Hal Clement - Uguns cikls

Pec tam kad Tīra atkal bija parādījusies dienvidos un temperatūra sāka celties, parastajā laikā lietus mitējās. Katru reizi, kad sarkanā saule meta kārtējo dīvaino cilpu pie debesīm, Krūgers prātoja, vai nākamo viņš vēl varēs pārdzīvot. Pirms daudziem mēnešiem viņš bija sapratis, ka karstumu neizturēs, vismaz vidējos platuma grādos ne, kur viņš tai laikā atradās. Tai planētas daļā Tīra, mezdama savas cilpas, nekad nenorietēja. Toties tā neaptverami mainīja savus redzamos izmērus; Krūgeram gluži vienkārši nelaimējās, jo Tīra savu lielāko redzamo diametru un reizē ar to arī visaugstāko starojuma temperatūru uz planētas — šīs pirtslāvas — sasniedza, atrazdamās gandrīz vistālākajā cilpas ziemeļu punktā. Diemžēl rajonā, kur biedri viņu pameta, visa cilpa atradās debesu sfēras dienvidpusē, un, lai nokļūtu vietā, kur vismaz kāda tās daļa atrastos aiz apvāršņa, visprātīgāk šķita iet uz ziemeļiem. Protams, radās jautājums, vai viņš var aiziet pietiekami tālu; viņa priekšstati par šīs planētas ģeogrāfiju aprobežojās tikai ar atmiņām par to, ko redzējis no nosēšanās orbītas. Tas nebija daudz. Tomēr Nilsam bija licies, ka neatliek nekas cits kā izmēģināt šo iespēju.

Viņi vēl aizvien nebija nonākuši pietiekami tālu ziemeļos, lai būtu pilnīgi ārpus sarkanās saules apspīdētā rajona, tomēr šķita, ka iespēja nokļūt tādā vietā ir puslīdz droša. Tagad Tīra bija virs apvāršņa apmēram astoņas dienas no sava astoņpadsmit dienu perioda, ja tikai Krūgera pulkstenim vēl varēja ticēt. Viņš būtu kļuvis gluži priecīgs, ja vien viņa prātu arvien vairāk nenodarbinātu Dara par Arēnu dēvētā Alkionc. Bija jau ļoti jauki, ka sarkanā pundursaule viņu nekaitināja vairs bez pārtraukuma, bet tikai brīžiem, tomēr iegūtās priekšrocības zuda, ja tai pašā laikā zilais milzenis pārvērtās no periodiska par pastāvīgu nepatikšanu cēloni. Gandrīz nemitīgi kaudamies ar šo domu, Krūgers darīja, ko spēja, lai ieviestu viņu ikdienas valodā temperatūras jēdzienu, jo tad varētu no ceļabiedra izdibināt, vai-uz šīs planētas ir kāda cilvēkam par patīkamu uzskatāma vieta.

Mazpamazām Dara valoda kļuva aizvien sakarīgāka, un Krūgera iztēlē sāka veidoties priekšstats par mērķi, uz kuru viņi dodas.

Acīmredzot arī Dars pats vēlējās nokļūt vēsākā vietā. Šo ziņu Krūgers uzņēma ar neslēptu prieku. Varēja gan izrādīties, ka viņš pievilsies, paļaujoties uz Dara izpratni par aukstumu, tomēr šķita, ka, runājot par pašreizējiem apstākļiem, Dars labprāt piemēro īpašības vārdus ar pretēju nozīmi, un tā bija uzmundrinoša zīme. Vēl Nilsu iedvesmoja arī pilota pastāvīgās pūles raksturot kaut ko, kam, spriežot pēc visa, vajadzēja būt ledum.

Sākumā Krūgers uzskatīja šo hipotēzi par pilnīgi neticamu un vai apnika savam ceļabiedram ar prasībām pēc precīzāka apraksta. Tomēr Dars stūrgalvīgi turējās pie savas terminoloģijas, un beidzot Nilsam iešāvās prātā, ka varbūt viņu ceļa mērķis ir kosmosa kuģis, kas atvedis Daru uz Abiormēnu. Tur jau nu noteikti varētu tikt pie ledus, vismaz mākslīgā!

Vēl viena problēma bija okeāns, kas atradās viņiem ceļā un par kura eksistenci Nilss bija dzirdējis no Dara jau agrāk. Nebūdams pilnīgi drošs, vai runa Ir par īstu okeānu vai tikai lielu ezeru, viņš tincināja pilotu, vai iespējams apiet tam apkārt. Neatlaidība, ar kādu Dars centās ieskaidrot Nilsam šāda pasākuma neiespējamību, pārliecināja viņu, ka tam tiešām jābūt okeānam.

Un tikai tad Krūgers iedomājās, ka eksistē taču kartes. Kaut arī viņam nebija zīmētāja talanta, vajadzētu mēģināt uzmest pietiekami skaidru viņu kop jā ceļojuma shēmu no lavas lauka līdz pašreizējai atrašanās vietai tā, lai Dars spētu apjēgt, ko viņš cenšas darīt; tā varētu apgūt vārdu «karte», un tad turpmako zīmēšanu varētu uzvelf Daram Langam Anam.

