Hal Clement - Uguns cikls

Man šķiet, pilsētai jābūt senākai, nekā biju domājis, — Krūgers lēni novilka. — Bijis vajadzīgs ilgs laiks, lai krasts nogrimtu tik zemu vai arī ūdens līmenis paceltos tik augstu, ka applūdinājis ēkas. Tas arī nevarētu būt noticis pēkšņi, jo tad celtnes būtu bojātas.

— Ko mēs tagad darīsim?

— Nu, es vēl labprāt izietu cauri vienai no šīm ēkām. Iepriekš nevar pateikt, vai mēs tur neatradīsim kaut ko noderīgu, un es esmu arī ziņkārīgs.

Dars juta, ka, par spīti astoņu gadsimtu tradīciju nastai, pats tāpat jūt ziņkārību, un, kad Krūgers devās uz tuvējo celtni, nometās četrrāpus un ielīda pa vienu atveri, viņš bez iebildumiem sekoja. Iekšā Dars varēja piecelties stāvus, un līdz griestiem atlika vēl brīva vieta; viņš ērti varēja apstaigāt telpu, kamēr Krūgers kādu laiku palika, ceļos nometies, un lūkojās apkārt.

Arējās sienas atklātajai struktūrai bija sava priekšrocība — daudzo aiļu dēļ ēkā iekļuva papilnam gaismas, bet tas nozīmēja arī, ka gandrīz visu iekšā atrodamo viņi bija redzējuši jau no āra. Un šeit bija ļoti maz, ko apskatīt. Istaba jeb halle bija apmēram piecpadsmit pēdu plata un stiepās visā ēkas garumā paralēli ielai; tajā nebija nekādu mēbeļu. Pasāžas dibensienā bija tikpat lielas un tādas pašas durvis kā ārējā sienā, kas izgāja uz ielu, tikai to nebija tik daudz. Krūgers uz labu laimi izvēlējās vienas un ielīda pa tām. Dars viņam sekoja.

Arī šī telpa bija gara un šaura, tā atradās ar galu pret ielu, nevis paralēli tai; durvis, pa kurām viņi bija ienākuši, bija telpas vienā galā. Tā bija daudz mazāka nekā ārējā halle. Tālākajā galā apmēram pēdu virs grīdas pacēlās paaugstinājums. Četrās vietās tieši no grīdas, šķiet, izvietoti uz labu laimi, slējās uz augšu divas pēdas augsti kupolveida priekšmeti ar rievotiem sāniem; tie atgādināja otrādi apgrieztas galerta bļodas. Priekšmeti bija gatavoti no kāda gaiša akmens; Krūgers, nostājies starp sienu un vienu no priekšmetiem, atspērās un tik tikko spēja to izkustināt no vietas. Priekšmetu uzdevums nebija saprotams. Citu mēbeļu funkcijas šķita vieglāk izskaidrojamas. Telpā vēl bija kāds metāla priekšmets, kuru varētu saukt par skapīti ar atvilktnēm, un vienā sienā iebūvēta obsidiāna plāksne, gluda kā stikls. Spogulis — ja tāds bija priekšmeta uzdevums — pēc lieluma un formas bija ļoti līdzīgs «durvīm». Skapīša vai diezin kādiem mērķiem domātā priekšmeta atvilktnes bija aizšautas ar vienkāršām bultām. Augšējā atvilktne bija tukša. Otra bija gandrīz pilna ar metāla rīkiem, no kuriem puse bija domāta neizprotamiem mērķiem, kamēr pārējie itin labi varētu noderēt rasēšanai. Atvilktnē atradās pāris cirkuļu, iedaļās sadalīta plāksnīte ar taisnu malu, pusapļa veida transportieris ar astoņpadsmit dziļi metālā iegravētām galvenajām iedaļām un vairāki darbarīki, acīmredzot gan griešanai, gan gravēšanai. Uz vienu skalpelim līdzīgu rīku ar abpusēju asmeni un apmēram trīs collas garu rokturi Nilss norādīja Daram, ieteikdams paņemt to līdzi; līdz šim abiormenietis, kopš bija atklājis metāla asineņa priekšrocības, tika lietojis gaļas griešanai Krūgera nazi. Rokturis nebija sevišķi piemērots viņa rokai, bet arī Nilsa naža spals nebija viņam parocīgs, un šis vismaz vairāk atbilda pēc lieluma.

Turpinot telpas izpēti, viņi atklāja, ka no sienas rēgojas laukā caurulītes gals, kurā šķita esam sprausla. Krūgers nosprieda, ka tas ir gāzes radziņš apgaismošanai, un tūlīt secināja, ka pilsētas celtniekiem ir bijušas acis.

Paaugstinājumā telpas dibenā bija divi sekli bļodveida iedobumi, nepilnas četras pēdas diametrā; tie varētu būt bijuši vai nu puķupodi, vai vannas — tā vismaz iedomājās Krūgers. Tomēr, kad viņš tuvojās sienai, šķita, ka temperatūra paaugstinās. Visu laiku mircis vienos sviedros, viņš sākumā nebija par to gluži drošs, bet, pieskāries sienai, atrāva roku, pārsteigumā iekliegdamies, — sienas virsma bija kvēlojoši karsta.

