Hal Clement: Uguns cikls

Uguns Cikls

Hals Klements

Rīga «Zinātne» 1980

Hal Clement Cycle Of Fire Ballantine Books New York 1957

Hal Clement Close To Critical Ballantine Books New York 1964

No angļu valodas tulkojusi M. Jākobsone

Priekšvārda autori A. un B. Strugacki

Mākslinieks A. Galeviuss

Izdota saskaņā ar Latvijas PSR Zinātņu akadēmijas Redakciju un izdevumu padomes lēmumu

Citīgs mūsdienu zinātniskās fantastikas lasītājs starp citām šai literatūrai raksturīgām īpatnībām (demokrātisms, antimilitārisms, ievirze pret mietpilsoniskumu u. c.) pamanīs vismaz četras spilgti izteiktas tendences: sociālo, tīri zinātnisko, piedzīvojumu un pamfleta. Tas, protams, nenozīmē, ka varētu atrast literāru darbu, kurā kāda no šim tendencēm izpaustos pilnīgi tīrā veidā. Sociālā antiutopija it bieži ir ieguvusi nepārprotama pamfleta nokrāsu, sociālais pamflets gandrīz vienmēr balstās uz vairāk vai mazāk oriģināliem un drosmīgiem zinātniskiem pieļāvumiem, nākotnes zinātniekiem veltītos darbus iedzīvina spraigs sižets, un tā joprojām. Tā tas ir bijis jau kopš pirmajām zinātniski fantastiskās literatūras rašanās dienām. Tās pamatlicēju Žila Verna, Herberta Velsa, Alekseja Tolstoja un Karela Čapeka romānos un stāstos šīs tendences sevišķi viegli pamanāmas. To pašu var sacīt arī par šā žanra meistariem mūsu laikabiedriem Reju Bredberiju, Ivanu Jefremovu, Staņislavu Lemu, Abi Kobo un Robertu Sekliju.

Taču ir vēl viena, ne tik ļoti izplatīta vai vismaz ne tik uzkrītoša tendence — autora laikmeta zinātnisko un tehnisko priekšstatu popularizācija. Kā zināms, Žils Vems šai ziņā devis lielisku piemēru. Viņa darbi piesātināti ar precīzām ziņām par ģeogrāfiju, bioloģiju, astronomiju un citām zinātņu nozarēm; viņa romānu sižeti it bieži ir naivi un dažkārt pat aplami (pietiek atcerēties «Spītīgo Kerebanu»), tomēr nepārprotami iecerēti tā, lai sniegtu lasītājam pēc iespējas vairāk informācijas par Zemi, debesim un jūru, un, kaut ari lielākā daļa šīs informācijas, no mūsdienu lasitāja viedokļa, ir pilnīgi novecojusi vai pat nepareiza, var nešaubīties, ka slavenā franču rakstnieka laikabiedrs no viņa romāniem varēja daudz mācīties, jo, visticamāk, viņam gan nācās turēt pa rokai ģeogrāfijas kartes, lai, lasot Žila Verna grāmatas, gūtu īstu baudu, turklāt ceļot kopā ar kapteini Nemo vai Barsaka ekspedīciju, neapšaubāmi, bija patīkamāk nekā urbties cauri garlaicīgai ģeogrāfijas mācību grāmatai.

Starp citu, pēc Žila Verna zinātniskās izziņas funkcija no fantastiskās literatūras uz ilgu laiku pazuda. Iespējams, galvenokārt tāpēc, ka parādījās jauni literatūras žanri — populārzinātniskā literatūra un zinātniskā daiļliteratūra, kas atņēma fantastikai zinātnes popularizētājas funkciju. Pārlapojot jaunākā laika fantastisko literatūru un vērtējot to no zinātnes popularizācijas viedokļa, nāk prātā laikam gan tikai izcilo krievu zinātnieku K. Ciolkovska un V. Obručeva — nenoliedzamā Žila Verna ietekmē uzrakstīto grāmatu «Plutonija» un «Saņņikova Zeme» autora — vārdi. Tomēr pēc viņiem pasaules fantastiskajā literatūrā ilgu laiku neparādījās kaut cik ievērojami darbi, kas popularizētu zinātni un tehniku. Pēc tam, ap četrdesmito un piecdesmito gadu miju, gandrīz vienlaicīgi kļuva pazīstami divi vārdi — Artūrs Klārks Anglijā un Hals Ķlements Amerikas Savienotajās Valstīs.

