Hal Clement: Uguns cikls

Ievedis lasītāju šai dīvainajā pasaulē, autors it kā piedāvā: pamēģini iedomāties šādu divu zvaigžņu un planētu sistēmu telpāl Kā kustas sarkanā un zilā saule attiecībā viena pret otru? Kā kustas planēta attiecībā pret tām? Kādu leņķi veido planētas rotācijas ass ar tās orbītas plakni? Vārdu sakot, kādai jābūt šīs zvaigžņu mašinērijas kosmogrāfijai, lai ceļinieks, kas dodas no planētas dienvidu puslodes uz ziemeļu puslodi, varētu novērot šeit aprakstīto? Nebūt nav neiespējams, ka mēģinājums atrisināt tamlīdzīgu uzdevumu rosina domājošu lasītāju nopietni aizrauties ar debesu mehāniku. Protams, nevajag cerēt, ka Klementa grāmatas šādi ietekmēs milzum daudz lasītāju, tomēr atcerēsimies, cik daudzi mūsu un ārzemju izcilākie zinātnieki atzinušies, ka pirmo impulsu nodarboties ar zinātni viņos izraisījušas Žila Verna grāmatas.

So Hala Klementa izmantoto popularizēšanas principu, protams, lielo arī citi autori, tomēr tikai Klementa darbos mēs to sastopam tīrā veidā. Tas nenozīmē, ka Klementa literārajiem darbiem piemīt izziņas funkcija vien. Lasītājs redzēs, ka Klements veido sižetus uz piedzīvojumu žanra bāzes, visur cenšas skaidri paust Visuma saprātīgo būtņu brālības un sadarbības ideju un ka viņš pieskaitāms pie tiem fantastiskās literatūras autoriem, kuri cildina cilvēka pārākumu pār citu pasauļu saprātīgajām rasēm. Klementa daiļradei ir vēl viena svarīga iezīme — tā slavina cilvēces nerimtīgās un neierobežotās alkas pēc zināšanām. Klements labi apzinās, kādus milzīgus izdevumus no Zemes prasīs iepazīšanās ar jebkuru no viņa aprakstītajām pasaulēm. Par to viņš tieši un nepārprotami runā savās grāmatās, tomēr nākotnes cilvēce, kas viņa grāmatās aizvien paliek «aiz kadra», labprāt ziedo šos līdzekļus, jo — no Klementa viedokļa — tā eksistē, lai izzinātu.

Klements pieskaitāms visai populāriem zinātniskās fantastikas autoriem. Cerēsim, ka viņš iepatiksies ari latviešu lasītājiem.

A. un B. Strugacki

Spriežot pēc tā, kāda bija lavas lauka virsma, planieris nemaz nedrīkstētu izskatīties tik maz cietis. Tā astes plākšņi bija veseli, fizelāžas apšuvums daļēji norauts tikai apakšdaļā; šķita, ka pat šaurie spārni nav bojāti. Ja kaut kur tuvumā būtu katapulta, varētu rasties kārdinājums lidaparātu atkal pacelt gaisā. Pat Dars Langs Āns varētu pievilties, ja viņam būtu jāpaļaujas tikai uz acīm.

Tomēr viņš zināja vairāk, nekā to vien, ko rādīja acis. Viņš bija neveiksminieks, kas bija lidojis šai mašīnā. Dars bija redzējis, kā bedrainā, melnā lavas virsma pēkšņi brāžas viņam pretim, kad negaidītais vējš vilka viņu klāt pie bezvārda vulkāna; viņš bija jutis grūdienu un vāju atlēcienu, kad lidķermeņ atsperīgais koka rāmis pūlējās amortizēt triecienu; vēl vairāk — viņš bija dzirdējis, kā neiztur abu spārnu lonžeroni. Tagad viņu galvenokārt nodarbināja nevis doma, kā pacelties gaisā, bet gan jautājums, vai pirms aiziešanas nevajadzētu planiera vraku sabojāt vēl vairāk, tomēr ari tas nebija vissvarīgākais. īstā problēma bija grāmatas.

Protams, grāmatu nebija daudz — Rī Pells Uns bija par tālredzīgu, lai uzticētu pārāk lielu daļu pilsētas zināšanu vienam pašam planierim. Tomēr grāmatas nedrīkstēja pamest novārtā; Dara pienākums bija tās nebojātas nogādāt uz Ledus Cietoksni, un astoņsimt gadu ir pietiekami ilgs laiks, lai attīstītu spēcīgu pienākuma apziņu. Un tik ilgi Dars Langs Ans bija nodzīvojis.

