HALS KLEMENTS: TUVU KRITISKAJAM

TUVU KRITISKAJAM

HALS KLEMENTS

.

No sešpadsmit gaismas gadu attāluma skatoties, Sola ir mazliet blāvākā nekā zvaigzne Oriona šķēpa smailē, tāpēc diez vai tieši tās stari bija tie, kas lika iedzirkstīties dīvainās iekārtas dimanta lēcām. Taču ne vienam vien novērotājam radās pārliecība, ka ro­bots uzmetis pēdējo atvadu skatienu planētu sistē­mai, kurā radīts. Tas būtu bijis gluži dabiski jūtīgai un sentimentālai būtnei, kad tā jau sākusi krist uz milzīgu tumšu ķermeni dažus tūkstošus jūdžu lejā.

Jebkura parasta planēta no šāda attāluma izskatī­tos apžilbinoši spoža, jo ļoti spēcīgais gaismas avots — Altairs tieši tagad staroja visstiprāk. Tā gan nav maiņzvaigzne, toties rotē pietiekami ātri, lai iegūtu saplacinātu formu, un pati planēta pašlaik atradās tai savas orbītas posmā, kurā saņem visvai­rāk gaismas no karstākajiem un spožākajiem Altaira polārajiem apgabaliem. Par spīti tam, milzīgā pla­nēta izskatījās pēc duļķaina plankuma, tikai nedaudz spilgtāka par savu fonu — Piena Ceļu. Šķita, ka tā uzsūc un apslāpē Altaira balto spožumu, nevis ļauj tam kaut ko apgaismot.

Taču aparāta acis bija projektētas, domājot tieši par Tenebras atmosfēru. Robots gandrīz acīm re­dzami pārslēdza savu uzmanību, un bālganais sintē­tiskā materiāla ķermenis lēni pagriezās. Metāla ske­lets, kas to aptvēra, precīzi piedalījās šai operācijā, un strupu cilindru komplekts pavērsās nosēšanās vir­zienā. No tiem neizplūda nekas saskatāms, jo atmo­sfēra šeit bija vēl pārāk retināta, lai sāktu mirdzēt no jonu trieciena; bet metāla un plastmasas ķermeņa tonnu paātrinājums jau bija mainījies. Starta dzinēji sākā cīņu ar šīs diametrā par Zemi trīsreiz lielākās planētas spēcīgo pievilkšanas spēku un veica to tik sekmīgi, ka ažūrā konstrukcija, kas to saturēja, vēl bija saglabājusies pilnīgi nebojāta, kad beidzot bija sasniegti atmosfēras blīvie slāņi.

Aparātam pamazām ieslīdot planētas gāzu ap­valkā, mirdzums robota acīs lēnām dzisa. Tagad tas laidās lejā lēni un vienmērīgi, varētu pat teikt — piesardzīgi. Augšā vēl aizvien mirdzēja Altairs, to­mēr, aparātam turpinot nosēšanos, zvaigžņu gaismu vairs neuztvēra pat pārjutīgie receptori, kas atradās aiz aparāta dimanta lēcām.

Tad aina mainījās. Līdz šim robots bija izskatījies pēc neparastas konstrukcijas raķetes, kas ar piekari­nāto reaktīvo dzinēju palīdzību izdara vertikālu no­sēšanos. Tas, ka no reaktīvajiem dzinējiem izplūsto­šās strūklas liesmoja aizvien žilbinošāk, pats par sevi vēl nebija nekas būtisks, tas bija gluži dabiski, jo atmosfēra kļuva blīvāka. Taču paši dzinēji mirdzēt nedrīkstēja.

Un tomēr tie sāka mirdzēt. Izplūstošās reaktīvās strūklas gluži kā aiz piepūles kvēloja spilgtāk un spilgtāk, visiem spēkiem cenzdamās palēnināt kri­šanu, kas, par spīti to pūlēm, arvien vairāk paātrinā- jās, un blāvā sarkanumā sāka kvēlot pat dzinēju ap­šuvums. Ar to tālajiem lidojuma' vadītājiem pietika: izšāvās spilgtas liesmas, tomēr šoreiz nevis no pa­šiem dzinējiem, bet gan no vairākām vietām metāla sijās, pie kurām tie bija piestiprināti. Sijas momen­tāni pazuda, un aparāts sāka brīvu kritienu.

Taču tas krita tikai īsu mirkli. Pie tā ārējā apvalka bija piestiprināta vēl viena nosēšanās iekārta; nebija pagājusi ne pussekunde, kad virs krītošā metāla un plastmasas blāķa atvērās milzīgs izpletnis. Varētu gaidīt, ka varenais pievilkšanas spēks to tūlīt noraus, tomēr ne — to taču bija konstruējuši sava aroda liet­pratēji —, izpletnis izturēja. Tā milzīgo virsmu stūr­galvīgi balstīja neticami blīvā atmosfēra, kura pat šai augstumā bija vairākas reizes blīvāka par Zemes atmosfēru. Kad aparāts beidzot atsitās pret cietu pa­matu, pat gravitācijai, kas trīsreiz pārsniedz gravitā­ciju uz Zemes, nebija izdevies to sabojāt.