Artūru Klārku latviešu lasītājs pazīst no grāmatas «Delfīnu sala». Krievu valodā iznākuši viņa garie stāsti «Mēness putekļi» un «Lielais dziļums», romāns «Tikšanās ar Ramu» un daudzi zinātniski fantastiskie stāsti. Lasot šos darbus, nav grūti pārliecināties, ka taisnība tiem, kuri nosaukuši Klārku par mūsdienu Žilu Vernu. Visrūpīgākā precizitāte zinātniskajās un tehniskajās detaļās, pilnīga un absolūta uzticība mūsdienu zinātniskajiem priekšstatiem par dabu, sižeta uzbūve, kas dod iespēju nostādīt varoņus (un arī lasītāju) «ražošanas problēmu» priekšā, kuras atrisināmas, tikai balstoties uz jaunākajām zinātnes un tehnikas atziņām, turklāt loti optimistiski un zināšanām bagāti varoņi, — vai gan tās nav raksturīgas Žila Verna daiļdarbu iezīmes, kas valdzina nu jau daudzas lasītāju paaudzes?

Mazliet savādāks ir amerikāņu «mūsdienu Žila Verna» radošais rokraksts: viņa darbos «žilverniskie» zinātnes popularizācijas principi pārdzīvojuši fantastisku metamorfozi.

Pirmajā acu uzmetienā romāna «Uguns cikls» sižeta pavērsiens liekas ārkārtīgi vienkāršs un maz atšķiras no daudzu jo daudzu fantastisko piedzīvojumu stāstu sižetiem: noslēpums, bīstams ceļojums, atklājums. Citāda ir tikai noslēpuma būtība. Varonis neatmin Magelāna Mākoņu varenā imperatora noslēpumus, nemeklē uz tālas planētas dārgumus, kurus prasmīgi paslēpušas sen izmirušas saprātīgas būtnes, neatmasko pret dzimto Saules sistēmu vērstas sazvērestības Galaktikā. Nē, viņš «tikai» iedziļinās veselas pasaules bioloģijā. Un te nu mēs sastopamies ar Klementa lietotajām mūsdienu zināšanu popularizācijas metodēm.

Atcerēsimies, ka Žils Vems un Artūrs Ķlārks vienmēr cenšas izvēlēties reāli eksistējošas un novērojamas, vispār zināmas darbības vietas: Zemes okeānus, kontinentus un atmosfēru, Mēnesi un Marsu. Žils Verns zināja, ka, iegremdējoties mūsu sāļo okeānu dzīlēs, atbilstoši attiecīgiem likumiem pieaug spiediens, un droši apraksta, kā desmit kilometru dziļumā krakšk un liecas «Nautila» tērauda konstrukcijas. Artūrs Klārks lieliski zina, ka uz Mēness nav atmosfēras, tāpēc pārliecinoši stāsta par postu, kas piemeklējis putekļu slāni ielūzušās «Selēnas» pasažierus. Vārdu sakot, apstākļus, kuros notiek Verna un Klārka sacerējumu darbība, noteikusi pali daba un mūsu konkrētas zināšanas par šiem apstākļiem.

Citādi tas ir Klementa darbos. Mūsdienu zinātnei pilnīgi nekas nav zināms par to, vai Sietiņa zvaigznei Alkionei ir planētu sistēma. Klements pieņem, ka ir. Taču Alkione ir dubultzvaigzne, un zinātniekiem ir skaidrs, ka planētu orbītas ap dubultzvaigznēm nevar būt stabilas un dzīvība uz tām nav iespējama. Tomēr Klements uz šādas planētas nometina saprātīgas dzīvās būtnes un «Uguns ciklā» izvirza pilnīgi neticamu, tomēr konsekventu un, ņemot vērā mūsu pašreizējo zināšanu līmeni, neapgāžamu hipotēzi, kura izskaidro gan pašu planētu eksistenci Alkiones sistēmā, gan dzīvības esību uz vienas no šīm planētām. Vārdu sakot, Klements pats rada pilnīgi fantastisku pasauli, tomēr izskaidro to no stingri zinātniskām pozīcijām. Vide, kurā notiek viņa romānu darbība, ir autora izdomāta un popularizē zināšanas nevis tieši, bet ar viņa paša izveidotās aizraujošās hipotēzēs starpniecību.

Šādam popularizēšanas principam, nenoliedzami, piemīt savas priekšrocības, no kurām vissvarīgākā — tas ārkārtīgi veicina zinātniskās iztēles attīstību. Lūk, mēs lasām par likstām, kuras piemeklē uz jaunatklātās planētas noklīdušo varoni, No zilās saules kveldētajiem dienvidu tuksnešiem viņš dodas uz ziemeļiem, un, patiesi, zilā saule savā gaitā ik dienas nolaižas aizvien tuvāk un tuvāk apvārsnim un kādā jaukā dienā vispār vairs neparādās, bet pie mēļajām debesīm tās vielā uzlec sarkanā saule, un varonis sākumā priecājas, ka ir vēsāks un viņš atrodas mežā, tomēr sarkanā saule milzt un kļūst ar katru dienu lielāka un karstāka. Tās kustība pie debess velves arī ir ļoti dīvaina — tā svārstās virs apvāršņa kā milzu vēzeklis…