Hal Clement - Uguns cikls

Jā, viņu es aizvedīšu pie Skolotāja.

— Tad tev vajadzēs aizvest arī mani. Viņš labi neprot īsto valodu, bet es zinu dažus vārdus viņa valodā.

— Ja skolotāji gribēs viņu redzēt un runāt ar viņu un viņiem būs vajadzīga tava palīdzība, pēc tevis aizsūtīs.

Runātājs pastiepa roku, un Dars negribīgi atdeva savu bezgala dārgo saini.

Tika dota pavēle sakārtoties pārgājienam, un grupa sāka iet pa to pašu ceju, pa kuru bija ieradušies Dars un Krūgers, tomēr neiegriezās ielā, pa kuru abi bija gājuši uz jūru, bet šķērsoja to un devās uz vulkāna pret jūru pavērstās nogāzes pusi — tā vulkāna, kas, Krūgeram un Daram ienākot pilsētā, bija atradies pa kreisi no viņiem.

Pirmo reizi Dars nožēloja, ka nebija uzstājis, lai Krūgers iemāca viņam labāk savu valodu. Galvenā problēma tagad bija atgūt grāmatas un aizbēgt no šīs cilts — jo ātrāk, jo labāk; ja tas neizdotos, vajadzēja aizbēgt pašam un nodot ziņojumu Ledus Cietoksnī, pavēstot, kur atrodas pilsēta. Tas viss bija jāizdara nepilnos divdesmit gados; nekāda alternatīva nebija iespējama. Ja laimētos, Nilss Krūgers varētu viņam palīdzēt. Tikai nebūtu pareizi tagad sīkāk iztirzāt šo jautājumu; pārāk daudzus vārdus, kas viņiem būtu jālieto, saprastu arī visi apkārtējie. Varbūt vēlāk viņus atstās vienus, bet, ja ne, Daram vajadzēs izlīdzēties ar jau apgūto angļu valodas mazumiņu. Sai sakarā viņam iešāvās prātā kāda ideja, un viņš uzrunāja Krūgeru, pēc iespejas lietojot tikai angļu vārdus:

— Nils, ejot runā! Savā valodā. Vienalga, par ko.

Skaidrāk viņš nedrīkstēja izteikties. Dars gribēja, lai Krūgers runā par to, ko viņi iedami redzēs, cerēdams, ka jau zināmu vārdu kontekstā trāpīsies arī jauni vārdi ar nojaušamu nozīmi. Krūgers neaptvēra, kam tas vajadzīgs, bet varēja redzēt, ka Daram ir noteikts mērķis, tāpēc Nilss centās rīkoties savam ceļabiedram pa prātam. Tā kā vispiemērotākais sarunas temats bija tieši tas, par ko vēlējās runāt Dars, tad veicās tīri labi.

Vairumam cilvēku šāda metode nedotu sevišķus panākumus, bet būtnei ar Dara atmiņu tā nebija gluži nepieņemama. Mazā planierista vārdu krājums palielinājās, kaut ari ļoti, ļoti lēni, turklāt ne visus vārdus viņš saprata pareizi.

Grupa devās tālāk, paejot garām vulkānam pa šauro, ar pelnu pulveri klāto liedagu. Aiz tā džungļi ar paretiem augāju puduriem nokāpa vai līdz pašam krastam; starp tiem milža izvirdumu sasviesto bluķu kaudzes un šur tur vīdēja nelieli lavas atsegumi. Pāris stundu viņi lauza ceļu pa šiem džungļu ielāpiem, pamazām virzīdamies projām no jūras. Viņi nekāpa pret kalnu; apvidus nesniedzās augstāk par jūras līmeni, un Krūgers nebūtu pārsteigts, nokļūstot vēl kādā muklājā. Tas gan nenotika, toties viņi ienira miglā,

Uz Abiormenas pavadītajos mēnešos Krūgers pirmo reizi sastapās ar šo dabas parādību un bija ne mazumu izbrīnījies. Šķita, ka miglai nav sakara ar gaisa temperatūru, tomēr peldošie ūdens garaiņu mākuļi nepazuda, bet, grupai virzoties tālāk, kļuva lielāki un biežāki. Jauneklis pietiekami labi pārzināja fiziku, lai par miglas izraisītāju uzskatītu vienu no diviem — vai nu kaut kas dzesē ar ūdens tvaikiem piesātināto gaisu, vai arī tuvumā ir ūdens masas, kuru temperatūra augstāka nekā apkārtējam gaisam. Tāpēc viņš nejutās sevišķi pārsteigts, kad otrais variants izrādījās pareizs. Takas abās pusēs parādījās ūdenskrātuves, tūlīt tālāk viņi nonāca divus vai trīs simtus jardu platā klajumā, kas bija kā nosēts ar baseiniem, no kuriem cēlās biezi garaiņu vāli. Dažos ūdens mežonīgi burbuļoja, citos rāmi mirgoja saulē, kaut gan šķita, ka visos tas ir karsts. Dara satraukums kļuva redzams — redzams viņu sagūstītājiem, jo Krūgers vēl aizvien nespēja saskatīt viņa jūtu izpausmes, Radījums, kas nesa Dara saini, jutās spiests apjautāties:

— Vai tavs ceļabiedrs pateica tev ko nepatīkamu?

