Hal Clement - Uguns cikls

Tomēr kaut kas nebija kārtībā. Krūgeram pamazām radās aizdomas, ka viņa ceļabiedra valodā ir tikai nekārtnie darbības vārdi un katrs lietvārds lokāms pēc saviem likumiem. Daram, savukārt, šķita, ka Krūgera valoda ir bagātāka ar homonīmiem, nekā lietderīgai valodai pieklātos; piemēram, vārds «koks», likās, apzīmēja gan augu ar garām, spalvainām, violetām lapām, gan arī citu, ar daudz īsāku stumbru un gandrīz apaļām lapām, gan vēl kādu, kuru dažādiem eksemplāriem ir atšķirīgs lielums.

Viņi nedrīkstēja pievērsties valodas problēmām vien. Džungļos dzīvoja dažādi dzīvnieki, un ne jau visi bija nekaitīgi. Dara oža brīdināja viņus no dažiem plēsoņām, tomēr ne no kura katra; vairākas reizes viņam vajadzēja ķerties pie šaujamstopa, un Krūgers, sažņaudzis saujā nazi un nostājies viņam līdzās, cerēja, ka viss beigsies labi. Pāris reižu dzīvniekus, jādomā, atbaidīja svešā cilvēka smaka. Krūgers sprieda, ka tā paša iemesla dēļ tie atteiktos ēst arī viņu pašu, tomēr nejuta nekādu vēlēšanos to eksperimentāli pārbaudīt.

Pirmajās simt džungļos pavadītajās stundās Dars nogalināja vidēja lieluma dzīvnieku, kuru sadalīja ar sava ceļabiedra nazi un gardu muti apēda. Ne bez klusām šaubām arī Krūgers paņēma gabalu jēlas gaļas un nolēma izmēģināt laimi. Protams, tas bija pret visiem likumiem, tomēr, ja viņš ievērotu tos un ēstu tikai iepriekš pārbaudītu barību, viņš būtu nomiris badā jau pirms vairākiem mēnešiem. Šoreiz gaļa, kaut arī negaršīga, tomēr bija ēdama, un, nogaidījis astoņas vai deviņas stundas, Nilss nolēma, ka ir vēlreiz papildinājis atļautās barības sarakstu.

Līdzko viņi iegāja džungļos, Dars mainīja ceļa virzienu un devās uz ziemeļaustrumiem. Krūgers bija centies noskaidrot, kāpēc, un, tā kā viņu vārdu krājums bija palielinājies, beidzot saprata, ka ceļabiedrs cenšas sasniegt vai nu ezeru, vai jūru — katrā ziņā runa bija par lielu ūdenskrātuvi. Tas šķita vēlami, kaut gan slāpju dzesēšana vairs nebija nekāda problēma, jo pa ceļam viņi šķērsoja daudzus strautus. Krūgers bija jau atklājis, ka tik tālu ziemeļos regulāri kādas simt stundas pirms un varbūt piecdesmit pēc sarkanās saules lēkta varēja gaidīt lietu. Daudz tālāk dienvidos, kur viņš bija sācis savu ceļojumu, šī zvaigzne bija pie debesīm visu laiku, un zilā zvaigzne lēca un rietēja neatkarīgi no tās, tāpēc laika apstākļi bija daudz grūtāk paredzami.

Tomēr gaidītais lietus vēl aizvien nebija uznācis, kad viņš pamanīja, ka kaut kas piesaistījis Dara uzmanību. Krūgers zināja, ka ceļabiedrs labi dzird, kaut gan vēl nebija noskaidrojis, kur viņam atrodas ausis, tāpēc arī pats uzmanīgi ieklausījās. Sākumā nevarēja dzirdēt neko citu kā tikai parastos meža trokšņus — lapas un zari vējā šalca, tūkstošiem mazu dzīvnieciņu, tekalēdami pa zemi, čabinājās, laiku pa laikam no lapām nopilēja ūdens — likās, ka tas vispār nekad nemitas pilēt, vienalga, pirms cik ilga laika lijis. Taču Dars mazliet mainīja virzienu, viņš noteikti kaut ko dzirdēja. Abi nogāja vēl pusjūdzi, un tikai tad troksni uztvēra arī Krūgera ausis.

Troksni izdzirdis, Nilss apstājās un iekliedzās. Dars Langs Āns ar vienu aci pavērās atpakaļ un arī apstājās. Dars no cilvēka sejas izteiksmes saprata tikpat maz kā Krūgers no viņējās, tomēr pamanīja, ka jaunekļa seja mainījusi krāsu.

— Kas? — Dars lietoja skaņu kopu, par kuru viņi bija vienojušies kā par visaptverošu jautājumu.

— Man šķiet, būtu labāk turēties pa gabalu no tā.

— Kas? — Tas bija tikai iepriekšējā atkārtojums, nevis detalizētāks jautājums, kas apliecinātu, ka Krūgera vārdi saprasti.

