Hal Clement - Uguns cikls

— Tātad tā atkrīt, — biologs skumīgi piezīmēja.

— Pilnīgi ne; iespējams, tas noticis tik sen, ka mums nav rakstītu ziņu par to, varbūt arī šīs ziņas ir pazudušas. Tomēr baidos, ka to būs visai grūti pierādīt.

— Varbūt jums taisnība. Man šķiet, vissaprātīgāk būtu meklēt formācijas, par kurām noteikti zināms, ka tās ir jaunākas.

Saruna notika parastā pusdienas pārtraukumā, un to dzirdēja arī ģeologi. Viens no viņiem ieminējās:

— Ir pagrūti, pavirši apskatot kādu formāciju, pateikt: tā ir jaunāka par miljonu gadu. Protams, mēs turam abas acis vaļā, bet jūs gluži labi zināt, ka noteikt formācijas vecumu var tikai vēlāk — kad pabeigti izrakumi un to fosilijas salīdzinātas ar citās formācijas atrastajām.

— Ko liecina vēl pilnīgi nepārakmeņojušies atradumi nobrukumu kraujās un alās?

— Tas gan nav mūsu kompetencē, bet mēs cītīgi izpētīsim visu atrasto. Nenāk tikai prātā neviens rajons ar īsti labi izveidotām alām, kaut gan daži kaļķakmens slāņi attiecīgos klimatiskajos apstākļos varētu būt piemēroti.

— Esmu dzirdējis par alām kādā citā kontinentā; tajās uz sienām esot redzami dīvaini zīmējumi un gravējumi, — Dars Langs Ans piebilda.

Visi kā viens pievērsās viņam.

— Vai jūs varat mūs aizvest uz turieni? — gandrīz reizē iejautājās vairākas balsis.

— Varbūt. Būtu drošāk, ja mēs dotos uz vienu no tā kontinenta pilsētām un pieaicinātu kādu vietējo par pavadoni.

Pēc apspriešanās ar komandieri Bērku uz tālā rAlphard» tā arī izdarīja. Uz planētu nogādāja vēl vienu lidaparātu, lai ģeologiem netiktu laupīts viņu transporta līdzeklis, un tas uzņēma nelielo ģeologu grupu; ar to bija atlidojuši arī vēl vairāki citi speciālisti.

Kontinents atradās tālu uz dienvidrietumiem no līdzšinējo pētījumu vietas, tomēr arī to vēl apspīdēja sarkanā Tīra. Dars Langs Ans bez grūtībām atrada pilsētu un, sniedzis parasti neizbēgamos paskaidrojumus par cilvēkiem, sadabūja pavadoni. Patiesību sakot, daudzi pilsētnieki vēlējās doties viņiem līdzi, lai redzētu svešiniekus strādājam; viņiem nekas svarīgs vairs nebija darāms, jo visas grāmatas no pilsētas bija jau aizvāktas uz Ledus Cietoksni un iedzīvotāji tagad gaidīja tikai nāvi.

Alas bija tieši tādas, kā Dars bija stāstījis; nevienam cilvēkam nebija šaubu, ka tās apdzīvojuši radījumi pašā civilizācijas rītausmā. Vairumu apmeklētāju pievilka zīmējumi uz sienām, kurus bija minējis Dars, bet lietpratēji ķērās pie ārkārtīgi rūpīgas alu grīdu izpētes.

Cieti noblietēto zemi rūpīgi novāca slāni pa slānim un izsijāja, lai pārbaudītu, kas tajā atrodams. Iedzimtie brīvi izteica savas domas par visu, kas parādījās dienas gaismā; viņiem pašiem nekad nebija ienācis prātā izdarīt te izrakumus, un viņi acīmredzot nepazina nevienu no atrastajiem priekšmetiem. Tie tikpat labi varētu būt atrasti līdzīgās alās uz Zemes — tur bija akmens un kaula darbarīki un priekšmeti, kuri būtu varējuši noderēt par rotaslietām.

Izrakumi turpinājās dienām ilgi. Zinātnieki sākumā bija domājuši, ka varbūt atradīs alu iemītnieku skeletus, tomēr bija vīlušies. Viens no viņiem ieminējās par to Daram.

— Tas mani sevišķi nepārsteidz, — iedzimtais atbildēja. — Cik noprotu, viņu dzīves veids atšķīries no mūsējā, tomēr nedomāju, ka pārāk daudz. Viņi ir vai nu miruši noteiktajā laikā, neatstājot nekādas pēdas, vai arī gājuši bojā varmācīgā nāvē, un tas nevarētu būt noticis šais alās.

— Mēs īstenībā nemaz nezinām, vai šeit dzīvojušas jums līdzīgas būtnes, — viens no zinātniekiem sausi piezīmēja. — Jādomā, kaut kad jūsu planētas vēsturē noticis liels lūzums. Ja vien mēs nezinātu par tēva— dēla attiecībām, kādas ir abām jūsu rasēm, man rastos aizdomas, ka jūsu rase ieradusies no citas planētas, bet Abiormenas iedzimtie bijuši «karstā» rase.

— Varbūt tās abas ieradušās no citurienes, — ieminējās Dars.

