HALS KLEMENTS: TUVU KRITISKAJAM

— Kur tu ņemi palīgu? Neviens no mums nebija tai apvidū.

— Tātad tas nebija neviens no mūsējiem — vismaz vārda tiešajā nozīmē ne. Viņš izskatījās tieši tāds pats kā mēs, un viņam bija tādi paši šķēpi; bet, kad beidzot mums bija izdevies nogalināt zvēru alā un mēs mēģinājām aprunāties, viņš lietoja citādus vār­dus; patiesību sakot, pagāja labs brīdis, kamēr es vis­pār sapratu, ka viņš runā.

Es nolēmu iet kopā ar viņu izlūkot apvidu un pie viena iemācīties kaut ko no viņa valodas; galu galā, man tas šķita svarīgāk nekā tikai kartēt apkaimi. Ja man izdotos iemācīties viņa valodu, varētu izrādīties, ka vipš zina daudz vairāk par šo apvidu, nekā mēs spētu^noskaidrot, mēnešiem ilgi to pētot.

Likās, viņam nebija iebildumu, ka eju līdzi, un ar laiku es sāku saprast dažus no viņa vārdiem. Tas ne­bija viegli, jo bija ne tikai jāiemācās skaņas, kuras viņš lietoja priekšmetu apzīmēšanai, bet arī jāapgūst dīvainais veids, kā viņš tās saistīja kopā. Tomēr mēs abi medījām un visu laiku mācījāmies sarunāties. Mēs negājām vienā'virzienā vien, tomēr es tīri labi ievēroju mūsu mestos līkumus un, kad radīsies izde­vība, varēšu atzīmēt viņu ciematu kartē.

— Ciematu? — Džims viņu pārtrauca otro reizi, kamēr Fedžins vēl nebija bildis ne vārda.

— Tikai tā es varu to nosaukt. Tas nepavisam ne­līdzinās mūsu ciematam. Tā ir vieta kādas stāvas klints pakājē. Akmens sienā ir daudzas ieejas alās. Dažas alas ir pavisam mazas, citas — lielākas, un tajās viņi dzīvo. Tas, ar kuru kopā biju medījis, arī bija viens no viņiem.

Nu Niks pastasiīja par saviem piedzīvojumiem ali- nieku ciematā.

Savācis kritušos zarus, Niks sakūra ugunskuru, galīgi pārsteigdams savus saimniekus. Tie apstāja ugunskuru un negāja projām, kaut gan bija jau sā­cies lietus, kas nes sev līdzi kaitīgos, indīgos izgaro­jumus. Nodzīvojot kopā ar aliniekiern vairākas nedē­jas, Niks iepazina viņu dzīves veidu un tīri labi iemā­cījās saprasties ar viņiem. Visvairāk Niku pārsteidza, ka alu iedzīvotāji bija Joti dažāda auguma — no de­viņas pēdas gariem milzeņiem līdz pavisam mazi­ņiem, kuri bija sevišķi ziņkārīgi un draudzīgi.

Šo vēsti Nika klausītāji uzņēma ar neslēptu neiz­pratni.

Niks pastāstīja aliniekiern un viņu vadonim Ātra­jam par dzīvi savā ciematā un par visu, ko viņiem iemācījis Fedžins, — kā apstrādāt zemi un kā iegūt uguni. Un, lūk, kā tas beidzās.

Vadonis, valdonīgs un varmācīgs savas cilts pa­vēlnieks, pieprasīja, lai Niks dodas pakaļ Fedžinam un atved viņu uz alām. Alinieki gribēja, lai Fedžins iemācītu viņiemjvisu, ko prot. Niks bija ar mieru pazi­ņot Fedžinam Ātrā lūgumu un izteica cerību, ka Fe­džins viņiem palīdzēs. Tomēr Ātrais bija pieradis, kg viņam paklausa uz līdzenas vietas, un Niks no viesa pārvērtās gūsteknī. Draudēdams ar zvērīgu izrēķi' nāšanos, Ātrais pieprasīja, lai viņu aizved pie Fe< džina. Aptvēris, ka ir pieļāvis liktenīgu kļūdu un ta< gad briesmas draud ne tikai viņam, bet arī Fedžinam un visiem viņa draugiem, Niks nolēma nogaidīt nakti un bēgt. Viņa sargi bija pārliecināti, ka līdz rīt' ausmai viņš nekur neaizies — pārāk daudz dažādu briesmu draud ikvienam, kas uzdrošinātos naktī do­ties meža biezoknī. Niks gan saprata, cik liels ir risks, tomēr izšķīrās par bēgšanu naktī. Savācis sau­sus sprungu]us, viņš vienu no tiem aizdedzināja un, ar šo lāpu atgaiņādams nakts plēsoņas, devās ceļā. Niks gāja vairākas diennaktis un, kaut arī steidzās, pēdu jaukšanai izmeta lielu likumu uz rietumiem un tikai pēc tam nogriezās uz ziemeļiem, uz dzimto ieleju…

— Alinieki mani nenoķēra. Taču agri vai vēlu viņi atradīs mūsu ciematu, un man šķiet, ka mums jādo­das prom no šejienes pēc iespējas ātrāk.

