HALS KLEMENTS - UGUNS cikls

Sākumā Krūgers uzskatīja šo hipotēzi par pilnīgi neticamu un vai apnika savam ceļabiedram ar prasī­bām pēc precīzāka apraksta. Tomēr Dars stūrgalvīgi turējās pie savas terminoloģijas, un beidzot Nilsam iešāvās prātā, ka varbūt viņu ceļa mērķis ir kosmosa kuģis, kas atvedis Daru uz Abiormēnu. Tur jau nu noteikti varētu tikt pie ledus, vismaz mākslīgā!

Vēl viena problēma bija okeāns, kas atradās vi­ņiem ceļā un par kura eksistenci Nilss bija dzirdējis no Dara jau agrāk. Nebūdams pilnīgi drošs, vai runa Ir par īstu okeānu vai tikai lielu ezeru, viņš tincināja pilotu, vai iespējams apiet tam apkārt. Neatlaidība, ar kādu Dars centās ieskaidrot Nilsam šāda pasā­kuma neiespējamību, pārliecināja viņu, ka tam tiešām jābūt okeānam.

Un tikai tad Krūgers iedomājās, ka eksistē taču kartes. Kaut arī viņam nebija zīmētāja talanta, va­jadzētu mēģināt uzmest pietiekami skaidru viņu ko- p jā ceļojuma shēmu no lavas lauka līdz pašreizējai atrašanās vietai tā, lai Dars spētu apjēgt, ko viņš cenšas darīt; tā varētu apgūt vārdu «karte», un tad turpmako zīmēšanu varētu uzvelf Daram Langam Anam.

Kamēr tika zīmēta karte, ceļojums bija jāpārtrauc, tomēr pūles vainagojās ar neapstrīdamiem panāku­miem. Dars ne tikai saprata šo vārdu un Nilsa lugumu, bet arī izrādījās lielisks -kartogrāfs — tas bija dabīgs ieguvums no ilgajiem gaisā pavadītajiem gadiem, vadot planieri, jo viņam bija noteikta no­sliece par karti domāt kā par attēlu no augšas. Dara- zīmēja skici pēc skices, skaidri attēlodams visu ceļu, kas viņiem būs jāveic, un parādīja savas milzīgās zināšanas par planētas ģeogrāfiju.

Līdz nokļūšanai pie jūras viņiem bija jāietur tas pats kurss uz ziemeļaustrumiem. Tas nebija tuvākais ceļš uz piekrasti, toties veda uz vietu, no kuras līdz pat otra kontinenta krastam pāri jūrai stiepjas salu virkne. Pārkļuvuši pāri okeānam, viņi dosies gar krastu pa kreisi, Krūgers pieņēma, ka tas būs uz rie­tumiem, bet faktiski tas bija uz austrumiem; viņi bija jau daudz tuvāk pie Abiormenas ziemeļpola, nekā va­rēja iedomāties, un paies tam garām, vēl pirms būs sasnieguši krastmalu. Dars polu kartē neatzīmēja. Gar okeāna otru krastu viņiem būs jānosoļo ievēro­jams attālums un tad jādodas zemes iekšienē. Šķita, ka drīz pēc tam viņu ceļojums beigsies. Dars, izskatī­damies varen apmierināts, norādīja uz plašu apvidu un, pateicis: «Ledus!», atsēdās tā, it kā diženu darbu padarījis. Krūgers nejutās gluži tik laimīgs. Viņš vē­roja Dara nupat uzzīmēto rajonu.

— Tu gribi teikt, ka ledus ir kaut kur šeit? Seit? Vai šeit?

— Tieši šeit, — Dars rādīja punktu, ar kuru bija atzīmējis viņu ceļa mērķi.

— Bet ko tu domā ar to, ka ledus klāj visu šo vietu? Jums taču nevar būt tik daudz kosmisko kuģu, kas aizņemtu pusi planētas!

— Es nezinu, kas ir «kuģi». Ledus ir visur.

— Es vēl aizvien nesaprotu.

Daram šai sarunā radās pietiekami daudz valodas grūtību, lai Nilsa gausā saprašana izvestu viņu no pacietības; viņš sāka zīmēt vēl vairāk karšu. Tās bija apaļas, un drīz kļuva skaidrs, ka tajās ir attēlota visa planēta dažādos rakursos. Dara spējas zīmēt šā­das kartes lieliski saskanēja ar Krūgera ideju par viņa izcelsmi, tāpēc jauneklis par to nemaz nebrīnī­jās. Tomēr dažas detaļas viņu interesēja.

— Un tu saki, ka tur patiešām ir milzīgi plašs ar ledu klāts rajons?

— Divi.

Dars norādīja uz savām kartēm. Krūgers sarauca pieri. Ledus cepures no kosmosa ir viegli ieraugā­mas, un nolaižoties viņš noteikti nebija redzējis ne­vienu pašu. Protams, Nilss nebija pieredzējis novē­rotājs un nosēšanās laikā vairāk vērības bija veltījis pilota rīcībai, turklāt Abiormenas atmosfērā ir arī sava- tiesa mākoņu. Pilnīgi iespējams, ka šo iemeslu dēļ viņš tās nebija pamanījis. Planētas tumšajā pusē tās nevarētu būt bijušas; nosēšanās laikā planētas stāvoklis attiecībā pret saulēm bija tāds, ka tumšās puses vispār nebija.

Katrā ziņā ar ledu klātu apgabalu atrašanās uz planētas viņu ārkārtīgi uzmundrināja, it īpaši paš­laik. No aizvien tuvākās Tiras džungļi gan deva pa­tvērumu, kura uz lavas lauka bija trūcis, tomēr aug­stais gaisa mitfums šo priekšrocību iznīcināja. Arē­nas ultravioletā starojuma dēļ Krūgers neuzdrošinā- jas atteikties vēl no kāda apģērba gabala.

