Hal Clement - Uguns cikls

Grupas vadītājam atlika tikai rezumēt ģeoloģisko situāciju jau pirmajā ēdienreizē pēc Dara un Krūgera atgriešanās.

— Šķiet, ka, saskaņā ar tagad iegūtajiem pierādījumiem, šīs planētas vēsture īsumā ir šāda. Tā izveidojusies apmēram tikpat sen kā Zeme — plus vai mīnus kāds miljards gadu — un, cik varam spriest, tādā pašā veidā. Abiormena pārdzīvojusi tādu pašu atdzišanas periodu, līdz beidzot radusies iespēja kondensēties ūdenim. Pirmatnējā atmosfēra varbūt bijusi mazliet noturīgāka nekā uz Zemes, jo otrais kosmiskais ātrums šeit ir par vairāk nekā divdesmit procentiem lielāks. Iespējams, ka dzīvība radusies spontāni parastajā veidā, bet varbūt arī cēlusies no ienestām sporām un attīstījusies apmēram tāpat kā uz pārējām mums pazīstamajām planētām, tas ir, radikāli, pārveidojot pirmatnējo atmosfēru, līdz tā kļuvusi vairāk vai mazāk līdzīga Zemes atmosfērai.

Šai periodā, kas ildzis lielāko daļu planētas pastāvēšanas laika, domājams, nenotika milzīgās klima: tiskās pārmaiņas, kuras tagad ir saistītas ar tās periodisko tuvošanos Alkiones ceļam; vismaz nav atklāts neviens fakts, kas to apstiprinātu, toties krietni daudz nozīmīgu faktu norāda uz pretējo. Piemēram, dažos slāņos atrasts daudz molusku, kā arī citu būtņu palieku, tomēr vienai sugai piederošo īpatņu lielums nenoliedzami bija ļoti dažāds un nebija arī nekādu noslāņojumu, kas liecinātu, ka mazākie indivīdi būtu miruši agrāk, šie fakti vedināja domāt, ka tai laikā dzīve uz Abiormenas, vismaz spriežot pēc reproducēšanās veida, ritējusi normāli — dzīvie radījumi piedzimuši, auguši un novecojuši, un miruši dabīgā nāvē kad nu kurais.

šādos apstākļos dzīvība attīstījusies līdz gaisu elpojošu mugurkaulnieku stadijai, un tipiskākajiem to pārstāvjiem bijušas sešas ekstremitātes. Nav nekādu pierādījumu, ka būtu attīstījušās inteliģentas būtnes.

Tad, apmēram pirms pieciem līdz desmit miljoniem gadu, sākušās Alkiones izraisītās milzīgās temperatūras svārstības un praktiski visa dzīvība uz planētas tikusi iznīcināta. Vai nu nedaudzas primitīvas dzīvības formas kataklizmu pārdzīvojušas un no tām attīstījušās tagadējās, kas parvar klimatiskos apstākļus mums zināmajā veida, vai tikušas ienestas jaunas sporas, vai arī radušās pilnīgi jaunas dzīvības formas.

Mēs vēl aizvien zinām ļoti maz par šiem pēdējiem pāris miljoniem gadu; šķiet, mēs visi esarn vienisprātis, ka vajadzētu nosusināt ezeru un izdarīt plašus izrakumus tā gultnē, lai atklātu šā perioda dzīvo būtņu atliekas. Tomēr mēs zinām, ka pašlaik uz planētas dzīvība eksistē paaudžu formā, kuras nomaina viena otru; tā rodas iespēja dzīvot divās ārkārtīgi atšķirīgās vidēs. Vai pie šā rezumējuma ir vēl kaut kas piebilstams vai labojams?

— Tikai piebilde: steidzīgi nepieciešama astronomu palīdzība, — kāda balss sauca.

— Piekrītu. Es šo nelielo runu ierakstīju magnetofona lentē un aizsūtīšu uz «Alphard» pēc iespējas drīz.

Pusdienas tika pabeigtas bez turpmākām pārrunām par zinātni.

— Ko tu par to domā, Dar? — Krūgers vēlāk jautāja. — Vai tas runā pretī tam, ko tev stāstīja tavi skolotāji?

— Nekādu pretrunu nav; viņi nekad mums par tādām lietām nav stāstījuši. Tagad, zinot, kas skolotāji ir, es varu iedomāties arī, kāpēc, — viņi paši par to nekad nav domājuši.

— Vai nav iespējams, ka tavi skolotāji iebildīs, ja tu to visu mēģināsi pastāstīt? Un, ja viņiem tas būs pa prātam, vai vismaz dažiem «karsto» skolotājiem nebūs iebildumi?

— Esmu par to domājis. Man šķiet, mūsu pašu skolotājus tas interesēs tāpat kā mani, un es nonācu pie slēdziena, ka «karsto» skolotāji par mūsu rīcību zina tikai tik daudz, cik mūsējie viņiem paziņo pa radio. «Karstie» nevar dzīvot nekur Ledus Cietokšņa tuvumā.

