Hal Clement - Uguns cikls

Tad kāds fakts padzina no Dara apziņas pat svešo lielo radījumu. Odens smarža, kas bija viņu pamodinājusi, nāca no šīs būtnes; tai vajadzēja būt burtiski izmirkušai ūdenī. To sapratis, Dars Langs Ans sāka iet pretī nācējam, tomēr jau pēc soļa apstājās. Viņš bija pārāk vārgs un taustījās atpakaļ, meklēdams atbalstu pie klints plāksnes, kuras ēnā bija gulējis. Tā palīdzēja viņam noturēties stāvus, kamēr neticamā būtne tuvojās; tad, sajuzdams nāsīs degam ūdens smaržu, Dars manīja, ka viss ap viņu gaist. Viņa acu priekšā nolaidās priekškars, un cietais akmens vairs nespieda muguru. Dars vēl juta, kā saļogās ceļgali, bet atsitienu pret lavu vairs nejuta.

Dars atjēdzās no ūdens garšas, tāpat kā pirms pāris minūtēm bija pamodies no tā smaržas. Ilgu laiku viņš ļāva šķidrumam līt mutē, neatverot acis un nemanot neko sevišķu ūdens garšā. Viņš juta, ka kopā ar dārgo šķidrumu ķermenī atkal ieplūst spēks, un gluži vienkārši baudīja šo pārsteidzošo sajūtu, pat nepūlēdamies domāt.

Protams, kad acis būs vaļā, tā nevarēs turpināties, un beidzot viņš tās atvēra. Ar ieraudzīto pietika, lai gandrīz vienā mirklī viņa apziņa atgrieztos.

Viņu nesatrieca tik tuvu pieliektās cilvēka sejas pārdabiskais izskats. Tas bija jau iegūlies atmiņā, pirms viņš zaudēja samaņu, un tagad vairs nepārsteidza. Viņam vajadzēja tikai pāris sekunžu, lai aptvertu, ka šis radījums nav persona tādā nozīmē, kā viņš izprata šo; terminu, bet acīmredzot tas nebija naidīgi noskaņots un tam netrūka saprāta. Galu galā, šis radījums bija sagādājis ūdeni, kas viņu atdzlviiīAja. Satraukumu šobrīd radīja nevis pārsteigums pm Krūgera klātbūtni, bet gan izbrīns par ūdens avotu. Patiesību sakot, dīvaini bija tas, ka viņa atveri. ija mutē plūstošais šķidrums tika izspiests no suliņa auga. Un šis fakts radīja pirmo no tiem daudzajiem pārpratumiem, kuri ilgu laiku sarežģīja viņu abu draudzību.

Dars Langs Ans momentāni secināja, ka Krūgeram jābūt vulkānu rajona iedzīvotājam, ja jau viņš tik pārsteidzoši daudz zina par šejienes augiem. Protams, tas bija iemesls, kāpēc Dars, vērojot jaunekli, izjuta vairāk nekā nemieru vien. Savukārt, Krūgers bija sekojis šai būtnei no planiera nokrišanas brīža uti bija redzējis, ka tā konsekventi ignorē Zemes kaktusiem ļoti līdzīgos augus, un viņam tikai ar lielām pūlēm izdevās sevi pārliecināt, ka mazās būtnes acīm redzamo ciešanu cēlonis tiešām ir slāpes.

Protams, Krūgers Dara vietā būtu pateicīgs ikvienam, kas sagādātu viņam ūdeni, vienalga, vai tas būtu cilvēks vai staigājošs ananass, tomēr viņš gluži labi zināja, ka «pienācīgas pateicības izrādīšana» nebūt nav raksturīga pat visiem viņa planētas iedzīvotājiem. Tāpēc brīdī, kad Dars Langs Ans atvēra acis, jauneklis nolika pa pusei izspiesto kaktusu zemē tā, lai iedzimtais var to aizsniegt, un pats atkāpās. Piesardzība bija tikai daļējs iemesls; viņš gribēja ari atbrīvot šo radījumu no iespējamām bailēm.

Dars Langs Ans vispirms atrisināja vissteidzamāko problēmu. Ar vienu aci vērodams savu dīvaino palīgu — ilgu laiku viņš pat nenojauta, kādu neērtības sajūtu šī rīcība sagādā cilvēkam —, viņš izmantoja otru aci un roku, lai sameklētu un atkal pieliktu pie mutes augu, kura sula bija viņu atdzīvinājusi. Viņš turēja to pie mutes ilgi, pārliecināts, ka spēs izlietot visu no tā izspiežamo sulu līdz pēdējai lāsītei, bet tad, pirms augs bija pilnīgi iztukšots, viņš iedomāja ko citu un pārtrauca dzeršanu.