Par laimi, grāmatas nebija smagas. Apņēmības pilns Dars ķērās pie darba — sasēja vienā sainī tik daudz grāmatu un visa nepieciešamā, cik varēja, lai tas netraucētu ne iet, ne lietot ieroci. Kad Dars beidzot izslējās un mērķtiecīgi devās projām no vraka, viņš bija uzkrāvis sev grāmatas, kas svēra varbūt pusi no viņa svara, desmitreiz mazāk pārtikas un šaujamstopu ar bultām — savu nešķiramo pavadoni jau kopš agras bērnības. Lielāko daļu pārtikas viņš bija pametis, toties neviena rakstu galiņa gan ne.

Kravādamies viņš bija domājis, kādā virzienā doties. Līdz viņa spraustajam mērķim, metot lielu līkumu, bija jāveic mazliet vairāk nekā divi tūkstoši jūdžu, un apmēram puse šā attāluma bija okeāns. Plānotais lidojuma maršruts bija daudz garāks salu dēļ, kas ļāva pārlidot okeānu pa posmiem, kuru garums nepārsniedza piecdesmit jūdzes. Dars bija nolēmis turēties pie tā paša ceļa, jo vairākos pārlidojumos bija to labi iepazinis. Skaidrs, ka orientieri uz zemes izskatīsies citādi, tomēr tas nevarētu sagādāt pārāk lielas grūtības viņa fotogrāfiskajai atmiņai.

Protams, viņš tūlīt nedevās izvēlētajā virzienā. Tad būtu jāiet gandrīz tieši pāri kalnam, kura nogāzē viņš bija strandējis. Dars savu dabisko fizisko dotību dēļ bija labāks kalnos kāpējs, nekā jebkurš cilvēks vispār varētu būt, bet no šā kalna smailes gaisā cēlās plānu, vienmērīgu, dzeltenu dūmu vērpetes, un lava zem kājām, kā viņam šķita, bija karstāka, nekā to būtu spējusi sasildīt saule. Tāpēc, atstājis pa kreisi aiz muguras spilgti sarkano par Tīru dēvēto sauli un tieši aiz sevis — zilo un mazāko Arēnu, viņš devās uz ziemeļrietumiem, kaut gan viņa tuvākais mērķis okeāna šajā krastā atradās ziemeļaustrumos un lavas lauka tuvākā mala — tieši ziemeļos.

Nav viegli šķērsot lavas lauku kājām pat bez smagas nastas, turklāt Dars Langs Āns bija tā apkrāvies, ka pārgājiens kļuva par īstu mocību. Viņa pēdas bija diezgan norūdītas, lai izturētu gājienu pa asajām klinšu šķautnēm, no kurām nevarēja izvairīties, taču šeit nebija nevienas gludas takas. Atkal un atkal Daram bija jāpārrēķina laiks, kādu prasīs ceļojums, tomēr ne reizi viņš sev neatzinās, ka varbūt nespēs to veikt.

Divas reizes, nepārtraucot iešanu, viņš paēda un padzērās, ja tā var teikt par viņa iebaudītajām pāris kripatiņām ēdamā un dažiem malciņiem ūdens. Planiera nogāšanās vietu no lavas lauka malas šķīra nepilnas piecdesmit jūdzes, bet, ja viņš pakritīs un aizmigs, neticis pāri lavas laukam, tad ir gandrīz skaidrs, ka nomirs aiz slāpēm. Lavas laukā ūdens nebija — vismaz viņš par to neko nezināja, taču, vasarai tuvojoties, tas viņam bija tikpat nepieciešams kā cilvēkam līdzīgos apstākļos.

Pirmo reizi viņš iekoda pietiekami talu no kalna, lai pēc tam varētu nogriezties uz ziemeļiem un atstāt Tīru tieši aiz muguras. Arēna gatavojās panākt sarkano sauli, tomēr ēnas vēl aizvien bija īsas. Kaut ari Dars bija pieradis pie diviem spīdekļiem, abu sauļu gaismā bija pagrūti pārredzēt ceļu tālāk par pāris jardiem, tālab viņš it bieži palaida garām iespēju to saīsināt.

Tomēr uz priekšu viņš tika Ieturējis otro «maltīti» vietā, no kuras vulkāns vairs nebija redzams, Dars dažas stundas vēlāk bija jau pārliecināts, ka saskata zaļu joslu. Protams, tā varētu būt tikai mirāža, bet šāda parādība Daram Langam Ānam bija pilnīgi nepazīstama. Tie varētu ari būt blīvāk saauguši dzelkšņainie, gaļīgie, mučelēm līdzīgie augi, kuri šur tur slējās laukā no lavas. Tomēr ceļotājs bija pārliecināts, ka tas ir īsts mežs ar augiem, kuru esība liecina par bagātīgu viņam aizvien nepieciešamākā ūdens krājumu. Dars, savilcis seju atvieglojuma smaidam atbilstošā vaikstā, sakārtoja grāmatu saini uz pleca ērtāk, izdzēra atlikušo ūdeni un atsāka ceļu pretim apvārsnim. Savu kļūdu viņš atklāja krietnu brīdi pirms slāpju atgriešanās.