HALS KLEMENTS - TUVU KRITISKAJAM

— Priecājos ar jums iepazīties, ser, — jaunākais dromietis nopīkstēja.

— Arī es priecājos. Ja jūs mirkli pagaidītu, tūlīt ieradīsies cilvēks, kas jums izrādīs

— Pateicos jums, es labāk gribētu apskatīt kuģi.

Rekers pamāja un brīdi klusēdams, gaidīja. Viņš

bija jau piespiedis pogu, lai izsauktu uz novērošanas telpu kādu apkalpes locekli. Rekers pabrīnījās, kālab' dromietis paņēmis'līdzi dēlu — visticamāk, ka ne jau bez nodoma. Tomēr sarunas vestos vieglāk, ja dēla nebūtu klāt, jo Rekers, patiesību sakot, nevarēja vi­ņus atšķirt vienu no otra, un rastos visai neveikla situācija, ja viņš abus sajauktu. No cilvēka redzes viedokļa, abi bija milzeņi; stāvot uz pakaļkājām —viņiem ļoti nedabīgā stāvoklī —, viņi sniegtos gan­drīz desmit pēdu augstumā. Būtībā viņiem ķermeņa uzbūve bija tāda pati kā zebiekstei vai, pareizāk, ūdram, jo slaidos pirkstus, ar kuriem beidzās viņu pieci ekstremitāšu pāri, savienoja peldplēve. Paši locekļi bija īsi un spēcīgi, un no pirmā ekstremitāšu pāra plēves bija saglabājušās vairs tikai bārkstis — gluži normāls saprātīgu abinieku evolucionārās at­tīstības rezultāts uz planētas, kur pievilkšanas spēks ir gandrīz četras reizes lielāks nekā uz Zemes. Abiem bija piesprādzēti nelieli gāzes baloni, no kuriem ne­uzkrītoša caurulīte stiepās līdz mutes kaktiņam; viņi bija pieraduši pie skābekļa parciālspiediena, kas bija apmēram par trešdaļu augstāks nekā cilvēkiem pa­rastais. Dromieši bija bez apmatojuma, tomēr āda vi­ņiem vizēja gluži kā slapjam ronim.

Dromieši neiedomājami brīvi bija izlaidušies uz grīdas, un viņu galvas atradās pietiekami augstu, lai viņi varētu skaidri saredzēt ekrānu. Kad durvis at­slīdēja vaļā un ienāca apkalpes locekļi, viens no dro- miešiem līgani uztrausās kājās un pēc iepazīstināša­nas izgāja no telpas kopā ar ienācējiem.

— Jūs gribējāt kaut ko uzzināt par mūsu palīgiem uz planētas? — doktors pārvaicāja. — Savā ziņā par viņiem nav sevišķi daudz, ko stāstīt. Vislielākās grū­tības radīja kontakta iegūšana ar planētas virsmu. Robots, kas tagad atrodas lejā, reprezentē milzīgus tehnikas sasniegumus: vides temperatūra uz planētas ir tuva ūdens kritiskajai temperatūrai, atmosfēras spiediens gandrīz astoņsimt reižu lielāks nekā uz Zemes. Tā kā šādos apstākļos diezgan viegli kūst pat kvarcs, vajadzēja visai ilgu laiku, lai konstruētu ma­šīnu, kas to izturētu. Beidzot mēs to veicām: šis ro­bots atrodas lejā jau gandrīz sešpadsmit mūsu gadu. Es esmu biologs un nevaru jums neko sīkāk pastāstīt par tehniskajām detaļām; ja tas jūs interesē, atradī­sim kādu, kas jums spēs visu to izklāstīt.

Mēs nosūtījām robotu lejā un gandrīz .gadu nodar­bojāmies ar pētījumiem, līdz beidzot atradām dažus šķietami inteliģentus iedzimtos. Izrādījās, ka tie dēj olas, un mēs pamanījāmies dažas no tām pievākt. Mūsu palīgi lejā ir izšķīlušies no šīm olām; un kopš tā laika mēs viņus apmācām. Un tieši tagad, kad mēs ar viņu palīdzību sākām īstus pētījumus, jānotiek tā­dām'lietām. — Rekers pamāja uz ekrānu, kur milze­nis Ātrais bija beidzis apskatīt robotu un, kā šķita, kaut ko klausījās; varbūt Nikarn bija laimējies sākt sarunas ar viņu.

— Man liekas, ja jau jūs esat izgatavojuši mašīnu, kas tik ilgi darbojas planētas vidē, tad jūs spēsit arī konstruēt iekārtu, ar kuru varēsit doties lejā paši, — clromiētis piebilda.

Rekers greizi pasmīnēja.

— Jums pilnīgi taisnība, un tieši tas pašreizējo si­tuāciju padara vēl nepatīkamāku. Mums šāda ma­šīna ir jau gatava, tā var doties lejā kuru katru brīdi; mēs bijām cerējuši, ka pēc dažām dienām varēsim paši sadarboties ar tenebriešiem.

— Patiesi? Jādomā, lai šādu mašīnu konstruētu un izgatavotu, vajadzēja daudz laika?

