HALS KLEMENTS - UGUNS cikls

Tomēr kustība bija bijusi ļoti pārliecinoša. Varbūt vajadzētu iet atpakaļ paskatīties …

Iet atpakaļ. Tas bija vienīgais, ko viņš nedrīkstēja darīt. Tā no visām iespējamām izdarībām būtu ne­pārprotami visnelietderīgākā. Ja halucinācijas ap­tumšojušas viņa prātu tik stipri, ka kārdina rīkoties aplam, tad galam jābūt jau tuvāk, nekā viņš domā­jis. Bija laiks apstāties un uzstādīt reflektorus, kamēr viņš vēl spēj kontrolēt savu muskuļu darbību.

Dars nekavēja laiku, nožēlojot sevi, bet apstājās un rupigi apskatīja apkārtni. Dažus jardus tālāk no lavas garozas bija atlūzusi sacietējusi plāksne, kuru apakšējo, nesacietējušo slānu spiediens bija saslējis C.andrīz stāvus. Tās augšējā mala slējās krietnas desmit pēdas virs tuvākās apkaimes, šis augstums vairāk nekā divas reizes pārsniedza Dara Langa Āna garumu, bet plāksne bija pietiekami nelīdzena, lai varēķi pie tās pieķerties ar nagiem, tāpēc viņš nere­dzēja nekāda iemesla, kas viņu kavētu novietot sprā­dzes uz plāksnes augšmalas.

Dars noņēma grāmatu saini un nolika uz karstās klints. Pārbaudījis, ka sainis ir cieši nosiets, Dars nostiprināja to ar vienu no siksnām; varbūt, kad va­sara būs pagājusi, pat šeit uzlīs, un nevarēja pieļaut, ka grāmatas tiktu sabojātas vai aizskalotas projām.

Tad Dars noņēma savas siksnas un ar vienu aci pārbaudīja katru no tām, kamēr ar otru pētīja klints virsmu, uz kuras plānoja novietot sprādzes. Divus vai trīs siksnu gabalus, kas šķita lieki, viņš nolika blakus sainim; pārējās siksnas ar sprādzēm viņš vēl­reiz apjoza sev apkārt, lai rāpjoties abas rokas būtu brīvas.

Plāksnes augšējā mala bija tieši tik robota, kā no lejas bija izskatījies, un Daram nebija grūti apvīt sik­snas ap izciļņiem. Vienu sprādzi viņš uzrīkoja tā, lai tās atstarotais gaismas kūlis vērstos taisni uz dienvi­diem nelielā leņķī pret apvārsni; otru viņš centās no­vietot tā, lai tā kristu acīs meklētājiem, kas atrastos tieši virs tās. Protams, šķita, ka ne viena, ne otra nespēs sevišķi piesaistīt uzmanību — tās faktiski bija pilnīgi atkarīgas no Arēnas gaismas, jo sarkanā saule paceļas virs apvāršņa tikai īsu laiku pirms un pēc vasaras un pašā karstākajā laikā pa gaisa trasi neviens nelidos. Tomēr tas bija vislabākais, ko Dars Langs Ans varēja izdarīt, un, uzrīkojis metāla sprā­dzes tā, ka pats palika apmierināts, viņš pirms no­kāpšanas vēlreiz pameta acis apkārt.

Ainava virmoja vēl vairāk nekā pirmīt. Atkal viņš bija gandrīz pārliecināts, ka redzējis kaut ko pazū- dam aiz klints plāksnes tai virzienā, no kurienes bija nācis. Viņš izmeta šo iedomu no prāta un sāka rāp­ties lejā, rūpīgi izvēlēdamies, kur pieķerties ar rokām un kājām; ja arī nebija iespējas iekārtoties patiešām ērti, viņam tomēr nebija nekādas vēlēšanās pavadīt pāris atlikušās dzīves stundas, mokoties ar lauztiem kauliem.

Dars sasniedza zemi sveiks un vesels un, dažus mirkļus padomājis, ievilka grāmatu saini klints kores paēnā. Tad, atbalstījis uz tā galvu, viņš mierīgi at­laidās zemē, sakrustoja rokas uz krūtīm, aizvēra acis un palika rāmi guļam. Vairāk nekas nebija darāms; varbūt viņa gadsimtiem ilgi izkoptā pienākuma ap­ziņa nebija gluži apmierināta, tomēr arī tā nevarēja vairs atrast kādu vēl veicamu sevišķu uzdevumu.

Dara domas ietvert vārdos būtu gandrīz neiespē­jami. Bez šaubām, viņš nožēloja, ka jāmirst agrāk nekā pārējiem viņa ciltsbrāļiem. Iespējams, ka viņš vēroja drūmo ainavu, kas pletās viņa acu priekšā, un gausi prātoja, tieši cik daudz tālāk vēl būtu bijis jā- aiziet, lai izbēgtu no nāves. Tomēr Dars Langs Āns nebija cilvēks, un priekšstatus, no kuriem veidojās lielākā daļa viņa domu, bija radījusi redze un civili­zācija, kas tik ļoti atšķiras no cilvēku redzes un civi­lizācijas, ka tās nevarētu adekvāti izprast neviens Zemes iedzīvotājs. Pat Nilss Krūgers, kas bija tik spējīgs piemēroties kā neviens cits un vēlāk tik labi iepazina Daru Langu Ānu, atsakās atminēt viņa do­mas laika sprīdī no brīža, kad planierists atgūlās no- niirl, līdz brīdim, kad pats piegāja Daram klāt.

