Hal Clement - Uguns cikls

— Uz priekšu pa gaiteni! Nenogriezties citos gaiteņos!

Aparāts devās uz priekšu. Eja bija gara un acīmredzot iesniedzās dziļi kalnā; pēc laba laika ceļu aizsprostoja diezgan pamatīgas durvis.

— Pagaidiet!

Operatori paklausīja, pēc brīža durvis atvērās.

— Atr…!

Robots ieripoja pa durvīm, un tās aiz viņa aizvērās.

— Taisni uz priekšu! Vairāk nozarojumu nav. Es iešu pretī, lai sastaptu jūsu aparātu, bet lēnām, jo man jānes līdzi radioaparāts. Es vēl esmu netālu no ciemata.

— Tev nav jāpūlas iet pretim robotam, ja tikai tu negribi no mums slēpt kādu jūsu stacijas daļu, — teica viens no biologiem. — Aparāts var veikt šo ceļu, nevienu neapgrūtinot.

— Ļoti labi. Es gaidīšu šeit, tad arī mani biedri varēs sarunāties ar jums.

Laikam viens pats garš tunelis savienoja gaiteņus zem ģeneratora ēkas ar rajonu zem ciemata pie geizeriem. Pagāja ilgs laiks, pārvarot šo attālumu, bet beigu beigās robots sasniedza vietu, kurā gaitenis pēkšņi izpletās apmēram astoņas pēdas augstā plašā telpā, no kuras atzarojās vairāki citi tuneļi. Runātājs, kas bija pietiekami labi iemācījies abiormeniešu valodu, lai varētu justies gandrīz pilnīgi neatkarīgs no Krūgera un Dara, paziņoja Skolotājam robota atrašanās vietu un lūdza tālākus norādījumus.

— Aparāts ir jau pavisam tuvu, būs vieglāk, ja pats rādīšu ce]u. Pagaidi, pēc brīža es būšu klāt!

Cilvēki pie televizora nenolaida acu no ekrāna.

Pēc dažām sekundēm vienā no tuneļu mutēm pazibēja kaut kas kustīgs, un tūdaļ visu acis pievērsās attēlam uz ekrāna. Viņu uzmanība nemazinājās ari tad, kad jaunatnācējs tuvojās robotam.

Neviens nebija sevišķi pārsteigts. Visiem, izņemot Daru, bija lielāka vai mazāka darba pieredze uz Zemes kosmiskajiem pētniecības kuģiem, un viņi bija redzējuši visdažādākā izskata būtnes, kuras, kā izrādījās, bija gan saprātīgas, gan civilizētas.

šī būtne nelīdzinājās nevienam radījumam, ko savā mūžā bija redzējis abiormenietis. Melones veida ķermenis balstījās uz sešām ekstremitātēm,kas pie ķermeņa bija resnas un gandrīz saplūda kopā, bet, uz leju kļūdamas arvien smailākas, pie grīdas bija tievas kā adatas. Cilvēkiem radījums atgādināja neparasti resnu jūras zvaigzni, kas staigā ar saviem stariem, nevis izpletusies guļ. Robota spuldzes gaismā ķermeņa augšējā trešdaļa cilvēku acīs likās tumši sarkana, un tādas pašas krāsas svītras stiepās lejup līdz katras ekstremitātes galam; pārējais ķermenis bija melns. Radījumam neredzēja ne acu, ne ausu, nedz citu tamlīdzīgu maņas orgānu, izņemot plankumu pašā augšā, kas tikpat labi varētu būt gan cieši aizvērta mute, gan arī tikai krāsu rotaļa. Televīzijas attēls Daram neļāva novērtēt radījuma apmērus; robota operators, noteikdams tā attālumu no kameras ar vienkāršu fokusēšanu, vērtēja, ka būtne esot apmēram Dara augumā un droši vien sverot astoņdesmit vai deviņdesmit mārciņu.

— Es pieņemu, ka varat mani redzēt.

Daram radās pārliecība, ka saklausījis ironiju radījuma vārdos. Tas neapšaubāmi bija Skolotājs, jo tagad robota translētā balss bija tā pati agrāk dzirdētā.

— Ja aparāts pēc jūsu rīkojuma sekos man, mēs varēsim iekārtoties ērtāk, un tad noskaidrosim, ko jūs gribat uzzināt.

Radījums neapgriezdamies sāka iet atpakaļ, un robots viņam sekoja. īss gaitenis aizveda apmēram piecas pēdas augstā telpā, kas ļoti līdzinājās Dara un Krūgera pilsētā redzētajām. Dars visu dedzīgi vēroja, cerēdams uzzināt, kā lieto dažādās mīklainās ierīces.

Dažu uzdevums kļuva saprotams tūlīt. Uz trim kupolveida priekšmetiem novietojās tādi paši radījumi kā robota gids; ķermeņi atradās kupola virsotnē, un visas sešas ekstremitātes bija izstieptas pa sānu gropēm. Gids pats devās uz telpas galu un, izpletis ekstremitātes uz visām pusēm, uzmetās uz vienas no «mazgājamām bļodām». Nekas šo radījumu uzvedībā neliecināja, ka viņi apskatītu robotu, bet nebija arī gandrīz nekādu šaubu, ka tieši to viņi dara.