Biologs atplauka.

— Tas ir iespējams. Es vēlētos, kaut šo alu iedzīvotāji būtu uzzīmējuši pāris savu pašportretu.

— Kā jūs zināt, ka viņi nav to darījuši?

Zinātnieks lūkojās uz pārdabisko būtņu attēliem,

kas pletās pa kaļķakmens sienām un griestiem.

— Es nezinu, — viņš skumji atbildēja. — Jautāt jau tā var. Tomēr nevienam no tiem nav sešu ekstremitāšu; tas vismaz liek domāt, ka alu apdzīvotāji bijuši vairāk radniecīgi jums nekā tie, ko atradām iežos.

Zinātnieks atgriezās pie sava darba, un Dars Langs Ans pirmo reizi, kopš Krūgers viņu pazina, aizgāja viens pats nomaļus. Viņš pamanīja, ka jauneklis noraugās viņam pakaļ, un, savilkdams seju smaidam atbilstošā grimasē, uzsauca:

— Neraizējies! Es tikai kādu brīdi gribu pabūt viens. Man daudz kas jāpārdomā. Nebaidies mani pasaukt, ja gadās kaut kas interesants.

Krūgers nomierinājās, tomēr nebija īsti drošs, ko viņa mazais draugs uzskatītu par interesantu. Tūlīt pēc rAlphard» ierašanās šķita, ka saistošs ir itin viss; abiormenietim bija grūti koncentrēt uzmanību uz vienu priekšmetu vai parādību, jo apkārtnē viss prasīt prasījās pēc apskates. Ar laiku šī noslieksme zuda. Krūgers prātoja, vai Dars nezaudē interesi par zinātni, kuru jauneklis centās viņā attīstīt. Nilss nolēma, ka ir zināms risks: šis darbs patiešām kļuva mazliet nogurdinošs pat Krūgeram. Jau sen bija garām laiks, kad katra jauna fosilija, krama nazis vai kaļķakmens drumsla šķita pievienojam ievērojami daudz viņa zināšanu krājumam.

Nilss pārlika, vai nebūtu vērts kopā ar Daru atgriezties uz «Alphard» paskatīties, ko dara astronomi. Tā būtu pārmaiņa, un, ja Dara interese no tiesas būtu atslābusi — lai gan tas likās ārkārtīgi neticami —, varbūt stāvoklis mainītos uz labu. Kad Dars iznirs no savām pārdomām, Krūgers izteiks viņam šo priekšlikumu.

Tomēr izrādījās, ka mazais planierists nav noguris no ģeoloģijas, vienīgi savas iedzimtās pieklājības dēļ viņš lika priekšā abiem vēlreiz apciemot ģeologus «vēl tikai uz īsu brītiņu» pirms došanās uz kuģi; ja Dars nebūtu nopratis, ka Krūgeram kļūst garlaicīgi, viņam ne prātā nebūtu nācis atgriezties uz «Alphard».

Kad viņi ieradās pie ģeologiem, izrādījās, ka tie uzzinājuši daudz — vairāk, nekā varēja gaidīt; tik daudz, ka Krūgera garlaicība izgaisa pāris sekunžu pēc piezemēšanās pašreizējā izrakumu vietā. īsi sakot, ģeologi bija uzgājuši «lūzumu» ģeoloģiskās attīstības gaitā.

Pēc ilga neauglīga darba vienam no ģeologiem bija ataususi doma, ka straujā klimata maiņa katrā «garajā gadā» varētu radīt noslāņojumus, kas līdzīgi tiem, ko sezonālās pārmaiņas rada uz Zemes, tikai daudz izteiktākus. Piemēram, ezeri pilnīgi izžūtu, un vēja sapūstie slāņi atšķirtos no zemūdens nogulsnējumiem daudz noteiktāk, nekā redzēts uz dzimtās planētas. Paturot prātā šo domu, viņi bija izvēlējušies lielu, seklu ezeru. Krastā iegūto paraugu salīdzināšana ar līdzīgiem paraugiem no visdziļākās vietas ezerā noveda pie secinājumiem, kuri nenoliedzami aplaimos astronomus.

Domājams, tālā geizeru ciemata Skolotāja aprakstītās sezonālās pārmaiņas turpinās jau gandrīz sešus miljonus gadu, pēc viena pētnieka uzskatiem, vai arī mazliet vairāk nekā desmit miljonu gadu, pēc otra domām. Abu šo viedokļu piekritēji dalījās skaitliski apmēram vienādās grupās. Pirmie pamatoja savu viedokli ar pieņēmumu, ka «garais gads» vienmēr bijis tikpat garš kā pašlaik, tas ir, ildzis apmēram sešdesmit piecus Zemes gadus, otrie uzskatīja, ka sezonālā perioda ilgums droši vien vairāk vai mazāk vienmērīgi saīsinās. Otrajai grupai nebija nekādu argumentu šādas parādības izskaidrošanai, tomēr zinātnieki turējās pje savas savākto faktu interpretācijas. Dars Langs Ans bija ieintriģēts — šī bija pirmā reize, kad viņš izprata, ka jaunas zināšanas ne vienmēr ir tūlītējs zinātnisko pētījumu rezultāts.