HALS KLEMENTS: TUVU KRITISKAJAM

Viņš pēkšņi atjēdzās no domām un atgriezās īste­nībā. Šobrīd prātošana nebija vietā — viņam bija jā­izšķiras, vai nu doties atpakaļ pa pussalu un riskēt iekrist rokās saviem bijušajiem sagūstītājiem, vai ari nogaidīt, kamēr ezers izžūst, un varbūt tāpat dot tiem iespēju viņu noķert. Bija grūti izlemt, kas būtu ma­zāk bīstami, tomēr Nikam vēl kaut kas bija jāpār­bauda.

Aizgājis līdz ūdens malai, Niks rūpīgi apskatīja šķidrumu, tad spēcīgi uzsita pa to. Vieglā ņirba, kas pārskrēja ezera vairāk vai mazāk gludajai virsmai un atvilnīja līdz krastam, viņam bija vienaldzīga, viņu interesēja no ūdens nošķīrušās lāses. Niks ska­tījās, kā tās lēni krīt, un apmierināts vēroja, ka pat vislielākās iztvaiko, nenokļuvušas atpakaļ līdz ezera virsmai. Jādomā, ka itin drīz šā ezera vairs nebūs. Niks nometās zemē nogaidīt.

Augiem mostoties jaunai dienai, brīze lēnām pie­ņēmās. Nika deguns to juta. Viņš nepacietīgi vēroja, kad vēja pūsmas iespaidā ezera virsmā radīsies — ne jau viļņi, bet atvaru bedres, kuras atstāj tai pāri slīdošās mazliet siltākās gaisa masas. Tā būs zīme, ka no šā brīža ezera līmenis plaks varbūt tik strauji, ka viņš pat nespēs turēties līdzi bēgošajai krasta līni­jai. Brīze padarīs gaisu elpojamu, ja vien viņš nese­kos ūdenim pārāk tuvu. Jā, tagad vairs ilgi nebūs jāgaida.

Ka Niks bija paredzējis, ūdens mala atkāpās gluži spokaini un līmeņu starpība strauji palielinājās — viņš uzmanīgi gāja uz priekšu, un abpus viņam milža ūdens sienas. Šķita, ka pussala ir daļa no ezeru šķēr­sojošās kalna kores; jo labāk, ja tā.

īstenībā kalns nestiepās gluži visā ezera garumā. Nikam bija jāgaida ceturtdaļstunda kalna kores galā, kamēr ezera atliekas atkal pilnīgi pārvērtās par gaisu. Niks bija gana nepacietīgs un riskēja, ieelpo­dams dvingu pārāk ātri pēc iztvaikošanas, tomēr vi­ņam izdevās pārvarēt nepatīkamās sekas. Pēc dažām minūtēm viņš devās pa nogāzi uz bijušā ezera aus­trumu pusi, kur auga lieli augi. Pirms ieniršanas briksnājā, kur Niks nevarēs redzēt neko citu kā tikai lidoņus virs galvas, viņš mirkli apstājās palūkoties atpakaļ pāri izžuvušā ezera dibenam uz vietu, kur viņš pirmīt bija ieraudzījis ūdeni, — sekotājus vēl aizvien nemanīja. Pāris lidoņu vajāja Miku. Viņš taustījās pēc saviem nažiem un mazliet nožēloja, ka bija pazaudējis šķēpus. Tomēr, kamēr viņš soļoja pietiekami ātri — un tas viņam bija jādara —, nebija jābaidās no lidoņa aizmugurē. Niks ienira krūmos.

Iet nebija grūti. Augi bija diezgan lokani, lielāko­ties tos varēja nobīdīt pie malas. Dažā labā vietā vi­ņam ceļš gan bija jāizcērt, tas bija nelāgi — ne jau pūļu dēļ, bet tāpēc, ka nazim nācās saskarties ar gaisu. Nažu skaits samazinājās, un Fedžins ar atliku­šajiem bija paskops.

Pamazām pagāja rīts, taču vajātājus joprojām ne­manīja. Niks varēja soļot ļoti ātri, jo šoreiz bija se­višķi maz mežonīgo zvēru. Parasti četrdesmit jūdžu garā ceļā gadījās četras vai piecas cīņas, bet viņam šodien — tikai viena.

Laiks gāja, Niks soļoja, cik naski vien spēja. Vie­nīgā cīņa viņu gandrīz nemaz nebija aizkavējusi. Lidonis no augšas bija ieraudzījis Niku un tūlīt me­ties lejup gandrīz līdz zemei Nikam ceļā. Tas bija mazs, tik mazs, ka Nika rokas garumā pārsniedza dzīvnieka taustekļus. Un straujš cirtiens ar vienu no Nika nažiem uzšķērda tik.daudz lidoņa gāzes pūšļu, ka tas palika nevarīgi streipuļojam. Niks iebāza ieroci makstī un, gandrīz nesamazinājis ātrumu, drā­zās tālāk, ik pa brīdim paberzēdams roku, uz kuras bija uzpilējusi dzīvnieka inde.