Gids no sava «troņa» sāka sarunu.

— Te nu mēs esam. Varbūt jūs varat sniegt mums skaidrāku priekšstatu par to, ko īsti gribat uzzināt, mūs apskatot, un kāpēc šīs zināšanas spēs padarīt mūsu viedokli jums pieņemamāku?

— Mēs ceram uzzināt, kā jūs dzīvojat, ko ēdat, kādas varētu būt gan jūsu fiziskās, gan garīgās spējas un to robežas, kā arī pēc iespējas vairāk par jūsu attiecībām ar «aukstajiem», kas ir gan jūsu pēcteči, gan priekšteči. Kad mums tas būs skaidrs, varbūt mēs labāk sapratīsim, kāpēc jums ir iebildumi pret tehnisko zināšanu izplatīšanos jūsu pasaulē. Man jāatzīstas, ka pašlaik jūsu nostāja atgādina dažus vēsturiskus nogrupējumus mūsu pašu pasaulē, un katru reizi pagātnē, kad šādiem cilvēkiem izdevās ierobežot vai kontrolēt zināšanu izplatīšanos, sekas bija ārkārtīgi bēdīgas. Mēs labprāt noskaidrotu, vai Abiormenas iedzīvotāji tik ļoti atšķiras no mums, ka šāds iznākums nedraud.

— Kā uz jauno informāciju reaģēja tie, kas novēroja jūsu darbu?

— Gandrīz visi bez izņēmuma bija ieinteresēti. Un viens no viņiem ir iemācījies krietni daudz un pārliecinājis mūs, ka jūsu planētas iedzīvotāji ir vismaz tikpat saprātīgi kā zemieši.

— Man šķiet, tu domā Daru Langu Anu. Viņš droši vien plāno paplašināt savu skolotāju patvērumu vai konstruēt jūsējam līdzīgus lidaparātus?

— Par to viņš nav ieminējies, bet tu jau vari pajautāt viņam pašam. Viņš ir pie mums.

No šāda sarunas pavērsiena Dars satrūkās, tomēr nevilcinādamies teica:

— Protams, ka man pat prātā nenāk kaut ko tādu darīt. Katrā ziņā es neesmu iemācījies tik daudz, lai spētu izdarīt vienu vai otru.

Ir vēl kaut kas, ko, kā ceru, tu neesi iemācījies, bet ko man iemācīja tavs draugs Krūgers. Tomēr taņi, ko tu pats esi iemācījies, drīz būs maz nozīmes.

To es zinu.

Dars apklusa, un sarunas temats atkal mainījās.

— Man liekas, šo savu aparātu jūs kontrolējat ar kādu savdabīgu radioiekārtu, — piezīmēja viens uz kupolveida «krēsla» gulošais radījums.

Biologs apstiprināja, ka tā tiešām ir.

— Kādus viĻņus jūs lietojat, ka tie izspiežas cauri tik biezām klintīm? Mūsu sarunām lietotajam aparātam raidošā antena atrodas virszemē.

— To es nevaru sīkāk pastāstīt, — atbildēja biologs, — jo tas neietilpst manā zinātnes nozarē. Robotam ir antena, taču tā nav sevišķi ievērojama; ja rūpīgāk apskatīsi robota korpusu, tu atradīsi vairākkārtīgu stiepļu vijumu augšdaļā tieši zem tornīša, uz kura uzmontēta acs.

Jautātājs piecēlās no sēdekļa un, lietojot visas sešas ekstremitātes, devās pie robota. Dars ievēroja, ka viņš nekustas tik neveikli un ar tādām grūtībām kā bieži vien, it sevišķi mūža pēdējos gados, viņa skolotāji. Piegājis pie robota, radījums nostājās uz četrām ekstremitātēm un pārējās divas izmantoja, lai aptaustītu tā virsmu. Šai procesā katras ekstremitātes galā kļuva redzams kušķītis stīgu, kuras viņš acīmredzot lietoja apmēram tāpat kā cilvēks pirkstus.

— Es sataustīju stiepļu vijumu, — viņš pēc mirkļa teica, — kaut gan tas ir pārāk smalks — vismaz atsevišķas stieples —, lai es varētu to saskatīt.

— Baidos, ka tādam nolūkam gaisma nekrīt visai labi, — biologs atbildēja. — Mēs to orientējam tā, lai mums pašiem būtu ērti redzēt.

— Ko? Vai tu saki, ka uz šā aparāta arī ir gaismas avots? Kad tu sāki runāt par gaismu, man šķita, tu domā mūsējo. Ja tu aizvadītu robotu gaismā, varbūt es to redzētu mazliet labāk, tomēr šaubos; kā jau teicu, stieples ir ļoti smalkas.