Dars nedzirdēja jaunekļa tuvošanos, kaut arī pa­rasti dzirdēja ļoti labi. Tomēr viņš nebija pilnīgi bez samaņas, jo ūdens smarža viņam lika ne tikai atvērt acis, bet pat pielēkt kājās. Tikai mirkli viņa skatiens drudžaini klīda uz visām pusēm, tad viņš abas acis pievērsa radījumam, kas rāpās pāri klintij kādus desmit jardus no viņa.

Daram Langam Ānam līdz šim nekad nebija bijis Iemesla neuzticēties savai atmiņai vai veselajam sa- prātam, *bet šoreiz viņš juta, ka kaut kas nav kār­tībā vai nu ar vienu, vai otru. Šī dzīvā būtne bija vairāk vai mazāk pareizi veidota, bet tās lielums šķita neticams. Tā slējās krietnu pēdu virs Dara četr- arpus pēdas garā auguma, tas bija taisni aplami. Pārējās dīvainības bija niecīgākas — acis bija sejas priekšpusē, virs mutes bija knābim līdzīgs izcilnis, krāsa nebija vis mēļi melna, bet rožaina —, tomēr garums atšķīra radījumu no visa, ko Dars varēja sameklēt savā atmiņā. Viņa ciltsbrāli, izņemot ne­gadījumu upurus, kuriem bija jāsāk dzīve no jauna, tieši tagad bija četrarpus pēdas gari. Skolotāji bija mazliet īsāki par astoņām pēdām. Nebija neviena divkājaina radījuma, kura augums būtu starp šīm divām robežām.

Tad kāds fakts padzina no Dara apziņas pat svešo lielo radījumu. Odens smarža, kas bija viņu pamodi­nājusi, nāca no šīs būtnes; tai vajadzēja būt burtiski izmirkušai ūdenī. To sapratis, Dars Langs Ans sāka iet pretī nācējam, tomēr jau pēc soļa apstājās. Viņš bija pārāk vārgs un taustījās atpakaļ, meklēdams atbalstu pie klints plāksnes, kuras ēnā bija gulējis. Tā palīdzēja viņam noturēties stāvus, kamēr neti­camā būtne tuvojās; tad, sajuzdams nāsīs degam ūdens smaržu, Dars manīja, ka viss ap viņu gaist. Viņa acu priekšā nolaidās priekškars, un cietais ak­mens vairs nespieda muguru. Dars vēl juta, kā saļo­gās ceļgali, bet atsitienu pret lavu vairs nejuta.

Dars atjēdzās no ūdens garšas, tāpat kā pirms pāris minūtēm bija pamodies no tā smaržas. Ilgu laiku viņš ļāva šķidrumam līt mutē, neatverot acis un ne­manot neko sevišķu ūdens garšā. Viņš juta, ka kopā ar dārgo šķidrumu ķermenī atkal ieplūst spēks, un gluži vienkārši baudīja šo pārsteidzošo sajūtu, pat nepūlēdamies domāt.

Protams, kad acis būs vaļā, tā nevarēs turpināties, un beidzot viņš tās atvēra. Ar ieraudzīto pietika, lai gandrīz vienā mirklī viņa apziņa atgrieztos.

Viņu nesatrieca tik tuvu pieliektās cilvēka sejas pārdabiskais izskats. Tas bija jau iegūlies atmiņā, pirms viņš zaudēja samaņu, un tagad vairs nepār­steidza. Viņam vajadzēja tikai pāris sekunžu, lai ap­tvertu, ka šis radījums nav persona tādā nozīmē, kā viņš izprata šo; terminu, bet acīmredzot tas nebija naidīgi noskaņots un tam netrūka saprāta. Galu galā, šis radījums bija sagādājis ūdeni, kas viņu atdzlvi- iīAja. Satraukumu šobrīd radīja nevis pārsteigums pm Krūgera klātbūtni, bet gan izbrīns par ūdens avotu. Patiesību sakot, dīvaini bija tas, ka viņa at­veri. ija mutē plūstošais šķidrums tika izspiests no su­liņa auga. Un šis fakts radīja pirmo no tiem dau­dzajiem pārpratumiem, kuri ilgu laiku sarežģīja viņu abu draudzību.

Dars Langs Ans momentāni secināja, ka Krūge- ram jābūt vulkānu rajona iedzīvotājam, ja jau viņš tik pārsteidzoši daudz zina par šejienes augiem. Pro­tams, tas bija iemesls, kāpēc Dars, vērojot jaunekli, izjuta vairāk nekā nemieru vien. Savukārt, Krūgers bija sekojis šai būtnei no planiera nokrišanas brīža uti bija redzējis, ka tā konsekventi ignorē Zemes kak­tusiem ļoti līdzīgos augus, un viņam tikai ar lielām pūlēm izdevās sevi pārliecināt, ka mazās būtnes acīm redzamo ciešanu cēlonis tiešām ir slāpes.