HALS KLEMENTS - UGUNS cikls

Viņš bija saglābis no skafandra visu, kas varētu lieti noderēt un ko bez lielām neērtībām varēja panest, Tā kā uguns iegūšanas rīks nekādā ziņā nav parasts skafandra piederums, Nilss pats bija pagata­vojis provizoriskas «šķiltavas» no maziņas saules baterijas un radioaparātā sadabūtas spoles un kon­densatora. Tagad viņš tās lika lietā, pilnīgi pār­steigdams Daru Langu Ānu. Apmierināts ar vēl aizvien labo dzirksteli, Nilss gāja sameklēt sausu ku­rināmo. - i /

Pirmatnējā lietus mežā tas nemaz nav tik viegli atrodams, tomēr pirms lavas lauka sasniegšanas Krū­gers bija krietni iemanījies šai darbā. Dars, galīgi' nesaprazdams, ko Nilss grib darīt, sekoja viņam un, savu gaļas gabalu zelēdams, vēroja, kas notiks. Viņa interese par šo pasākumu bija gluži abstrakta, jo viņš gan nojauta, ka notikums atkal varētu būt pie­rakstīšanas vērts, tomēr pilnīgi pārliecināts nebija. Taču interese vērot no malas izgaisa, kad Dars sa­juta pirmo karstuma vilni no Krūgera ugunskura. Dars nometa gaļu zemē, pielēca pie sava šaujamstopa un satvēra to tik strauji, it kā būtu runa par viņa dzīvību vai nāvi. Dars neizdvesa ne skaņas, un Krū­gers, kura uzmanība bija pievērsta ugunskuram, ne­redzēja, kas notiek. Dara iekšējā cīņa, no kuras iznā­kuma burtiski bija atkarīga Nilsa dzīvība, norisēja, Nilsam to pat nemanot.

Dars īstenībā bija jau sācis šaujamstopu uzvilkt, ar vienu aci skatīdamies uz to, bet ar otru vērodams aizņemto cilvēku. Krietnu brīdi viņš pārdomāja, svār­stīdamies starp pretējiem viedokļiem. Uguns bija vis­šausmīgākā parādība Dara Langa Ana dzīvē, viņš bija audzināts bailēs no tās. Viņa rase uguni nekad nelietoja, tomēr zibens vai nejauša Arēnas staru kon­centrācija dažkārt radīja uzliesmojumu. Skolotāji un grāmatas bija vienisprātis un brīdināja no tās izvai­rīties. Uguns bija visas — protams, ari viņa paša — dzīvības gals, bet tas pienāks tikai pēc vairākiem ga­diem. Kopš lavas lauka malas sasniegšanas, kad at­kal varēja iegūt bagātīgi ūdeni un barību, Dars do­mas par pāragru nāvi bija izmetis no galvas un ta­gad, kad juta to atkal tik tuvu, bija satriekts.

Tomēr šķita, ka milzis nemaz nedomā par Daru Langu Ānu. Varbūt uguns ietilpa tikai Krūgera per­sonīgajās darīšanās un nemaz neattiecās uz Daru. Galu galā, varbūt vulkānu apkaimes iedzīvotājam tā ir nepieciešama. Šī doma Daru nomierināja tiktāl, ka viņš nolika šaujamstopu zemē, tomēr tālu no tā neaizgāja.

Dars turpināja novērot cilvēku, kaut arī viņa at­tieksmi pret notiekošo vairs ne salīdzināt nevarēja ar pirmītējo rāmo ziņkārību, kad Krūgers tikai vāca kurināmo. Dars centās visu paturēt prātā — nebija nekādu šaubu, ka skolotāji Ledus Cietoksnī visu vē­lēsies ierakstīt grāmatā.

Dīvainais radījums vispirms centās uzkurt lielu liesmu, tad ļāva ugunij iziet, kamēr liesmas gandrīz vai pavisam pazuda. Tomēr no ugunskura vēl aizvien plūda spēcīga svelme, un, kad tas beidzot Krūgeram bija pa prātam, viņš savu ceļa biedru pārbiedēja vēl vairāk, tīšuprāt ielikdams gaļu ugunskurā.

Dars zināja, ka jauneklis ir izsalcis; viņam jau bija izveidojies diezgan noteikts priekšstats par to, cik daudz barības nepieciešams cilvēkam. Kāpēc 'dī­vainā būtne sabojāja savu ēdamo, bija neatrisināma mīkla.

Krūgers beidza savu pārdabisko rituālu, apēzdams gaļu, un pēc tam sāka izdzēst ugunskuru; Dars jau labu bridi bija zaudējis spēju vēl vairāk izbrīnīties. Redzēdams, ka viss beidzies, ārkārtīgi apmulsušais radījums tikai piecēlās un sāka atkal iet.

