Hal Clement: Uguns cikls

Mazākie, zālei līdzīgie augi gluži vienkārši novīta, bet to vietā strauji dzina asnus pavisam citādi augi. Nepagāja ne stunda, un pilnīgais ap lidaparātu esošās vides paraugs kamerā bija pārvērties par visiem novērotājiem — arī Daram Langam Anam — galīgi nepazīstamu vidi.

— Tad tā tas notiek! — beidzot izdvesa viens no biologiem.

Ne viņu, ne arī kādu no viņa kolēģiem redzētais nebija ietekmējis tik spēcīgi kā Krūgeru. Tiesa, neviens cits jau nebija tā pieķēries Daram.

— Manuprāt, mēs būtu varējuši paredzēt, ka no katra indivīda radīsies krietni daudz pēcnācēju, ja šī ir viņu vienīgā reproducēšanās iespēja. Planēta tūlīt pēc sezonas maiņas droši vien ir šausmīgi pārapdzīvota.

Kāds cits biologs noraidoši papurināja galvu.

— Šai ziņā viss ir kārtībā, — viņš teica, — bet kaut kas cits gan ne. Pašlaik mēs vērojam periodu tieši pirms kārtējās klimata maiņas, bet dzīvnieku vēl aizvien ir daudz — gan gaļēdāju, gan zālēdāju — un augu pasaule nemaz neizskatās cietusi. Nespēju īsti noticēt, ka nav vēl citas reproducēšanās metodes.

— Vai nepieciešamību pēc tās nenosaka sezonas ilgums? Ja pašreizējā proporcija uzskatāma par normu, tas nozīmē, ka sezonu pārdzīvo apmēram viens no piecdesmit indivīdiem.

— Pareizi, un sezona, kas drīz beigsies, ilgst aptuveni četrdesmit Zemes gadu. Negribas ticēt, ka tik ilgā periodā varētu saglabāties tik daudz dzīvnieku. Mēs zinām, ka atbilstoši savam svaram tie patērē apmēram tikpat daudz barības kā dzīvnieki uz Zemes. Kā tas ir, Dar? Vai jūsu dzīves laikā vairākkārt nerodas jauni dzīvnieki?

— Protams, ka rodas, — abiormenietis atbildēja. — No katra dzīvnieka locekļa, ja tikai tas ir pietiekami liels, izaug jauns dzīvnieks. Tā noteikti notiek vismaz ar tiem dzīvniekiem, kurus mēs lietojam ēšanai, tāpēc mēs vienmēr atstājam no katra kaut ko neapēstu. Vai ar jūsu dzīvniekiem tā nenotiek?

— Hmm-m. Uz Zemes dažas dzīvās būtnes var apmēram tā atjaunoties, bet tās ir visai primitīvas. Es nesaprotu, kāuz šīs planētas vispār iespējams kādu nogalināt?

— Nu, protams, daži dzīvnieki no sava laupījuma neatstāj pietiekami daudz, lai tas varētu reģenerēties. Turklāt dažkārt kāds nomirst arī badā vai noslīkst, kaut gan jābadojas krietni ilgi, lai izdiltu tiktāl, ka vairs nevar izdzīvot.

Viens no zinātniekiem domīgi aplūkoja savu labo roku, kurai divu pirkstu vietā bija tikai stumbeņi — piemiņa no negadījuma bērnībā.

— Jādomā, Dar, ka laikam būtu muļķīgi jautāt, vai jūsu rasei ari piemīt šāda reģenerēšanās spēja.

— Nesaprotu, kāpēc tas būtu muļķīgi. Jā, tāda spēja mums ir, kaut arī civilizētā sabiedrībā, protams, reti rodas vajadzība to lietot. Šad tad planiera avārijas upurim vai citā tamlīdzīgā negadījumā cietušajam jāataudzē roka vai kāja.

— Vai arī galva?

— Tas ir sevišķs gadījums. Ja ievainojums ir tāds, kas pārtrauc pareizu dzīvības procesu norisi, audi atgriežas «sākumstadijā» un rada pilnīgi jaunu indivīdu — vai vairākus. Tādā gadījumā oriģinālais indivīds ir miris. Kā jau teicu, tas notiek reti.

Biologi bija diezgan pārsteigti, ka atradies parādības izskaidrojums. Tomēr, lai iegūtu pārliecinošu atbildi, bija nepieciešams vairāku nedēju ilgs darbs, izmantojot visas iekārtas, kādas vien uz «Alphard» bija. Biologu grupas vadītājs Rihters bija laimīgs, ka gadījusies iespēja izskaidrot reģenerācijas norisi komandierim Bērkam, kas bija speciāli ieradies, lai apspriestos par šiem jautājumiem, kuri sagādāja viņam galvassāpes.

— Esmu mazliet nobažījies par šo rasi, Rihter, —

Bērks sāka sarunu. — Kā jūs zināt, katrs kuģa komandieris, atstājot Zemi, saņem plašus norādījumus par risku, kāds draud jebkurai videi, kad tajā iekļūst jaunas būtnes. Viņi tik ilgi stāsta mums par trušiem Austrālijā un japāņu vabolēm Ziemeļamerikā, kamēr mums kļūst nelabi no visas šīs ekoloģijas būšanas. Man šķiet, ka esam uzdūrušies dzīvības formai, kura varētu kļūt par nopietnu cilvēces sāncensi, ja vien tas, kas man sastāstīts par Dara Langa Ana rasi, atbilst patiesībai.