Krūgers redzēja, ka viņa jaunais paziņa pēc šķietami ilga laika atņem saspiesto lapu no mutes, un mazliet sasprindzis prātoja, kas tagad notiks. Patiesību sakot, Nilss nebaidījās, jo iedzimtais bija daudz mazāks par viņu, tomēr viņš bija pietiekami pieredzējis un atjautīgs, lai aptvertu, ka ķermeņa un potenciāli nodarāma ļaunuma lielums ne vienmēr ir tieši proporcionāli. Dabiski, viņš cerēja, ka iedzimtais izdarīs kādu kustību, kuru nešaubīgi varēs uzskatīt par draudzīgu, taču ātrumā nespēja iedomāties, kāda rīcība to neapšaubāmi apliecinātu. Tomēr Daram Langam Ānam tas izdevās.

Ar piepūli, kas bija saskatāma pat cilvēkam un no kuras mazais radījums gandrīz atkal zaudēja samaņu, viņš piecēlās kājās. Vel aizvien ar vienu aci vērodams Krūgerti, viņš uzmanīgi izgāja saulē kādus divdesmit jardus no savas sargatājas klints. Tur viņš mirkli apstājās, sakopodams spēkus, tad noliecās, izrāva kaktusu, mazliet pasūkāja pie pilošās pamatnes, lai pārliecinātos, ka tas ir tāds pats kā viņa nule lietotais, atgriezās un pasniedza augu Krūgeram. Jauneklis nodomāja: «Cepuri nost šāda prāta priekšā!»; tas nepārprotami darbojās ātrāk nekā viņējais. Nilss pieņēma dāvanu un padzērās. Piecas minūtes vēlāk abi jau sēdēja blakus, cenzdamies saprast viens otra valodu..

Protams, savā jaunajā draudzībā abi juta zināmu atturību. Dars Langs Ans nespēja pārvarēt aizdomas, kuras bija radījis viņa biedrs, demonstrēdams, cik labi pazīst lavas lauka augāju; Krūgers centās domās saistīt otra neapšaubāmo augu nepazīšanu ar ķietami acīm redzamo inteliģenci. Nilsam iešāvās prātā, ka varbūt Dars ir tikpat svešs uz šīs planētas kā viņš pats, tomēr viņš bija redzējis planiera nogāšanos un pēc pilota aiziešanas veltījis zināmu laiku tā apskatei, šķita pārāk neticami, ka būtne no citas planētas varētu ceļot ar šādu lidaparātu; tai vajadzētu vai nu lidot ar kosmosa kuģi vai kādu tā palīgkuģi, vai arī iet kājām, kā to darīja Krūgers pats. Tomēr palika vēl iespēja., ka šis mazais, cilvēkam līdzīgais radījums, tāpat kā Krūgers, varbūt cietis avāriju, tikai bijis krietni atjautīgāks un viņam izdevies uzbūvēt planieri. Tas atbilstu viņa vai viņas jau parādītajai ātrajai domāšanai; šī doma gan lika Nilsam justies mazliet neērti.

Cilvēkiem ir spēcīga nosliece pieķerties jebkurai hipotēzei, kuru viņi spēj izvirzīt kādas jaunas situācijas izskaidrošanai. Un tā no šī brīža Nilsa lepnumu gan mazliet aizvainojošais priekšstats, ka Dars Langs Āns, kaut arī svešinieks uz šīs planētas, tomēr ir atjautīgāks par viņu, iespiedās Krūgera apziņā un, ar katru dienu nostiprinādamies, kļuva par kaut ko līdzīgu pārliecībai.

Salīdzinājumā ar viņa jauno paziņu Daram šai ziņā bija priekšrocība. Viņa spēcīgākie aizspriedumi bija nevis paša domu izauklēti, bet gan skolotāju un viņu grāmatu iepotēti. Neviens nekad nebija ieminējies par kaut ko līdzīgu Nilsam Krūgeram, tāpēc Dars varēja brīvi apsvērt domu pēc domas par šā dīvainā radījuma dabu. Tā kā neviena no tām viņam neiepatikās, viņš turpināja prātot, līdz muskuļos atgriezās spēks.

Viens bija skaidrs: šis radījums ir inteliģents, un, jādomā, viņa rīcībā ir kādi dabīgi sazināšanās līdzekļi. Pagaidām nekas neliecināja, ka viņam būtu balss, bet to viegli varēja pārbaudīt. Izmēģinājumam Dars Langs Ans pateica šai augumā lielākajai būtnei dažus vārdus.

Krūgers atbildēja tūlīt, radot sēriju Daram pilnīgi nesaprotamu skaņu, kas vismaz pierādīja, ka viņš spēj sarunāties. Šis bija viens no nedaudzajiem notikumiem, kas ietekmēja abus vienādi; viņi vienlaikus nolēma, ka jāorganizē valodu mācīšanās, un vienojās darīt to tūlīt. Tikpat bija pārāk karsts, lai ceļotu tālāk, un Daram arī vēl bija jāatgūst spēki.

Abām saulēm attālinoties vienai no otras — daļējs aptumsums bija noticis, kad Dars gaidīja nāvi—, klints plāksnes mestā ēna kļuva aizvien šaurāka, tomēr vēl bija pietiekami plata, lai sniegtu patvērumu abiem. Krūgers atspiedās ar muguru pret plāksnes malu; Dars ieņēma iepriekšējo stāvokli — ar saini pagalvī.