Patiesību sakot, pārliecība, ka viss jau beidzies, noteikti bija kļūda, turklāt kļūdījās abi — gan Dars, gan Krūgers. Pēdējais sāka to nojaust kādu pus­stundu pēc ēšanas un drīz pēc pirmajām sāpju lēk­mēm jau nevarīgs vārtījās zemē. Dars, kas dažkārt to pašu bija redzējis notiekam ar savējiem, šoreiz ne­spēja saprast lēkmju cēloni un izdomāt, kā lai palīdz. Krampji ar pārtraukumiem turpinājās vairāk nekā stundu; lēkmju starpbrīži bija tieši tik ilgi, lai Krū­gers pagūtu iedomāties, vai tikai šoreiz nav pieļāvis savu pēdējo kļūdu. Galu galā viņa samocītais kuņģis izgrūda atpakaļ nemiera cēloni un vēl pēc pāris brī­dinošām sāpju lēkmēm lika viņu mierā. Tikai pēc laba laika Nilss spēja sakārtot domas, lai apsvērtu problēmu, kāpēc gaļa jēlā veidā bijusi ēdama, bet ce­poties tik radikāli mainījusi savas īpašības. Vai tai būtu kaitējuši ugunskura dūmi? Varbūt tajos radies kaut kas kreozotam līdzīgs? Tomēr, lai varētu kādu no hipotēzēm pārvērst teorijā, būtu nepieciešama labi iekārtota ķīmijas laboratorija. Tagad Krūgeram pie­tika ar novērotajiem faktiem vien. Patiesību sakot, arī no tiem viņam bija ticis jau mazliet par daudz.

Pec tam kad Tīra atkal bija parādījusies dienvidos un temperatūra sāka celties, parastajā laikā lietus mitējās. Katru reizi, kad sarkanā saule meta kārtējo dīvaino cilpu pie debesīm, Krūgers prātoja, vai nā­kamo viņš vēl varēs pārdzīvot. Pirms daudziem mē­nešiem viņš bija sapratis, ka karstumu neizturēs, vis­maz vidējos platuma grādos ne, kur viņš tai laikā at­radās. Tai planētas daļā Tīra, mezdama savas cilpas, nekad nenorietēja. Toties tā neaptverami mainīja sa­vus redzamos izmērus; Krūgeram gluži vienkārši ne­laimējās, jo Tīra savu lielāko redzamo diametru un reizē ar to arī visaugstāko starojuma temperatūru uz planētas — šīs pirtslāvas — sasniedza, atrazdamās gandrīz vistālākajā cilpas ziemeļu punktā. Diemžēl rajonā, kur biedri viņu pameta, visa cilpa atradās debesu sfēras dienvidpusē, un, lai nokļūtu vietā, kur vismaz kāda tās daļa atrastos aiz apvāršņa, visprātī- gāk šķita iet uz ziemeļiem. Protams, radās jautājums, vai viņš var aiziet pietiekami tālu; viņa priekšstati par šīs planētas ģeogrāfiju aprobežojās tikai ar at­miņām par to, ko redzējis no nosēšanās orbītas. Tas nebija daudz. Tomēr Nilsam bija licies, ka neatliek nekas cits kā izmēģināt šo iespēju.

Viņi vēl aizvien nebija nonākuši pietiekami tālu ziemeļos, lai būtu pilnīgi ārpus sarkanās saules ap­spīdētā rajona, tomēr šķita, ka iespēja nokļūt tādā vietā ir puslīdz droša. Tagad Tīra bija virs apvāršņa apmēram astoņas dienas no sava astoņpadsmit dienu perioda, ja tikai Krūgera pulkstenim vēl varēja ticēt. Viņš būtu kļuvis gluži priecīgs, ja vien viņa prātu arvien vairāk nenodarbinātu Dara par Arēnu dēvētā Alkionc. Bija jau ļoti jauki, ka sarkanā pundursaule viņu nekaitināja vairs bez pārtraukuma, bet tikai brī­žiem, tomēr iegūtās priekšrocības zuda, ja tai pašā laikā zilais milzenis pārvērtās no periodiska par pa­stāvīgu nepatikšanu cēloni. Gandrīz nemitīgi kauda­mies ar šo domu, Krūgers darīja, ko spēja, lai ieviestu viņu ikdienas valodā temperatūras jēdzienu, jo tad varētu no ceļabiedra izdibināt, vai-uz šīs planētas ir kāda cilvēkam par patīkamu uzskatāma vieta.

Mazpamazām Dara valoda kļuva aizvien sakarī­gāka, un Krūgera iztēlē sāka veidoties priekšstats par mērķi, uz kuru viņi dodas.

Acīmredzot arī Dars pats vēlējās nokļūt vēsākā vietā. Šo ziņu Krūgers uzņēma ar neslēptu prieku. Varēja gan izrādīties, ka viņš pievilsies, paļaujoties uz Dara izpratni par aukstumu, tomēr šķita, ka, ru­nājot par pašreizējiem apstākļiem, Dars labprāt pie­mēro īpašības vārdus ar pretēju nozīmi, un tā bija uzmundrinoša zīme. Vēl Nilsu iedvesmoja arī pilota pastāvīgās pūles raksturot kaut ko, kam, spriežot pēc visa, vajadzēja būt ledum.