HALS KLEMENTS: TUVU KRITISKAJAM

Paviršais tonis kaitināja Rekeru, kurš nebūt ne­spēja tik nevērīgi uztvert kļūmīgo stāvokli, kādā bija nokļuvuši viņa draugi. Tomēr ne runātāja personība, ne arī augstais stāvoklis neļāva Rekeram zaudēt sa­valdību un pateikt kaut ko nevietā, — gluži neviļus šis vērotājs bija iedvesis doktoram kādu ideju. Viņa pirksts piespieda mikrofona slēdzi.

— Nik, vai tu mani dzirdi?

— Jā, Skolotāj.

Nika balsī nebija ne jausmas no drausmīgās fizis­kās piepūles, kurai viņš bija pakļauts; viņa runas aparāts nebija tik cieši saistīts ar elpošanas sistēmu kā cilvēkam.

— Labi. Izlauzieties visi, cik ātri spējat, līdz tuvā­kajai būdai! Novietojieties tā, lai es nevaru jūs re­dzēt! Ja netiekat būdā, paslēpieties aiz malkas kau­dzes vai kaut kā tamlīdzīga — kaut vai aiz paugura, ja neatrodat neko labāku! Ziņojiet man, tiklīdz esat to izdarījuši.

— Centīsimies.

Nikam nebija laika vēl kaut ko piebilst. Tie, kas atradās kontroles telpā, varēja tikai vērot notiekošo, kaut gan Rekera pirksts jau kavējās pie citas slēdžu grupas uz sarežģītā vadības paneļa viņa priekšā.

— Vienam izdevās. — Tā atkal bija tā pati spalgā balss, un šoreiz Rekeram bija jāatbild.

— Es pazīstu šīs būtnes sešpadsmit gadu, tomēr tagad nevaru atšķirt no uzbrucējiem. Kā jūs to spējat?

Rekers uz mirkli atrāva acis no ekrāniem un pa­meta skatienu uz abiem ārpuszemiešiem, kas slējās aiz viņa kā divi torņi.

— Uzbrucējiem nav cirvju, īr tikai naži un šķēpi, runātājs vēsi norādīja.

Rekers ar skubu pievērsās atkal ekrāniem. Viņš ne­bija pārliecināts, ka runātājam taisnība. Zibēja tikai trīs vai četri cirvji, un to īpašnieki virmojošajā bur­zmā nebija skaidri saskatāmi. Kad uzbrucēji bija kāpuši pakalnā — īsajā brīdī, kamēr viņi bija robota redzes laukā, bet cīņa vēl nebija sākusies —, doktors nebija pamanījis, ka viņiem rokā nav cirvju; tomēr nebija iemesla šaubām, ka kāds cits to būtu varējis ievērot. Rekers vēlējās, kaut labāk pazītu Dromu un tās iedzīvotājus. Viņš neko neatbildēja uz slaida milža piezīmi, tikai no šā brīža sāka vērot cirvjus, kas zibēja ugunskuru gaismā, šķita, ka tie tiešām izcērt ceļu uz pakalna virsotni, kur atradās būdas.

Daži nokļuva līdz tām. Pusminūti kādas būdas durvīs četrrokains zvīņainis, pavērsies pret ienaidnie­kiem, «ar cirvi apstrādāja pārāk tuvu pienākušo uz­brucēju paurus. Trīs citi, acīmredzot ievainoti, rāpās pie viņa un spēcīgo roku vēzienu aizsegā patvērās būdā; viens no viņiem palika tupam durvīs un ar di­viem šķēpiem sargāja cirvja vēzētāju no zemāk mēr­ķētajiem dūrieniem.

Tad vēl viens aizstāvis izlauza ceļu līdz būdai un abi iegāja iekšā. Neviens no aliniekiern negrasījās viņiem sekot.

— Vai jūs visi esat iekšā, Nik? — Rekers jautāja.

— Mēs šeit esam pieci. Par citiem neko nezinu. Tomēr esmu gandrīz pārliecināts, ka Elise un Toms ir miruši; sākumā viņi bija man pavisam tuvu, bet tagad es viņus jau kādu laiku neesmu redzējis.

— Pasauc tos, kas nav kopā ar tevi. Man visai drīz kaut kas jādara, un es negribu, ka tas kaitētu kādam no jums.

— Viņiem jābūt vai nu drošībā, vai ari beigtiem. Cīņa ir galā; tevi var daudz skaidrāk dzirdēt nekā pirmīt. Būtu labāk, ja tu darītu, kas darāms, nemaz neraizējoties par mums; man šķiet, ka visi Ātrā ļau­dis iet pie tevis. Tikai kādi pāris atrodas šeit ārā pie durvīm; pārējie aplenc tevi plašā lokā. Vai tu esi vēl turpat, kur pirmīt?

— Nē, — Rekers teica, — un tev ir taisnība — mani ielenc. Viens no vislielākajiem nāk tieši pie manis. Pārliecinies, vai jūs visi esat paslēpušies, vis­labāk tā, lai jūs nevar aizsniegt gaisma. Dodu jums desmit sekundes laika.