Dars tikai ar milzīgu gribas piepūli paglābās no panikas. Viņš negribēja nonākt saskarē ar karstuma avotiem, vienalga kādiem — mākslīgiem vai dabiskiem, un tāpēc ar skubu atgriezās pie durvīm, atstājot Krūgeru vienu pašu pabeigt telpas izpēti. Tas prasīja zināmu laiku, jo tieši tad, kad Krūgers nolēma, ka vairāk nekā nav, ko apskatīt, viņš ieraudzīja metāla plāksni vienā līmenī ar grīdu. Tikai kādu kvadrāteollu lielā plāksne šķita pavisam neuzkrītoša, tomēr pēc rūpīgas pārbaudes atklājās pa pārim mazu caurumiņu netālu no katras malas.

Krūgers piegāja pie atvilktnes ar rasēšanas piederumiem, izņēma cirkuli un, iespraudis tā adatas divos caurumos, beidzot plāksni pacēla. Pēc šīs, jādomā, visai neparastās apiešanās metālā nebija manāma ne skrambiņa, kaut gan tai brīdī šis fakts nepiesaistīja Krūgera uzmanību.

Nilss ieraudzīja vienīgi blāvu virsmu ar diviem nelieliem caurumiem. Vairākas sekundes klusēdams vērojis to, Krūgers vēlreiz ķērās pie darba ar savu improvizēto sviru, un pēc dažām minūtēm blāvā plāksne tika novietota blakus savam vāciņam. Zem tās atradās tieši tas, ko jauneklis bija gaidījis, — divas sudrabotas, ar melniem, elastīgiem apvalkiem viena no otras atdalītas stieplītes, kas stiepās uz metāla caurulītēm. Pat paturot prātā svešās civilizācijas iespējas attīstīties pa citu ceļu, Krūgers tomēr bija gandrīz pilnīgi pārliecināts, ka atklājis ietaisi, kas paredzēta elektriskās strāvas pievadīšanai jebkuram telpas iedzīvotāju izvēlētam punktam. īsi sakot, kontaktligzdu.

Nepareizi svilpodams kādu melodiju, Nilss nolūkojās gan uz vadiem, gan caurules galu ar degli pie sienas, gan atkal uz vadiem. Tad viņš atlika vietā vāciņu un nomierināja Daru, atstādams telpu.

Redzētais nebija iebaidījis Krūgeru, taču samulsinājis gan. Gluži labi saglabājusies pilsēta, bet bez neviena iedzīvotāja; domājams, pamesta pavisam n sen, tomēr iesniegusies okeānā tik dziļi, ka nevilšus jādomā par gadsimtiem ilgu zemes nosēšanos; ar elektrības vadiem apgādātas mājas, tomēr apgaismotas ar gāzi.

Dars nespēja izskaidrot šīs pretrunas. Viņš atzina drauga pamatotos argumentus visā, izņemot jautājumu par gāzi un elektrību, kurā gribēja dzirdēt lietpratēja viedokli. Krūgers, cik labi prazdams, izskaidroja viņam lietas būtību, kamēr viņi atpūtās paēnā ēkas priekštelpā. Tīra pašlaik atradās vistuvāk planētai, un doties tālāk tikpat nebija iespējams. Dars bez grūtībām saprata, ka gāzes gaisma ir uguns paveids, un steigšus novirzīja sarunu uz elektrību. Krūgers nemaz necerēja, ka šā jēdziena skaidrošana varētu ko dot Daram, tāpēc bija jo patīkamāk pārsteigts, atklādams, ka Dars, kā likās, var sekot domai pavisam labi. Protams, skaidrojums bija garš, bet, kad Tīra atkal bija aizslīdējusi aiz pakalniem, jauneklis bija pilnīgi pārliecināts, ka ticis saprasts.

Radās jautājums, kas viņiem šai situācijā būtu darāms. Krūgers domāja, ka vislabākais būtu apskatīt vēl vismaz vienu vai divas ēkas, lai pārliecinātos, vai jau redzētā ir tipiska; tad viņiem būtu vairāk vai mazāk apkopota informācija, kuru Dars varētu nodot savējiem. Iespēja, ka Krūgers varēs par to ziņot savējiem, šķita esam daudz neticamāka, tomēr varbūt šīs zināšanas noderētu viņam pašam.

Daram bija radušās nopietnas problēmas. Protams, viņa interese bija pamodināta un, no vienas puses, viņš gribētu uz šejieni atvest grupu savējo un varbūt dažus skolotājus, lai viņi uzzinātu kaut ko vairāk par elektrību, kuru bija aprakstījis Krūgers. Tai pašā laikā nebija noliedzams, ka viņš ir pārkāpis stingros un jau sen spēkā esošos likumus — ne tikai skolotāju pavēles, bet ilgi pirms viņa paaudzes grāmatās ierakstītos —, kas aizliedz jebkādu saskari ar uguni. Nevarēja būt šaubu, ka šīs pilsētas cēlēji — vienalga, kas tie būtu bijuši — nekad nebija dzirdējuši par tādiem likumiem. Ja Dars iesniegs izsmeļošu ziņojumu Ledus Cietoksnī, kādas gan būs sekas — ekspedīcija uz šejieni vai rājiens Daram? Protams, tā bija viņa problēma, un viņš nevarēja prasīt padomu Krūgeram. Cilvēks acīmredzot nekad nebija dzirdējis par šo likumu, un viņu par to nevarēja vainot; viņa izcelšanās un dzīves apstākļi bijuši pavisam citādi.