Kamēr tika zīmēta karte, ceļojums bija jāpārtrauc, tomēr pūles vainagojās ar neapstrīdamiem panākumiem. Dars ne tikai saprata šo vārdu un Nilsa lugumu, bet arī izrādījās lielisks — kartogrāfs — tas bija dabīgs ieguvums no ilgajiem gaisā pavadītajiem gadiem, vadot planieri, jo viņam bija noteikta nosliece par karti domāt kā par attēlu no augšas. Darazīmēja skici pēc skices, skaidri attēlodams visu ceļu, kas viņiem būs jāveic, un parādīja savas milzīgās zināšanas par planētas ģeogrāfiju.

Līdz nokļūšanai pie jūras viņiem bija jāietur tas pats kurss uz ziemeļaustrumiem. Tas nebija tuvākais ceļš uz piekrasti, toties veda uz vietu, no kuras līdz pat otra kontinenta krastam pāri jūrai stiepjas salu virkne. Pārkļuvuši pāri okeānam, viņi dosies gar krastu pa kreisi, Krūgers pieņēma, ka tas būs uz rietumiem, bet faktiski tas bija uz austrumiem; viņi bija jau daudz tuvāk pie Abiormenas ziemeļpola, nekā varēja iedomāties, un paies tam garām, vēl pirms būs sasnieguši krastmalu. Dars polu kartē neatzīmēja. Gar okeāna otru krastu viņiem būs jānosoļo ievērojams attālums un tad jādodas zemes iekšienē. Šķita, ka drīz pēc tam viņu ceļojums beigsies. Dars, izskatīdamies varen apmierināts, norādīja uz plašu apvidu un, pateicis: «Ledus!», atsēdās tā, it kā diženu darbu padarījis. Krūgers nejutās gluži tik laimīgs. Viņš vēroja Dara nupat uzzīmēto rajonu.

— Tu gribi teikt, ka ledus ir kaut kur šeit? Seit? Vai šeit?

— Tieši šeit, — Dars rādīja punktu, ar kuru bija atzīmējis viņu ceļa mērķi.

— Bet ko tu domā ar to, ka ledus klāj visu šo vietu? Jums taču nevar būt tik daudz kosmisko kuģu, kas aizņemtu pusi planētas!

— Es nezinu, kas ir «kuģi». Ledus ir visur.

— Es vēl aizvien nesaprotu.

Daram šai sarunā radās pietiekami daudz valodas grūtību, lai Nilsa gausā saprašana izvestu viņu no pacietības; viņš sāka zīmēt vēl vairāk karšu. Tās bija apaļas, un drīz kļuva skaidrs, ka tajās ir attēlota visa planēta dažādos rakursos. Dara spējas zīmēt šādas kartes lieliski saskanēja ar Krūgera ideju par viņa izcelsmi, tāpēc jauneklis par to nemaz nebrīnījās. Tomēr dažas detaļas viņu interesēja.

— Un tu saki, ka tur patiešām ir milzīgi plašs ar ledu klāts rajons?

— Divi.

Dars norādīja uz savām kartēm. Krūgers sarauca pieri. Ledus cepures no kosmosa ir viegli ieraugāmas, un nolaižoties viņš noteikti nebija redzējis nevienu pašu. Protams, Nilss nebija pieredzējis novērotājs un nosēšanās laikā vairāk vērības bija veltījis pilota rīcībai, turklāt Abiormenas atmosfērā ir arī savatiesa mākoņu. Pilnīgi iespējams, ka šo iemeslu dēļ viņš tās nebija pamanījis. Planētas tumšajā pusē tās nevarētu būt bijušas; nosēšanās laikā planētas stāvoklis attiecībā pret saulēm bija tāds, ka tumšās puses vispār nebija.

Katrā ziņā ar ledu klātu apgabalu atrašanās uz planētas viņu ārkārtīgi uzmundrināja, it īpaši pašlaik. No aizvien tuvākās Tiras džungļi gan deva patvērumu, kura uz lavas lauka bija trūcis, tomēr augstais gaisa mitfums šo priekšrocību iznīcināja. Arēnas ultravioletā starojuma dēļ Krūgers neuzdrošinājas atteikties vēl no kāda apģērba gabala.

Kad Tīra bija pienākusi viņiem vistuvāk, izrādījās, ka ceļojums gluži vienkārši jāpārtrauc uz kādām piecdesmit stundām — uz Dara valodā ar īpašu nosaukumu apzīmētu laiku, kuru Krūgers, dabiski, pārtulkoja ar vārdu «vasara». Apmetušies pie kādas upes, kura, kā jauneklis cerēja, neizžūs, kamēr viņi uzturēsies pie tās, un uzcēluši sev patvērumu ar lapu jumtu paēnai — jumtu viņi vienā laidā mitrināja, lai būtu vēsāk —, viņi sāka gaidīt. Tīrai virzoties uz austrumiem un pamazām ceļoties augstāk, tās caur kokiem daļēji redzamais sarkanais disks piebrieda arvien lielāks, tad, pakāpies vēl mazliet augstāk, apmeta loku cilpas galā un, sasniedzis savu vislielāko apjomu, devās atpakaļ uz dienvidaustrumu debesmalu — tā domāja Krūgers, lai gan pola tuvums to bija vērtis drīzāk par ziemeļaustrumu apvārsni —, atkal manāmi saraucies pirms pazušanas aiz tās. Nieka piecdesmit stundās Tīra bija nojoņojusi pa debesīm trešo daļu redzamās cilpas, par ko Krūgers bija tai pienācīgi pateicīgs. Tīrai pazūdot, ceļojums sākās no jauna.