— Tiesa gan. Galvenā problēma nebija nokļūt lejā; izrādījās, ka tas izdevās tīri labi ar izpletņiem, kad nolaidām lejā robotu. Raizes sagādā tas, kā tikt at­kal projām no planētas.

— Kāpēc gan lai tas būtu pārlieku sarežģīti? Pie­vilkšanas spēks uz planētas virsmas, cik es noprotu, ir mazāks nekā uz manas planētas. Jebkuram raķešu dzinējam būtu tīrais nieks pacelt jūs atkal augšup.

— Tā jau būtu, ja tikai tas darbotos. Par nelaimi, vēl nav uzbūvēts tāds raķešu dzinējs, kura reaktīvā plūsma spētu pārvarēt astoņsimt atmosfēru pretspie­dienu. Raķešu dzinēji izkūst, tie neceļas uz augšu, ja spiediens ir pārāk liels.

Vienu mirkli dromietis izskatījās mazliet pār­steigts, tad pamāja ar galvu gandrīz tāpat kā cil­vēks.

— Protams, to man vajadzēja iedomāties. Atceros, ka raķetes uz jūsu planētas ir daudz jaudīgākas nekā mūsējās. Bet kā jūs atrisinājāt šo problēmu? Ar kādu radikāli jauna tipa reaktoru?

— Nekā jauna. Mūsu ietaisē viss ir gadsimtiem vecs. Pamatā tas ir kuģis, kādu sensenis lietoja dziļ- jūru izpētei uz Zemes, — mēs to saucam par batis- kafu. Praksē tas šeit būtu jāsauc par gaisakuģi. Es varētu to aprakstīt sīkāk, tomēr būtu labāk, ja jūs

— Skolotāj! — no skaļruņa atskanēja Nika balss, kuru pazina pat Aminadabarli no Dromas. Rekers apsviedās atpakaļ pret paneli un ieslēdza mikrofonu,

— Jā, Nik! Ko saka Ātrais?

— īstenībā — nē. Viņš negrib sarunāties ne ar vienu citu no ciemata kā tikai ar tevi.

— Vai tu viņam izskaidroji valodas problēmu?

— Izskaidroju gan, bet viņš saka, ja jau es esot spējis iemācīties viņu vārdus, tad tu, raans Skolotājs, varēšot tos iemācīties vēl ātrāk. Viņš ir ar mieru mūs, pārējos, atstāt šeit, bet tev esot jāiet viņam līdzi.

— Skaidrs. Pagaidām būs labāk, ja tu viņam pie- kritīsi, tad vismaz tie no jums, kas vēl palikuši dzīvi, izvairīsies no turpmākām nepatikšanām. Varbūt mēs pavisam drīz varēsim Ātrajam sagādāt nelielu pār­steigumu. Pasaki viņam, 'ka es darīšu tā, kā viņš grib. Es iešu ar viņu kopā uz alām; manuprāt, viņš no šejienes gribēs aiziet rīt, tomēr, ja viņš vēlas pa­likt ilgāk, nesteidzini viņu! Kad alinieki ies projām, jūs palieciet, kur esat; sameklē visus vēl dzīvos un aprūpē ievainotos — man šķiet, vairums no jums ir ievainoti —, un gaidi, kamēr es atkal sazināšos ar tevi!

Niks bija diezgan apķērīgs un, atcerējies, ka Fe­džins spēj pārvietoties arī naktī bez uguns, jo lietus viņu nesmacē, domājās nopratis, kas Skolotājam pa­domā. Nebija Nika vaina, ja viņš kļūdījās, — vārds «batiskafs» nekad nebija teikts, viņam dzirdot.

— Skol®tāj! — brīdi pārdomājis, Niks iesaucās. — Vai nebūtu labāk, ja mēs ātri aizvilktos no šejie­nes, bet, kad tu būsi izbēdzis, norunātu ar tevi sa­tikšanos citur? Tas, ka Atr«ais nāks atpakaļ tieši uz šejieni, ir tikpat skaidrs kā tas, ka vakarā sāks līt.

— Par to neraizējies. Paliec tikai šeit un pēc iespē­jas ātrāk atkal visu sakārto. Mēs tiksimies.

— Labi, Skolotāj.

Rekers atkal atzvēlās krēslā, lēni nogrozīdams galvu.

Kā liekas, dromietis bija diezgan ilgu laiku pavadī­jis uz Zemes — viņš pareizi spēja izprast cilvēka iz­turēšanos.

— Tagad jūs laikam esat krietni vien laimīgāks nekā pirmīt? — viņš piezīmēja. — Man šķiet, jūs esat atradis izeju.

— Liekas, ka jā, — Rekers atbildēja. — Es biju pilnīgi aizmirsis batiskafu, kamēr neieminējos par to jums, un tūlīt sapratu — tiklīdz tas būs lejā, mūsu nepatikšanas beigsies. Robotam ir trūkums — tas pārvietojas lēnām, to var izsekot un atrast; batiskafs, no tenebriešu redzes viedokļa, var lidot. Tam ir ārējie manipulatori, un, kad apkalpe ieradīsies uz planētas, tā gluži vienkārši kādu nakti varēs paņemt robotu un aizvest projām. Un tad Ātrais lai palauza galvu, kā to atrast.