— Tas izklausās kā … — Jauneklis apklusa; viņam gluži vienkārši trūka vajadzīgo vārdu. Nilss atgriezās pie žestu valodas. Kā par nelaimi, ar pirmo kustību viņš norādīja atpakaļ virzienā, no kura viņi bija nākuši, un Dars saprata, ka tas nozīmē — Krūgers ar šo parādību, vienalga, kas tā būtu, ir jau sastapies pirms viņu tikšanās. Viņam bija taisnība, tomēr viņš neaptvēra sava ceļabiedra sevišķo nevēlēšanos atkal to redzēt. Kādu brīdi klusēdams vērojis jaunekļa mēmos žestus, Dars vairs necentās tos izprast un sāka no jauna iet.

— Stāt! — Tas bija vēl viens vārds, par kuru viņiem bija izdevies vienoties, un Dars izbrīnījies paklausīja. Viņi atradās tālu no lavas lauka; vai būtu iespējams, ka šis radījums zinātu par džungļiem kaut ko tādu, ko Dars nezināja? Protams, arī abiormenietim šī skaņa bija sveša, tāpēc viņš gribēja izpētīt tās cēloni. Vai milzis patiešām baidījās no trokšņa? Ja tā, tad derēja vēl padomāt. Ja nezināmais skaņas avots varēja kaitēt Krūgeram, tad ir vairāk nekā ticami, ka tas kaitēs Daram arī. No otras puses, varbūt tā bija tikai nepatika. Tādā gadījumā Dars palaidīs garām izdevību iegūt zināšanas, kas varētu izrādīties noderīgas ierakstīšanai grāmatā. Tātad jautājums bija: vai nu riskēt pazaudēt grāmatas, kas viņam jau bija, vai arī palaist garām iespēju tās papildināt. Protams, risks zaudēt dzīvību Daram nenieka nenozīmēja, bet pārējās divas varbūtības bija būtiskas.

Varbūt viņš varētu labāk novērtēt, cik liels ir risks, redzot, uz ko spējīgs Krūgers, lai atturētu viņu no parādības novērošanas. Ar šo domu prātā Dars Langs Ans pagriezās vēlreiz un sāka iet uz tagad aiz kokiem skaidri sadzirdamā neritmiskā un vienmujā «plop, plop, plop» pusi.

Krūgers apmulsa. Viņam ne sapnī nenāca prātā uzspiest savu gribu Daram ar varu; viņam nebija skaidrs, kā šāds mēģinājums varētu beigties. Nilss nevēlējās darīt neko, kas radītu naidu viņu starpā vai pat tikai veicinātu neizbēgamu neuzticību. Un viņš darīja vienīgo, kas šais apstākļos atlika. Dars, pagriezis vienu aci atpakaļ uz cilvēku, redzēja, ka tas viņam seko, un turpināja ceļu, pārliecināts, ka īstas briesmas nedraud. Viņš pielika soli, cik vien to atļāva biezais pamežs. Pec dažu minūšu gājiena džungļi kļuva tik reti, ka vairs nevajadzēja ar grūtībām spraukties cauri zariem un staipekņiem, bet varēja brīvi iet. Daram tas bija atvieglojums; Krūge-

Min apstiprināja faktu, par kuru jau bija liecinājis nivicu skaļākais troksnis.

— Dar! Stāt!

Abiorinenietis izbrīnījies paklausīja, Tad viņš parsteigts nolūkojās, kā Krūgers paiet garām un dodas vīnam pa priekšu. Izdarījis kustību kas varētu nozīmei to pašu, ko plecu paraustīšana, viņš sekoja. cilveks gāja lēnāk, nekā Daram būtu paticis, bet var jau būt, ka tam bija kāds iemesls.

Un bija arī. Vēl pēc simt jardiem pamežs pazuda, un gandrīz turpat beidzās arī koki. Priekšā atradās Jardus piecdesmit plats, gluds un kails laukums.

Daram tas bija tikai klajums, pa kuru viegli iet; viņš gandrīz noteikti būtu meties uz priekšu, kārodams ātrāk tikt tam pāri un turpināt ceļu uz noslēpumaino skaņu avotu. Tomēr viņš tika apturēts. pimo reizi visā viņu draudzības laikā Krūgers ne vien pieskārās viņam, bet arī noteikti nostājās priekšā, aizšķērsojis ceļu ar roku, kuras spēks bija šādam nolūkam vairāk nekā pietiekams. Dars pārsteigts paskatījās uz ceļabiedru, tad pārlaida acis klajumam. Viņš vairs nepūlējās tikt garām lielajam draugam un pievērsa abas acis klajā lauka centram.

Skaņu avots atradās tur. Likās, ka lielāko daļu klajuma klāj kāda gluda, cieta viela, bet centrs nemitīgi kustas ik pēc pāris sekundēm tur uzblīst augsts šķidruma un lipīgu dubļu puns, lai, izveidojis milzīgu burbuli, pārplīstu ar viņu dzirdēto «plop» un atbrīvotu laiski izklīstošu garaiņu mākoni.