Hal Clement - Uguns cikls

— Baidos, ka nevaru. Man šķiet, es mazliet noprotu, kā tu jūties, draugs Nils, un savā ziņā man iržēl tevi pamest, bet — vai tu nāktu man līdzi? — Viņš jautājot savilka seju grimasē, kas gandrīz atbilda smaidam. Krūgers klusēja. — Protams, tu nenāktu — tu nevarētu. Tu paredzi dzīvot vēl ilgi, kaut arī nezini, cik ilgi. — Viņš satvēra Krūgera roku ar saviem mazajiem nagiem. — Nils, pēc ilgiem gadiem būs krietni daudz manu pēcnācēju, kas būs daļa no manis. Es būšu aizgājis, bet tu varbūt vēl dzīvosi. Varbūt tas, ko mēs abi esam darījuši viņu labad, būs palīdzējis dažiem kļūt par zinātniekiem un viņi pratīs iedvest «karstajiem» cieņu, nevis pretīgumu pret sevi, un varbūt viņi ar laiku radis jūsējai līdzīgu civilizāciju. Man gribas domāt, ka tu viņiem palīdzēsi.

Dars ielēca planiera sēdeklī un, nedevis jauneklim laika pateikt vairs ne vārda, atkabināja katapultas āķi.

Krūgers vēroja, kā mazais lidaparāts pazūd skatienam. Nevajadzēja ilgu laiku, lai viņš to vairs neredzētu, jo viņa acis nebija tik skaidras, kādām tām vajadzētu būt, bet vēl aizvien viņš bija pavērsis seju uz to pusi, kur bija izgaisis lidaparāts, un beidzot nomurmināja: «Es to darīšu!» Kad no tuneļa atskanēja blīkšķis, lielajām durvīm aizkrītot, Nilss pagriezās.