— Pat ne pazemē?

— Varbūt ļoti dziji, tomēr viņi nespētu mūs rūpīgi novērot. Kaut vai tāpēc vien ne, ka — Skolotājs no geizeru ciemata jau par to runāja — nav nekādas iespējas tev redzēt viņu vai arī viņam tevi, jo nav tādas barjeras, aiz kuras jūs abi būtu drošībā un tomēr redzētu viens otru.

— Nebiju par to iedomājies. Taču, ja viss atkarīgs no tavu skolotāju ziņojumiem, kāpēc viņi nevarēja gluži vienkārši pateikt, ka nogalinājuši mani, bet centās izpildīt pavēles?

— Nu, ja viņiem tas arī iešāvās prātā, viņi varbūt baidījās: iemesls, kura dēj «karstais» Skolotājs vēlējās tavu nāvi, varēja būt tāds, ka viņam noteikti izdotos uzzināt, ja tu paliktu dzīvs. Piemēram, ja manējie tūlīt pēc tam iemācītos krietni daudz no tavas zinātnes, to būtu pavisam grūti noslēpt.

— Tā gan liekas. Tomēr es noteikti labāk riskētu, nekā nogalinātu draugu.

— Varbūt mani skolotāji nebija īsti pārliecināti, cik labs draugstu esi. Viņi nebija ar tevi kopā pavadījuši tik ilgu laiku kā es. Zini, tev ir dažas diezgan savādas īpašības. Es saprotu, kāpēc «karsto» Skolotājs gribēja tikt no tevis vaļā.

— Laikam gan. Mēs tagad viens otru pazīstam gluži labi, tomēr brīžiem šķietam viens otram visai dīvaini. Taču mani tas vairs neuztrauc.

— Mani arī ne.

Abi saskatījās tik pilnīgā savstarpējā sapratnē, kādu nebija spējuši sasniegt nekad pirms šā brīža un nesasniedza arī vairs nekad vēlāk.

Lidaparāts, ar kuru astronomiem nogādāja ģeologu ziņojumu, aizveda atpakaļ uz «Alphard» arī Daru Langu Ānu un Nilsu Krūgeru. Dars bija noklausījies rezumējumu līdz galam, bet lāgā nesaprata, kāpēc nepieciešama astronomija, lai pārbaudītu petrologu teorijas. Viņa ziņkārība par visu, kam kāds sakars ar dabaszinātnēm, bija kļuvusi tik liela kā retam no bērna vecuma izaugušajam.

Dars uzmanīgi noklausījās ģeologu rezumējuma atskaņojumu astronomiem, tomēr nedzirdēja neko jau ieraksta laikā neiegaumētu. Viņš uzmanīgi ieklausījās šo citas nozares zinātnieku sarunās, un ne reizi viņam neienāca prātā, ka viņa neatlaidīgos jautājumus varētu uzskatīt par apgrūtinošiem, un, patiesību sakot, lielākā daļa zinātnieku to tiešām ari nedarīja.

— Es gluži skaidri nesaprotu, ko jūs domājat, sakot, ka Arēna varbūt «sagūstījusi» Tīru un Abiormenu, — Dars reiz teica.

— Manuprāt, jaunais Krūgers jums būs šo to pastāstījis par Ņūtona likumiem, — skanēja atbilde. Saskaņa ar noteiktu likumu, jebkuri divi ķermeņi pievelk viens otru, un šis pievilkšanas spēks plus visparastākā inerce — parādība, kas liek akmenim lidot, kad to atbrīvojusi sviedēja roka — liek ķermeņiem kustēties pa noteiktām iepriekš paredzamām trajektorijām, piemēram, pa tādu, pa kādu pašlaik virzās «Alphard», riņķojot apkārt jūsu planētai. Sakot «ir sagūstījusi», mēs tikai liekam saprast, ka pašā sākumā Tīra neriņķoja ap Arēnu, bet kustējās kosmosā pati pa savu ceļu, kas galu galā noveda to Arēnas tuvumā. Zvaigznes pievilkšanas spēki mainīja šo ceju tā, ka tagad tās riņķo viena ap otru.

— Tas izklausās diezgan saprotami. Bet, kā esmu dzirdējis, daži jūsējie uzskata, ka šim viedoklim piemīt daži trūkumi.

— Turklāt daudzi. Parasti sagūstīšana nenotiek — tai nepieciešami pārāk sarežģīti priekšnoteikumi.

— Kāpēc? Ja šis spēks mainās atkarībā no attāluma, kā jūs sakāt, tad, man šķiet, vienīgi nepieciešams, lai abi objekti nokļūtu pietiekami tuvu viens pie "otra. Faktiski es nesaprotu, kāpēc Tīra un Arēna jau sen nav nokritušas viena uz otras, ja jūsu teiktais atbilst patiesībai.