Kad Niks beidzot nokļuva pazīstamā apkaimē, roka vairs nesmeldza un Altairs bija jau augstu pie debe­sīm. Niks mazliet'mainīja virzienu un vēl pielika soli. Tagad viņš jau bija pārliecināts, ka tiešām varēs no­dot ziņojumu par savu sagūstīšanu, bet arī atskārta, ka vēl nav to pārdomājis. Ja Niks tikai atstāstītu no­tikumu secīgi visos sīkumos, ziņojums pārmērīgi ieilgtu. Bija svarīgi, lai Fedžins un pārējie dotos pro­jām ātri. No otras puses, vajadzēs diezgan sīki iz­skaidrot stāvokli, lai pārliecinātu Skolotāju. Apsvēr­dams šo problēmu, Niks neapzināti samazināja āt­rumu. No pārdomām viņu izrāva tikai paša vārda skaņa.

— Nik! Vai tas patiešām esi tu? Kur tu biji pazu­dis? Mums sāka likties, ka tu pārāk bieži pārguli laukā!

Pirmajā mirklī Niks tvēra pēc nažiem, bet tad, pa­zinis balsi, nolaida roku.

— Džonij! Ir patīkami dzirdēt atkal īstu valodu! Ko tu dari tik tālu no mājām? Vai tuvāk aitas visu jau noēdušas?

— Nē, es medīju, nevis ganu aitas. — Džons Dū- 1 i tis izspraucās no biežņas. — Bet kur tu biji? Tu nedējām ilgi biji projām, un mēs pat pārstājām tevi meklēt.

— Jūs mani meklējāt? Tas ir nelāgi. Tomēr man šķiet, ka tam nav bijis nozīmes, citādi es to būtu uz­zinājis jau agrāk.

— Ko tu ar to domā? Es nesaprotu, par ko tu runā! Un ko tu tur teici, ka ir labi atkal dzirdēt «īstu» valodu? Kāda valoda tad vēl ir? Pastāsti!

— Tas ir garš stāsts, un man tas jāpastāsta visiem reizē pēc iespējas ātrāk. Iesim uz mājām! Nav vērts visu atkārtot vēlreiz.

Atbildi nenoklausījies, Niks pagriezās uz ieleju, kuru abi sauca par «mājām».

Fedžins atradās savā parastajā uzturēšanās vietā ciemata māju vidū. Ieraudzījis Skolotāju, Niks pa­sauca to vārdā.

— Fedžin! Mums draud nepatikšanas. Vai mums ir vēl kādi ieroči, kurus tu mums neesi parādījis?

Kā parasti, atbilde atskanēja tikai pēc pāris se­kundēm klusuma.

— Ā, tas esi tu, Nik. Mēs jau gandrīz sākām do­māt, ka esi gājis bojā. Kāpēc tu runā par ieročiem? Vai tu paredzi, ka būs jācīnās?

— Manuprāt, jā.

— Ar ko?

— Liekas, ka tie ir tādi paši radījumi kā mēs. To­mēr viņi netur dzīvniekus, nelieto uguni un priekš­metus sauc citādos vārdos nekā mēs.

— Kur tu viņus sastapi, un kāpēc mums ar vi­ņiem būtu jācīnās?

— Tas ir garš stāsts. Būs labāk, ja sākšu no paša sākuma, taču mēs nedrīkstam zaudēt laiku.

— Piekrītu. Pilnīgs ziņojums mums visiem būs visnoderīgākais. Sāc! N

— Kā bijām nolēmuši, es devos uz dienvidiem un gāju lēnām, kartēdams apkaimi. Nekas daudz nav nopietni pārvērties līdz tā apvidus robežām, kurā mēs parasti apstrādājam zemi un pļaujam zāli. Protams, iālāk bija grūti noteikt, cik sen notikušas pārvērtības un kādas tās bijušas.

Vislabākais orientieris, kuru es ieraudzīju pirmās dienas vakarā, bija kalns — pavisam regulājs konuss un daudz augstāks nekā agrāk redzētie.

Otrā dienā pēc saullēkta es pagāju'kalnam garām pa austrumpusi. Tai nostūrī bija krietni stiprs vējš, un šķita, ka visu laiku tas pūš kalna virzienā. Kartē es to nosaucu par Vētras kalnu. Spriežot pēc vēja, tur vajadzētu būt daudziem naktī augošiem augiem, un pētīšana jāplāno tā, lai tiktu no kalna projām pirms tumsas iestāšanās.

Ceļojums bija tāds pats kā parasti. Aizstāvoties es nogalināju pietiekami daudz dzīvnieku, lai būtu ko paēst, bet todien neviens neparasts dzīvnieks nega­dījās.

Tomēr trešajā rītā, kad kalns vairs nebija redzams, es uzdūros kādam dzīvniekam alā. Tas sagrāba mani aiz kājām, un šķita, ka mani šķēpi tam nenodara lielu ļaunumu. Domāju, ka nebūtu izglābies, ja neuzras- tos palīgs.

— Palīgs?

Pārsteigtā balsī izteiktais jautājums atskanēja tū­līt, bez raksturīgā klusuma, kāds allaž iestājās, pirms runāja Skolotājs. Jautātājs bija Džims.