Pēc brīža olveidīgais, lejasgalā saplacinātais ķer­menis, atbrīvojies no vieglajām fermām, uz gandrīz nepamanāmajām kāpurķēdēm atvirzījās nedaudz nost no metāla drazu jūkļa un atkal apstājās, gluži kā gribēdams palūkoties apkārt.

Tomēr tas neredzēja, jo šobrīd to vēl nespēja. Acīm, kas bija tik skaidri redzējušas vakuumā, bija jāpielāgojas, lai dimanta un jaunās ārējās vides lau­šanas koeficienta starpība neglābjami neizkropļotu attēlu. Tas neprasīja pārāk daudz laika, jo notika automātiski, atmosfērai pa visšaurākajām spraudzi- ņām iesūcoties dobumos starp atsevišķiem lēcu ele­mentiem.

Pēc optiskās sistēmas adaptācijas šīm acīm vairs neko nenozīmēja pat gandrīz pilnīga tumsa, jo pa­stiprinātāji aiz lēcām uztvēra katru starojuma kvantu, kas spēj lūzt dimantā. Bezgala tālu no pla­nētas cilvēku skatieni bija kā piekalti pie ekrāniem, uz kuriem atainojās iekārtas redzētais.

Apvidus bija nelīdzens un pirmajā acu uzmetienā pat pārāk neatšķīrās no Zemei raksturīgajām aina­vām. Tālumā vīdēja lieli plankumi — iespējams, ap­auguši ar mežu, jo to kontūras bija mazliet izplūdu­šas. Tuvākajā apkārtnē zemi pilnīgi klāja Zemes zā­lei vairāk vai mazāk līdzīgs augājs, kas gan, spriežot pēc pēdām, kuras bija paspējis atstāt robsts, bija daudz trauslāks. Izklaidus slējās garāku augu pu­duri, lielākoties augstākajās vietās, šķita, ka šai pa­saulē nekas nekustas, kaut arī plastmasas korpusā iemontētie skaņu receptori laiku pa laikam reģistrēja dunoņu un blīkšķus. Ja nebūtu šo trokšņu, ainavu bez vēja un bez dzīvniekiem varētu uzskatīt par kluso dabu.

Vairākas minūtes robots domīgi raudzījās apkārt. Tālie operatori varbūt cerēja, ka no savām paslēptu­vēm varētu atgriezties robota nosēšanās izbaidītās dzīvās būtnes. Ja tā, tad šobrīd viņi vīlās. Pēc kāda laika robots atgriezās pie izpletņa fermu paliekām un, ieslēdzis vairākus starmešus, rūpīgi visos sīkumos iz­pētīja metāla siju, vadu un trošu kaudzi. Tad tas devās atkal projām, šoreiz visai mērķtiecīgi.

Turpmākajās desmit stundās tas centīgi pārbaudīja nosēšanās rajonu, brīžiem apstājoties un pavēršot prožektora starus uz kādu augu, brīžiem bez redzama iemesla ilgi vērojot apkārtni*. Dažkārt robots lika at­skanēt 'dažāda augstuma un stipruma skaņām. Vis­biežāk tas notika ieplakās, bet nekad pauguru vir­sotnēs. Šķita, ka robots kaut kāda iemesla dēļ pēta atbalsi.

Laiku pa laikam tas atgriezās pie pamestajām iz­pletņa fermām un atkārtoja rūpīgo apskati, gluži kā paredzot, ka ar tām kaut kas notiks. Un, protams, vidē, kurā valda tik ārkārtēji apstākļi, nebija ilgi jāgaida. Robots ar dziļu interesi novēroja, kā koro­zija saārda metālu, un nepameta nosēšanās rajonu, pirms nebija pazudis beidzamais metāla gabaliņš.

Daudz interesantāks notikums bija dzīvu būtņu pa­rādīšanās. Vairums bija augumā nelielas, bet tāpēc ne mazāk aizraujošas — ja pēc robota izturēšanās vispār varēja par to spriest. Robots pēc iespējas tu­vāk pamatīgi izpētīja katru no tām. Šķita, ka lielākā daļa radījumu ir zvīņaini, ar astoņām ekstremitātēm un daļa pārtiek no vietējiem augiem, bet pārējie — no citiem dzīvniekiem.

Pēc tam kad pilnīgi bija pazudušas fermu atliekas, robota operatori ilgu laiku nodevās tikai dzīvnieku pētīšanai. Novērojumi tika daudzkārt pārtraukti, to­mēr tas drīzāk bija izskaidrojams ar traucējumiem robota vadībā nekā ar intereses zudumu. Uz Teneb- ras virsmas trūka vizuālu orientieru, tāpēc cilvēki nevarēja pietiekami precīzi izmērīt tās griešanās pe­riodu un vairākas reizes kosmosa kuģis atvirzījās tik tālu no operatorus interesējošā planētas apvidus, ka tika pārtraukti sakari. Tomēr drīz vien kļūdās gūtā pieredze palīdzēja precizēt Tenebras dienas garumu un pārtraukumi robota vadīšanā beidzās.