HALS KLEMENTS - UGUNS cikls

Katrā ziņā viņš nemaz nebija pārliecināts, vai in­teresējas par pašu ledus cepuri; šķita, ka Dara rase tikai nosēdinājusi savu kosmosa kuģi tās malā un Dars to izmanto par orientieri. Jauneklim nebija gluži skaidrs, ko viņš darīs, nonācis pie kuģa, bet viņam ne prātā nenāca apšaubīt šā pasākuma mērķtiecīgumu.

Ilgā ceļojuma laikā viņi sāka aizvien labāk saprast viens otru un spēja ātrāk atrast vajadzīgos vārdus. Viņu lietotā valoda bija īsts abu valodu kokteilis, to­mēr pārsvarā tajā bija Dara valodas vārdi. Krūgers tā rīkojās ar nodomu. Viņš gribēja, lai, sastopot Dara ciltsbrāļus, varētu ar tiem saprasties, nelūdzot Daru par tulku. Vēl nesasnieguši krastu, viņi jau sarunājās pavisam brīvi, lai gan bieži nācās atkārtot teikto un izlīdzēties ar žestiem, taču galvenais pārpratums joprojām nebija atklāts, un pašlaik tā noskaidrošana bija vēl mazāk ticama nekā jebkad agrāk. Tagad ne­laime bija tā, ka pārpratumi bieži paslīdēja garām nemanīti — katrs atkarībā no situācijas domāja, ka vai nu pats ir izteicies nepārprotami, vai arī ir ne­maldīgi sapratis draugu, kaut gan īstenībā uztvertā doma stipri atšķīrās no izteiktās. Tā gadījās arī kādu dienu, kad tika pārrunāta iespēja, vai viņus nevarētu izglābt Dara ciltsbrāļi.

— Tu saki, ka pa trasi, kur tu cieti avāriju, ar pla­nieriem lido daudzi tavējie, — Krūgers teica. — Vai nebūtu labi, ja vietā, kur parastā lidojuma trase šķērso krasta līniju, mēs uzmanības piesaistīšanai sakurtu dūmojošu ugunskuru? Tas mums aiztaupītu garu un grūtu pārgājienu.

— Baidos, ka nesaprotu, kāds labums būtu, ja arī tu aizdedzinātu tik lielu ugunskuru, ka viņi mūs ieraudzītu.

— Vai tad viņi nenolaistos un neizglābtu mūs?

— Nu jā … man liekas gan. Bet es nemaz negri­bētu tik drīz nokļūt Ledus Cietoksnī.

Šai gadījumā būtu bijis iespējams visu noskaidrot, ja tikai Krūgers būtu turpinājis sarunu mazliet ilgāk, bet viņš jau agrāk tika dzirdējis Daru runājam par Cietoksni un guvis iespaidu, ka ledus klātajam rajo­nam Dars piešķir it kā reliģisku nozīmi, kuru mazais planierists nevēlas tuvāk iztirzāt. Tātad varbūt šie lidojumi notika pēc grafika un Daram tur bija jāiero­das tikai noteiktā laikā, turklāt iespējams, šai pro­grammā paredzēti pat negadījumi, kādu Dars šoreiz bija cietis. Protams, tā bija aiz matiem pievilkta ideja, bet puslīdz labi saskanēja ar Dara Langa Āna stāstīto, turklāt Krūgers arī baidījās aizvainot savu mazo ceļabiedru. Tāpēc sarunas temats tika mainīts, un Dars uzskatīja, ka ir izskaidrojis, kas būtu noti­cis, ja kāds no viņa draugiem, sīkāk pārbaudot ugunskura apkārtni, būtu atradis viņu pie tā.

— Ko tu darīsi, nokļuvis ledus rajonā? — Krū­gers jautāja tālāk, pieņemot, ka Dars var noklusēt visu, par ko nevēlas runāt, ja sarunā tiktu skarts kāds bīstams temats.

— Vēl atlicis tikai nedaudz gadu, — abiormenietis aukstasinīgi atbildēja. — Ja pareizi atceros, tad div­desmit divi. Ja būs kāds lieks planieris, jādomā, tur­pināšu savu parasto darbu. Ja ne, darīšu visu, ko liks skolotāji.

Krūgers jau bija izpratis vārdu «gads» — tas bija pilns sarkanās saules cikls; tātad Dara minētais laiks bija apmēram trīspadsmit mēnešu. Iekāms viņš pa­spēja vēl ko pajautāt, Dars ierunājās:

— Ko tu darīsi? Vai tu patiešām nāksi man līdzi visu ceļu līdz ledum un sastapsies ar skolotājiem? Man gandrīz šķita, ka tu grasies palikt piekrastē, kad mēs līdz tai būsim tikuši.

— Man būtu patīkamāk palikt kopā ar tevi, cik ilgi tu man ļausi. Protams, tie jau ir tavējie; ja tu negribi, ka es ar viņiem tiekos, tā ir tava darīšana.

