— Jādomā, ka visus tomēr nenoķer.
— Noķer tos, kuru atrašanās vietu mēs zinām. Sad tad atrodas kāds mūsu rases piederīgais, dažreiz pat vesela grupiņa, kuru sencis droši vien pārdzīvojis visu auksto periodu kā mežonīgs dzīvnieks; vismaz mums par viņiem nav nekādu ziņu.
— Vai jūs zināt, cik bērnu būs katram?
— To noteikt ir pilnīgi neiespējami, tas atkarīgs no katra indivīda svara.
— Tomēr šķiet, ka tas visiem indivīdiem ir apmēram vienāds.
— Normālās dzīves laikā tā ir, bet mirstot viens otrs varbūt ilgi izticis bez barības vai arī, gluži pretēji, ēdis ļoti daudz un bieži; viss atkarīgs no nejaušībām. Nav iespējams arī noteikt, vai kādu Dara Langa Ana rases nule dzimušu bērnu pirms atrašanas neaprij plēsoņas, jo par viņiem pietiekami nerūpējas, tā kā to darām mēs.
— Saprotu.
Arī Dars saprata. Kaut gan viņam bija ļoti laba atmiņa, viņš ārkārtīgi maz atcerējās par īso laiciņu pirms «noķeršanas», bet tas pats mazumiņš saskanēja ar Skolotāja stāstīto. Dars brīnījās, kāpēc gan viņa skolotāji nerīkojas tikpat piesardzīgi, un tad saprata, ka viņiem nav nekādas iespējas to darīt — vai nu «karstajiem» vajadzētu ar viņiem sadarboties, ko viņi, jādomā, nevēlas, vai arī viņa rasei vajadzētu paturēt savā kontrolē grupu otras rases piederīgo «karstajā» periodā, lai varētu tos izrīkot, gluži tāpat kā «karstie» izrīko geizeru ciemata iedzīvotājus «aukstajā» periodā. Maigi izsakoties, tas šķita grūti izdarāms; otra rase bija aizsteigusies pietiekami tālu viņiem priekšā tehnikā, lai varētu pārvaldīt situāciju. Darā modās stipras šaubas, vai šis Skolotājs ir bijis pilnīgi atklāts — bez personīgās nepatikas vajadzēja būt vel kādam iemeslam, kura dēļ viņam bija iebildumi pret cilvēku zināšanu izplatību.
Sarunai turpinoties, šaubas vērtās pārliecībā un izraisīja citas domas. Kad robots bija devies atpakaļ uz lidaparātu, Dars Langs Āns lika priekšā stāties sakaros ar skolotājiem pārējos vulkānu sasildītajos patvērumos un izjautāt viņus. Pat Krūgers, kas pazina Daru labāk, nekā jebkurš cits cilvēks varētu viņu kādreiz iepazīt, nesaprata, ko īsti viņš mēģina izdibināt.
XIV
BIOLOĢIJA; SOCIOLOĢIJA
Kamēr Abiormena meta loku pēc loka pa savu gandrīz vai komētas orbītu, Tīru tās liesmojošā pavēlniece vilka tuvāk un tuvāk. Abiormena pamazām aizvien vairāk sakarsa. Tas neko daudz nenozīmēja planētas iedzīvotājiem, jo temperatūra vēl nebija sasniegusi to pakāpi, kad sāk aktivizēties baktērija, kuras dzīvības procesi uzlādēs atmosfēru ar slāpekļa oksīdiem. Kamēr tas vēl nebija noticis, Dara rasei! maz rūpēja, vai dzimtās planētas okeāni ir sasaluši vai vārās.
Arī Zemes zinātniekus karstums netraucēja. Vairums no viņiem jau kopš paša sākuma valkāja komplicētus aizsargtērpus, kuros viņi īstenībā bija apgādāti ar kondicionētu gaisu. Tomēr viņi zināja, ka drīz vien būs nepieciešama efektīvāka aizsardzība. Eksperimenti ar vietējām dzīvības formām — ne tikai ar baktērijām vien, bet arī ar pietiekami lieliem dzīvniekiem, kurus varēja novērot bez mikroskopa, un ar augiem — skaidri liecināja, kas gaidāms.
Krūgers ar stāvokli bija vairāk nekā apmierināts. Viņa draugs acīmredzot bija pilnīgi iegrimis no Zemes atbraukušo viesu zināšanu apguvē. Krūgers nevarēja visu laiku turēties ar viņu kopā, bet par to vairs daudz neuztraucās. Ja kas bija pilnīgi skaidrs, tad tas bija fakts, ka Dars Langs Ans uzkrājis jau pārāk daudz informācijas, lai visu to paspētu nodot skolotājiem pirms savas dzīves normālajām beigām. Daram nebūs citas izejas — būs jāpaliek patvērumā zem ledus cepures, kad to noslēgs, un tas nozīmēja, ka viņš automātiski kļūs par skolotāju.
