spiediena.

Dars no gaisa nekad nebija pamanījis aizu tikai tāpēc vien, ka tā nebija taisna; aiza izlocījās kā čūska starp citiem, pierastākiem apvidus nelīdzenumiem, un tā viņš bija gar to nosoļojis ilgāk par stundu, iekāms noprata patieso stāvokli. Tas notika, kad aiza sāka vīties atpakaļ, tagad jau tālā vulkāna virzienā.

Aptvēris notikušo, Dars Langs Āns uzreiz apstājās un, sameklējis paēnu zem kādas plakanas klints pār- kares, sāka domāt. Viņš neveltīja ne mirkli pašpār­metumiem par pieļauto muļķību, kuru gana labi saprata, bet tūlīt sasprindzināja prātu jaunās problē­mas risināšanai.

Uzkāpt un nokāpt pa aizas sienām nebija iespē­jams. Parasti, lavai sacietējot, rodas pietiekami ne­līdzena garoza, kas Dara rases piederīgajiem dod iespēju ar nagiem pieķerties pat pie gandrīz vertikā­las virsmas, tomēr šī plaisa stiepās cauri visai lavas masai. Tiesa, klintī no vienas vietas bija gāzes bur­buļi, no kuriem daudzi, lavai saplaisājot, bija pār­sprāguši un bija pietiekami lieli, lai viņš spētu notu­rēties to atstātajās bedrītēs, tomēr tās bija tikai tuvu zemes virsmai. Aizas pretējā siena liecināja, ka jau nedaudz jardu zemāk burbuļi kļūst tik mazi kā kniep­adatas galviņa un viņa vajadzībām praktiski nede­rīgi. Turklāt siena bija ne tikai vertikāla vien. Tā «viļņojās» tā, ka, vienalga, no kuras vietas un kuras puses — ja to varētu izvēlēties — sācis rāpties lejup, viņš, necik tālu neticis, jau atrastos pie pārkares. Nē, kāpt nebija iespējams.