— Jādomā, jūs esat izlasījis mūsu atskaiti par reģenerāciju. Es atzīstu, savā ziņā šī rase ir diezgan neparasta, bet es neteiktu, ka tā varētu kļūt bīstama.

— Kāpēc gan ne? Radījums nokļūst jaunā vidē, kur nav viņa dabisko ienaidnieku, un bez jebkādas kontroles vairojas. Vai tas pilnīgi neiederas šai shēmā? Viņi izskaustu cilvēkus pāris gados.

— Nedomāju vis. Dara rasei ir tie paši dabiskie ienaidnieki, kas cilvēkam, — plēsīgie dzīvnieki un slimības, jo Dars apgalvo, ka viņi arī slimo. Šie ienaidnieki dosies viņiem līdzi.

— Tomēr galvenais, kas nonāvē šo rasi, ir karstums. Kas notiks, ja viņi apmetīsies dzīvot uz Zemes, Tanno vai Heklas, vai arī desmitiem citu planētu, kuras es varu nosaukt? Viņi īstenībā būtu nemirstīgi.

— Piekrītu, ka nepieciešams karstums, lai viņi «normāli» nomirtu, bet es domāju, jūs kaut ko piemirstat. Viņiem karstums nepieciešams ari, lai varētu vairoties.

— Vai nu karstums, vai sadalīšana gabalos. Kas notika Cesapīka līcī toreiz, kad austeru pārdevēji domāja, ka varēs atbrīvoties no jūraszvaigznēm, sakapājot tās un iemetot atpakaļ jūrā?

— Jūs piemirstat galveno, komandieri, un, es baidos, arī jaunais Krūgers ir to piemirsis, — vissvarīgākais ir tas, ka Dara Langa Ana rasei jāmirst, lai reproducētos. Vai esat padomājis no šā viedokļa?.

Komandieris atbildēja tikai pēc ilga klusuma.

— Nē, nevaru teikt, ka būtu par to domājis. Tas situācijai piešķir pavisam citu nokrāsu. — Viņš atkal iegrima domās. — Vai jums ir kāds priekšstats, kāpēc tā notiek vai, pareizāk — tā kā tas acīmredzot ir evolucionāras attīstības rezultāts uz šādas planētas —, kā tas notiek?

— Mēs to zinām. To noskaidrot gan nenācās viegli, galvenokārt tāpēc, ka straujās klimata svārstības turpinās tikai kādus desmit miljonus pēdējo gadu, bet kāds uz mūsu pašu planētas pazīstams organisms uzvedināja mūs uz īstā ceļa.

— Kas? Kurš radījums uz Zemes gan ir pakļauts apstākļiem, kas līdzīgi šiem?

— Cik man zināms, neviens; tā ir cita rakstura analoģija. Viens no apkalpes — Elerbijs, cik atceros — strādāja ar grupu parastā veidā iegūtu «karsto» dzīvnieku vienā no mūsu lielākajām kondicionētā gaisa kamerām. Viņš centās noteikt, vai gaļas ēdāji tiešām parasti atstāj tik daudz no saviem upuriem, lai tie varētu reģenerēties, un, starp citu, nejauši novēroja reģenerācijas procesu, par kuru mums stāstīja Dars — mēs, patiesību sakot, nezinājām, vai tas attiecas arī uz «karstajām» dzīvības formām vai ne. Dabiski, ka Elerbijs stingri uzskaitīja visus dzīvniekus kamerā, tāpēc bija mazliet pārsteigts, pēc kāda laika ieraudzījis dažus līdz tam neredzētus radījumus. Par laimi, viņš to neuzskatīja tikai par agrākajos novērojumos pieļautu kļudu; visu rūpīgi pārbaudījis, viņš atklāja, ka, notiekot atmosfēras un temperatūras maiņai, var iegūt dzīvniekus no augsnes paraugiem bez jebkādiem «vecākiem».

— Kā tad tas jāsaprot?

— Ka dažas «karstās» dzīvības formas reproducējas no mikroskopiskām sporām, kas augsnē pārdzīvo nelabvēlīgo sezonu. Vai to var arī kāds no «aukstajiem», vēl nav noskaidrots; mēs nevienu neesam atraduši.

— Un ko tas nozīmē?

— Elerbijs sāka šaubīties par pamatteorijas pareizību, pēc kuras Dars Langs Ans un jūraszvaigznes ar verdošajām asinīm ir secīgas vienu un to pašu radījumu paaudzes. Mēs to pārrunājām kādā no mūsu kārtējām diskusijām un atklājām, ka ir arī vēl daži citi norādījumi. Dans Leklo kādā dzīvniekā bija atradis sīkas kaula lodītes, kuras, kā pierādīja eksperiments, ir šā radījuma «karstās» paaudzes dīgļi. Ja tos izņem pirms radījuma pakļaušanas karstuma un slāpekļa dioksīda ietekmei, pēcnācēji nerodas, kaut ari dzīvnieka miesa reaģē parastajā veidā, toties, ja apstākļu maiņai pakļauj pašas lodītes, no tām rodas šo radījumu «karstās» dzīvības formas indivīdi.