Kad Niks bija beidzis ziņojumu, uz brīdi iestājās klusums; tad ciemata iedzīvotāji sāka runāt cits caur citu; katrs izteica savas domas, nepievērsdams daudz uzmanības kaimiņa teiktajam, — viņi bija piesavinā­jušies dažas raksturīgas cilvēku īpašības. Troksnis turpinājās pāris minūšu, tikai Niks viens pats klusē­dams gaidīja, ko teiks Fedžins.

Beidzot robots sāka runāt.

— Tev, protams, ir taisnība, ka alinieki ciematu atradīs; varbūt viņi jau zina, kur tas atrodas. Viņi būtu bijuši muļķi, ja noķertu tevi, kamēr viņiem bija iemesls domāt, ka tu dodies mājup. Tomēr es ne­redzu, ka kaut kas būtu iegūstams, pametot ciematu. Viņi var mums sekot visur, kur iesim. Tagad, kad viņi zina par mums, mēs satiksimies ar viņiem pa­visam drīz. Es nevēlos, ka jūs ar viņiem cīnītos. Es jūs visus esmu iemīļojis. Esmu ilgu laiku jūs audzi­nājis un negribu redzēt, kā jūs apkauj. Jūs nekad neesat karojuši — neesmu jums to mācījis — un ne­spēsit uzvarēt šo cilti. Tāpēc, Nik, es gribu, lai tu kopā ar vienu no mūsējiem ej viņus sagaidīt. Ali­nieki nāks pa tavām pēdām, tā ka jums nebūs grūti viņus atrast. Kad sastopat Ātro, pastāstiet viņam, ka inēs ar prieku pārcelsimies uz viņu ciematu vai arī ļausim viņiem nākt uz mūsējo un es iemācīšu Ātra­jam un viņa ciltsbrāļiem visu, ko viņi gribēs. Ja tu izskaidrosi, ka es neprotu viņu valodu un tu esi vi­ņam vajadzīgs, lai varētu ar mani saprasties, varbūt viņam pietiks prāta neaiztikt nevienu no jums.

— Kad lai ejam? Vai tūlīt?

— Tas' būtu vislabākais, bet tu nupat esi atgrie­zies no tāla ceļa un tev mazliet jāatpūšas. Katrā ziņā liela daļa dienas jau pagājusi un nekas daudz nebūs zaudēts, ja tu pirms došanās ceļā pa nakti izgulēsies.

— Labi, Skolotāj.

Niks nekā neizrādīja nepatiku, ko juta, tikai iedo­mājoties vien, ka atkal jāsastopas ar Atro. Viņš pa­zina šo mežoni dažas nedēļas, Fedžins viņu nekad nebija redzējis. Tomēr Skolotājs bija gudrs — viņš bija iemācījis Nikam visu, ko tas zināja, un visu mūžu, vismaz visu Nika mūžu, bija augstākā autori­tāte ciematā. Cerams, ka viss notiks tā, kā paredzēja Fedžins.

Varbūt tā arī būtu bijis, ja cilvēki, kas vadīja ro­botu, nebūtu pārāk zemu novērtējuši alu iedzīvotāju pēddziņu spējas. Niks nepaguva ne atlaisties pie ugunskura, kuru bija aizdedzinājis, lietum sākoties, kad izdzirda Nensijas izbaiļu kliedzienu. Un gandrīz tai pašā mirklī viņš ieraudzīja Ātro, kuram abās pu­sēs turējās rinda augumā vislielāko cīnītāju. Tie klu­sēdami ielenca pauguru un devās augšup pa no­gāzi.

— Ko jūs tagad darīsit?

Rekers palaida gar ausīm jautājumu, kaut arī zi­nāja, cik svarīga persona ir runātājs, — pašreiz tēr­zēšanai neatlika laika. Bija jārīkojas. Pie sienām visapkārt Rekeram rindojas Fedžina vadības tele- ekrāni, un visos egles čiekuriem līdzīgu radījumu pūļi uzbruka ciematam. Rekeram priekšā bija ar at- sper&lēdzi ieslēdzams mikrofons, lai nejaušās saru­nas kontroles telpā nenokļūtu lidz robota sabiedrota­jiem. Rekera pirksts mulsi kavējās virs slēdža, tomēr tam nepieskārās. Viņš lāgā nezināja, ko teikt.

Viss, ko viņš Nikam bija pastāstījis ar robota starpniecību, bija patiesība; nekas netiks iegūts, mē­ģinot cīnīties. Diemžēl cīņa bija jau sākusies. Pat ja Rekers būtu spējīgs dot padomu, kā aizstāvēt cie­matu, bija jau par vēlu; cilvēks vairs nespēja atšķirt uzbrucējus no ciemata aizstāvjiem. Šķēpi lidoja gaisā acis žilbinošā ātrumā, ugunskuru gaismā zibēja cir­vji un naži.

— Katrā ziņā tā ir lieliska izrāde, — vēlreiz atska­nēja tā pati spalgā balss, kas pirms minūtes. — Tur lejā ugunskuri šķiet gaišāki nekā dienas gaisma.