— Es ļoti gribētu, lai tu nāktu līdzi pie manējiem, tikai nebiju drošs, ko tu domā par šādu priekšlikumu.

— Kāpēc lai es par to daudz prātotu? Man palī­dzība vairāk nepieciešama nekā tev, un varbūt tavi skolotāji būs ar mieru man to sniegt. Jādomā, tavējie ir ļoti aizņemti, ja tu paredzi, ka tev tūlīt atkal būs jāsāk strādāt, — bet es varu pagaidīt. Varbūt, kad būs pagājis tevis pieminētais laiks, viņi būs brīvāki un varēs man palīdzēt. Līdz tam esmu ar mieru darīt viņu labā visu, ko vien varēšu.

Šoreiz Dars neatbildēja tūlīt; kad Krūgers bija iepazinis Daru tuvāk, lai noprastu, kādu smagu pār­dzīvojumu viņam varētu būt sagādājuši šie vārdi, jauneklis bija jau piemirsis sarunas sīkumus. Ļoti iespējams, ka viņš arī nekad neaptvēra, ko šai brīdī jutis Dars. Atbilde bija tik izvairīga, kādu vien ma­zais planierists šai mirklī spēja atrast.

— Esmu pārliecināts, ka kaut ko varēs darīt.

Tā būtiskais pārpratums tika vēl vairāk padziļi­nāts, vismaz no vienas puses.

Tomēr abu draudzība kļuva ciešāka. Katrā ziņā Krūgers bija ar mieru apzvērēt, ka tā ir; viņš apzinā­jās, ko jūt pret Daru, un arī pierādījumi par sveši­nieka jūtām pret viņu bija pārliecinoši. Vēl vienu ap­stiprinājumu tam viņš ieguva pēc pāris «gadiem», kad viņi beidzot bija sasnieguši piekrasti.

Džungļi bija kļuvuši mazliet retāki, un lavas un vulkānisko pelnu laukumu uzradies vairāk. Acīm­redzot šejienes vulkāni bijuši aktīvi, runājot ģeolo­ģiskos mērogos, pavisam nesen. Bija daudz vairāk jākāpelē nekā kādās simt iepriekš noietajās jūdzēs — neviens no pauguriem nebija augstāks par pārsimt pēdām, bet bieži vien tie bija ar diezgan kraujām no­gāzēm, jo irdeno vulkānisko pelnu nobrukumu stā­vums parasti ir kādi trīsdesmit grādi. Atcerēdamies Dara jau agrāk teikto, Krūgers sāka domāt, ka viņi drīz ieraudzīs jūru, tomēr tā viņu tik un tā pār­steidza.

Uzkāpuši kādā pakalnā, kurš šķitās esam gluži tāds pats kā pārējie, viņi nonāca pie lielāka klajuma neka līdzšinējie, un skatienam atklajās ainava jū­dzēm tālu uz priekšu. Ko redzēt bija daudz.

Ziemeļos abpus viņu ceļam slējās divi kādas tūk­stoš pēdas augsti, visai lieli vulkāniskas izcelsmes konusi. Un starp tiem dzirkstīja tik spoži zils kla­jums, ka tas nevarēja būt nekas cits kā viņu tik ilgi gaidītais ūdens. Tomēr ne jau okeāns piesaistīja abu ceļotāju uzmanību. Pāris minūšu viņi mulsi blenza ainā, kas bija pavērusies starp viņiem un jūru — ielejā starp vulkāniem un arī to lēzenajās nogāzēs, Viņi palūkojās viens otrā un gandrīz reizē jautāja:

— Tavējie?

Patiesību sakot, neviena dzīva būtne nebija redzama, tomēr tām vajadzētu būt šeit bijušām. Pilsētas nece­ļas pašas no sevis, un laukumā starp vulkānu konu­siem nenoliedzami atradās pilsēta, vienalga, vai uz to raudzījās ar cilvēka vai ar abiormeņješa acīm. Ne­izskatījās, ka ēkas būtu sevišķi augstas. Spriežot pēc logu izvietojuma, visaugstākajām bija trīs vai četri stāvi. Logi rādījās būt lieli — no šāda attāluma ma­zus būtu bijis grūti pamanīt; šķita, ka tie nav iestik- loti, jo neviens neatstaroja gai§mu. Protams, tā varēja būt arī nejaušība, tomēr abu sauļu apspīdēto logu bija tūkstošiem un iespēja, ka neviens no tiem neatstarotu gaismu pret ceļiniekiem, likās visai nie­cīga.

Krūgers gandrīz vienā mirklī saprata — diez vai šo pilsētu varētu būt cēluši Dara ciltsbrāļi, ja vien viņa uzskati par Daru atbilda patiesībai. Tomēr Nilss gaidīja atbildi, turklāt vairākas sekundes, jo arī Dars savukārt gaidīja atbildi uz savu jautājumu. Krūgers padevās pirmais.

— Nē, manējie šo pilsētu nav cēluši. Ne šo, ne kādu citu tai līdzīgu nekad agrāk neesmu redzējis.