Reizi vai divas jauneklim uzmācās sirdsapziņas pārmetumi; viņš prātoja, vai nebūtu godīgāk aizrādīt Daram, kādas sekas būs šim kopā ar cilvēkiem pavadītajam laikam. Tomēr ikreiz, kad viņš par to iedomājās, viņam izdevās sevi pārliecināt, ka iedzimtais ir diezgan vecs, lai pats zinātu, ko dara.
Tomēr diez vai nebūtu bijis labāk; ja Nilss būtu par to ieminējies.
Kaut arī Zemes zinātnieki, protams, varēs strādāt uz Abiormenas pat karstajā sezonā, apstākļi būs daudz grūtāki. Tāpēc viņi galveno informāciju centās iegūt pirms klimata maiņas. Dars cik spēdams novēroja visu notiekošo; Krūgeram, kurš arī bija noskatījies vienu no biologu mēģinājumiem, tas nemaz nelikās tik aizraujoši.
Tas notika pēc tam, kad bija atklāts karstuma ķēdes reakcijas efekts uz vietējo baktēriju. Ar planētas augsni izklāja hermētiski noslēgtas kameras dibenu; tajā ievietoja vairākus nelielus dzīvniekus — tādus.
Dars un Krūgers bija sastapuši krāterī. Augsnē bija iestādīti arī daži planētas augi; biologi bija mēģinājuši atveidot miniatūrā planētas vidi. To izdarījuši, viņi sāka paaugstināt temperatūru — pakāpeniski, lai izvairītos no termiskā šoka, kas tikai sarežģītu situāciju.
Kamera bija pietiekami labi izolēta, lai aizkavētu tvaika kondensāciju uz tās sienām, tā ka joprojām bija iespējams redzēt, kas tajā notiek. Protams, mazliet ūdens vēl aizvien bija šķidrā stāvoklī, jo pārējā ūdens vārīšanās bija ievērojami paaugstinājusi spiedienu; un tad pavisam negaidīti kāda mēraparāta bultiņa izkustējās no nulles stāvokļa.
Tas gan bija visparastākais galvanometrs, toties saslēgts virknē ar rezistoru — kamerā ievietotu nelielu vaļēju tīģelīti ar ūdeni. Šķidruma pretestība mazinājās, un neviens no klātesošajiem nešaubījās par šīs parādības cēloni. Pēc brīža viss kļuva redzams arī bez mikroskopa — atmosfēra kamerā ieguva vāju nepārprotami sarkanbrūnu nokrāsu. Sāka darboties baktērija; tās veidotie slāpekļa oksīdi ne tikvien paskābināja vēl šķidrā stāvoklī esošo ūdeni, bet arī izraisīja nesalīdzināmi radikālākas pārmaiņas visos kamerā ievietotajos dzīvajos organismos.
Dzīvnieki beidza kustēties, vēl tikai neveikli grozīja galvas. Tie bija nedaudz atvirzījušies cits no cita un pārtraukuši skrubināt augus. Uz vairākām sekundēm pētījumu objekti un pētītāji sastinga, bet viņu sasprindzinājums pieauga.
Pēkšņi lielākais no dzīvniekiem sabruka, nākamajā pusminūtē tas pats notika ar visiem pārējiem. Krūgers paslepus no sāniem uzmeta skatienu Daram, bet viņa mazais draugs to pat nemanīja. Abas acis viņš bija pievērsis kamerai. Jauneklis atkal paskatījās uz dzīvniekiem, un pēkšņi viņam kļuva nelabi. Mazie radījumi zaudēja formu, izplūda bezveidīgās protoplazmas peļķēs, kas nesavienojās pat tajās vietās, kur divi radījumi bija sabrukuši pavisam tuvu viens pie otra. Varēja redzēt, ka viegla trīsoņa pārņem vēl dzīvās recekļa lāmas, un šo ainu Krūgera kuņģis vairs neizturēja. Viņš metās laukā.
Šķita, ka Daru redzētais nemaz neietekmē; viņš palika vērojam kameru vēl pusstundu — laiku, kas bija nepieciešams, lai pēdējā peļķe izveidotos par kādiem piecdesmit maziņiem, tārpiem līdzīgiem radījumiem, kuru ķermeņiem nebija nekādas līdzības ar dzīvniekiem, no kuriem tie radušies. Tie rāpoja pa kameru, acīmredzot pilnīgi spējīgi paši rūpēties par sevi.
Arī augi bija pārvērtušies, lai gan citādā procesā. Lielāko augu lapas nobira un stumbri mazliet sakrokojās. Novērotāji sākumā domāja, ka karstums tikai pārtraucis to augšanu, bet šo pieņēmumu apgāza simtiem maziņu, puniem līdzīgu izaugumu parādīšanās uz sažuvušajiem stumbriem. Tie pamazām uzpūtās, acīmredzot uzsūcot vecāku augu matēriju, un beidzot nobira zemē kā vairākas minūtes ilgs lodīšu lietus.
Читать дальше