— Nē, — Dars atbildēja, — bet man šķiet, ja nu kāds ieiet aizliegtā zonā, tad to pašlaik dara tava grupa.

— Kāpēc? Sis rajons nav aizliegts, mums lika šeit dzīvot.

— Jūsu skolotāji?

— Protams.

— Kaut arī šeit ir tādi dūmi?

— Tie ir ūdens dūmi, kas nevienam nedara neko jaunu. Palūk, tavs draugs par tiem nemaz neuztraucas.

Krūgers bija pagājis sāņus pie viena no karstā ūdens baseiniem un, sagūstītāju nekavēts, tikai uzmanīgi novērots, rūpīgi apskatīja gan ūdeni, gan iežus ap baseinu. Līdz šim viņš nekur uz planētas nebija redzējis kaļķakmeni, bet šo baseinu apjoza travertīns. Baseina mala slējās kādu pēdu pāri apkārtējiem iežiem.

Nopētījis visu, Krūgers kā apstiprinot pats sev pamāja ar galvu un atgriezās pie pārējiem. Viņu sagūstītāji pārsteidzoši vēlīgi bija apstājušies, ļaujot Nilsam pabeigt apskati. Krūgers pajautāja grāmatu saiņa nesējam:

— Cik bieži šie…?

Viņš strauji pacēla un izpleta rokas, tā ka viņam pietrūkušā darbības vārda nozīme kļuva skaidra visiem, vienīgi Daram ne. Vadonis bez vilcināšanās atbildēja:

— Nekāda likuma nav. Dažkārt vienreiz divos va! trijos gados, citreiz divdesmit vai četrdesmit reižu gadā.

— Cik augstu?

— Reizēm tik tikko pāri malai, reizēm koku augstumā. Daudz trokšņa, daudz tvaika.

Protams, geizeri vulkānu rajonā nav nekas pārsteidzošs. Tomēr Krūgeram bija izveidojies uzskats, ka mežonīgas un mazattīstītas tautas parasti izvairās no tiem, un viņš labu bridi prātoja, vai saņemtā atbilde kaut kā nepaplašina viņa zināšanas par šiem radījumiem. Nilss drūmi atzina, ka nekāda praktiska labuma no tā nav.

Kamēr Krūgers visu to apsvēra, cejojums bija jau gandrīz galā. Viņi bija šķērsojuši klajumu, kurā atradās geizeri; tā tālākajā malā džungļos stāvēja celtņu puduris, kas, kā izrādījās, bija sagūstītāju «pilsēta». Tā par šiem radījumiem pavēstīja krietni vairāk, nekā to varētu vārdi.

Celtnes bija vienkāršas būdas ar niedru jumtiem, mazliet sarežģītākas konstrukcijas nekā tās, kuras pārgājiena laikā vasaras sezonas vidū bija slējis Krūgers pats, tomēr daudz primitīvākas nekā afrikāņu krālos atrodamās. Tuvojoties ciematam, vadonis iekliedzās, un no būdām iznira pārējie iedzīvotāji, lai! noskatītos gūstekņu ierašanos.

Krūgers bija izlasījis savu tiesu piedzīvojumu romānu un lielāko daju zināšanu par pirmatnējām tautām bija smēlies no tiem, tāpēc viņā jūtamu nemieru radīja kāda ap gūstekņiem salasījušos būtņu īpatnība. Cik viņš ar savu aci varēja noteikt, tās bija viena lieluma. Pirmajā brīdī jauneklis secināja, ka tā ir kareivju grupa, bet visas sievietes un bērni atstāti būdās. Viņš mazliet nomierinājās, ieraudzījis, ka vienīgi viņu sagūstītāji un Dars ir apbruņoti. Tomēr jaunpienācēju klusēšana pēc kāda laika sāka viņu nomākt. Dabiski būtu, ja viņi cits caur citu izprašņātu par gūstekņiem; tai vietā viņi tikai stingi blenza uz Krūgeru.)

Klusumu pārtrauca Dars — ne jau tāpēc, ka viņu būtu aizvainojusi vērotāju nevērība šādos apstākļos, bet tāpēc, ka viņš bija noraizējies par savām grāmatām.

— Nu, kad tad mēs redzēsim tos jūsu skolotājus? — viņš apjautājās.

Dara saiņa nesējs pašķielēja uz viņu.

— Kad viņi pavēlēs. Mēs taisāmies vispirms paēst, bet, kamēr sagatavos ēdienu, es viņiem paziņošu par mūsu atgriešanos.

Viens no tiem, kas nebija bijuši līdzi grupai, ierunājās:

— Ir jau paziņots; mēs dzirdējām jūsu tuvošanos un pēc svešinieka balss varējām spriest, ka esat guvuši panākumus.