— Labi, — Niks atbildēja. — Mēs palīdīsim zem galdiem.

Vērodams uz ekrāna tuvojošās būtnes, Rekers lē­nām noskaitīja līdz desmit. Pie pēdējā skaitļa viņa pirksti parāva svirslēdzi, kas reizē pārslēdza divdes­mit slēdžus, un — kā Niks to vēlāk aprakstīja — «pasaule aizdegās».

Tomēr bija iedegušies tikai robota gadiem ilgi ne­lietotie starmeši, kas vēl arvien darbojās.

Pēc Rekera aprēķina, uzbrucējiem vienā mirklī va­jadzēja kļūt akliem. Pamazām atklājās bēdīgais fakts, ka tā tomēr nav.

Uzbrucēji, bez šaubām, bija pārsteigti. Viņi mirkli apstājās un trokšņaini apspriedās; tad milzis, kas soļoja visiem pa priekšu, piegāja pie robota un no­liecās pār to — likās, ka viņš sīki izpēta vienu no starmešiem. Cilvēki jau sen bija uzzinājuši, ka te- nebriešu redzes orgāni ir kaut kādā veidā saistīti ar adataino seksti uz galvas, un tieši šo ķermeņa daļu radījums — Rekeram v bija aizdomas, ka tas ir Āt­rais — piebāza cieši klāt nelielajām lūciņām, pa ku­rām izplūda gaisma.

Cilvēks nopūtās un izslēdza starmešus.

— Nik, — viņš sauca, — kā redzams, mana ideja nekur neder. Vai tu vari sadabūt rokā to zelli, to Ātro, un paskaidrot viņam, kā ir ar valodas pro­blēmu? Kas viņu zina, vai viņš pašreiz nemēģina ar mani sarunāties.

— Pacentīšos. — Nika balss ar robota aparatūras palīdzību bija tik tikko sadzirdama, un tad vairs va­rēja saklausīt tikai nesapretamu buldurēšanu, kas pavisam fantastiski no ļoti augstiem toņiem pārlēca uz viszemākajiem. Nevarēja pat noteikt, kas runā, un Vēl jo mazāk — ko runā, un Rekers noraizējies at­slīga krēslā.

— Vai šā robota manipulējošās iekārtas nav lieto­jamas cīņai? — dromieša spalgā balss pārtrauca Re- kera drūmās pārdomas.

— Citos apstākļos tas būtu iespējams, — Rekers atbildēja. — Bet pašreiz mēs esam pārāk tālu. Jūs droši vien esat pamanījis, kā aizkavējas jautājumi un atbildes, kad sarunājos ar Niku. Mēs riņķojam pārāk tālu no Tenebras, lai spētu noturēties visu laiku uz viena meridiāna. Tenebras diena atbilst kā dām četrām Zemes dienām, un tāpēc mēs lidojam apmēram simt sešdesmit tūkstoš jūdžu attālumā no tās. Reakcijas kavēšanās par gandrīz divām sekun­dēm padarītu robotu par diezgan bezpalīdzīgu cīnī­tāju.

— Protams, man to vajadzēja iedomāties pašam. Man jāatvainojas, ka aizkavēju jūs un traucēju tik grūtā brīdī.

Rekers ar pūlēm atrāva domas no ainas tālu lejā un pievērsās dromietim.

— Jāatvainojas ir man, — viņš teica, — es zi­nāju, ka esat ceļā pie mums un kāpēc ierodaties. Man vismaz vajadzēja norīkot kādu, kas jūs sagaidītu ar pienācīgo godu, ja es pats to nevaru. Kā redzat, mani atvaino tikai ārkārtējie apstākļi. Lūdzu, ļaujiet man tagad labot manu nevērību. Man šķiet, ka jūs vēlētos apskatīt «Vindemiatrix».

— Nebūt ne. Man pat sapņos nenāktu prātā paš­reizējā brīdi atraut jūs no šīs telpas. Katrā ziņā ku­ģis salīdzinājumā ar jūsu aizraujošo projektu uz pla­nētas šķiet gluži neinteresants, un jūs varat pastāstīt visu^par to tikpat labi šeit, gaidot sava audzēkņa at­bildi. Cik noprotu, jūsu robots uz planētas atrodas jau ilgu laiku. Varbūt jūs varētu man pastāstīt, kā savervējāt savus audzēkņus? Varbūt gan, ka mans dēls gribētu, lai viņam parā'da kuģi, ja tikai iespē­jams atraut kādu komandas locekli no viņa pienā­kumiem.

— -Protams. Es nezināju, ka tas ir jūsu dēls. Zi­ņojumā par jūsu apciemojumu viņš nebija pieminēts, un es nodomāju, ka tas ir jūsu asistents.

— Viss ir vislabākajā kārtībā. Dēls, iepazīsties ar doktoru Helvenu Rekeru. Doktor, tas ir mans dēls Aminadorneldo. '