Kad Tīra bija pienākusi viņiem vistuvāk, izrādījās, ka ceļojums gluži vienkārši jāpārtrauc uz kādām piecdesmit stundām — uz Dara valodā ar īpašu no­saukumu apzīmētu laiku, kuru Krūgers, dabiski, pārtulkoja ar vārdu «vasara». Apmetušies pie kādas upes, kura, kā jauneklis cerēja, neizžūs, kamēr viņi uzturēsies pie tās, un uzcēluši sev patvērumu ar lapu jumtu paēnai — jumtu viņi vienā laidā mitrināja, lai būtu vēsāk —, viņi sāka gaidīt. Tīrai virzoties uz austrumiem un pamazām ceļoties augstāk, tās caur kokiem daļēji redzamais sarkanais disks piebrieda ar­vien lielāks, tad, pakāpies vēl mazliet augstāk, ap­meta loku cilpas galā un, sasniedzis savu vislielāko apjomu, devās atpakaļ uz dienvidaustrumu debesmalu — tā domāja Krūgers, lai gan pola tuvums to bija vērtis drīzāk par ziemeļaustrumu apvārsni —, atkal manāmi saraucies pirms pazušanas aiz tās. Nieka piecdesmit stundās Tīra bija nojoņojusi pa debesīm trešo daļu redzamās cilpas, par ko Krūgers bija tai pienācīgi pateicīgs. Tīrai pazūdot, ceļojums sākās no jauna.

— Vai tu esi pārliecināts, ka mēs ejam pa pareizo ceļu, lai nokļutu salām vistuvākajā krasta vietā?

Dars beidzot bija sapratis šo jautājumu.

— Es nevaru noteikti pasacīt, bet mēs ejam sa­mērā pareizi. Esmu daudzreiz lidojis virs šī ceļa.

— Tomēr tev nav nekādu orientieru; diez vai mēs šais džungļos varam ieraudzīt kaut ko daudz mazāku par kalnu, bet nevienu vēl neesam redzējuši. Vai mēs pārāk nenovirzīsimies uz vienu vai otru pusi?

— Iespējams, tomēr tam nav lielas nozīmes. Gar krastu stiepjas pazemi konusveida vulkāniskie kalni — tu varēsi uzkāpt vienā no tiem, ja mēs ne- ieraudzīsim salas no krasta.

Krūgeram pat prātā neienāca padomāt, kāpēc gan tieši viņam būtu jākāpj kalnā.

— Bet pieņemsim, ka pat no pakalna virsotnes mēs neredzēsim nevienu salu. Pa kādu ceļu mums būtu jāiet? Vai nebūtu labāk tūlīt iet tieši uz krastu, tad nebūtu nekādu šaubu, ka ejam pareizajā virzienā?

— Bet es nezinu ceļu, kuru tu iesaki.

—- Tu nezini arī šo ceļu, jo nekad agrāk neesi pa to gājis. Ja tavas kartes ir pareizas, mēs nevaram nomaldīties, bet, sasnieguši krastu, lieki nezaudēsim laiku.

Dars Langs Ans kādu mirkli apsvēra šo gudrības graudu un tad bez ierunām piekrita. Ceļojuma kurss tika attiecīgi mainīts, un viss bija tāpat kā agrāk. Vēlāk Daram iešāvās prātā, ka varbūt Krūgers gri­bējis mainīt virzienu, lai ātrāk nokļūtu atpakaļ vul­kānu rajonā.

Vēl bija jānoiet vairāki simti jūdžu, kaut arī Krū­geram nebija pilnīgi skaidrs, cik, — Dara karšu mē­rogs bija visai apšaubāms. Deviņpadsmitā gadsimta romānistiem būtu ko gari un plaši izrakstīties par katru noieto jūdzi — ceļojumu apgrūtināja visi lietus- mežam raksturīgie dabas apstākļi. Pamežs un muk­lāji viņus aizkavēja; bīstami plēsīgie zvēri apdrau­dēja; laiks likās velkamies vienmuļīgi un bezgalīgi. Lāgiem ceļu pāris jūdzes atviegloja kāds parasti erozijā smagi cietis lavas atsegums, bet džungļi to­mēr atkal un atkal atgriezās.

Cilpa, ko Tīra meta virs apvāršņa, viņiem ceļojot, pamazām saīsinājās — no astoņām dienām dubļu geizera tuvumā uz septiņām dienām un beidzot —• sešām. Tai pašā laikā mainījās arī Arēnas diennakts ceļa loks. Lavas laukā tā bija pacēlusies daudz aug­stāk dienvidos nekā ziemeļos; tagad zilā zvaigzne turējās gandrīz vienā augstumā visapkārt apvārsnim. Sis novērojums pievērsa Krūgera uzmanību faktam, ka viņiem vajadzētu atrasties ļoti tuvu pie Abiorme- nas ziemeļpola. Savā ziņā tas bija labi, bet sagādāja arī raizes. Ja viņi bija jau praktiski pie pola, kur tad ir ledus cepure? Vai, ja tā ir otrpus okeānam tai vir­zienā, kurā viņi ceļo, — uz to pastāvēja Dars —, kā­pēc tad tā nav pie pola? Krūgers uzskatīja, ka jeb­kuram šādos jautājumos pieredzējušam cilvēkam tā būtu pāris minūtēs atrisināma problēma, bet starp­zvaigžņu kuģa pilota karjerai nolemts sešpadsmit gadu vecs kadets šādu izglītību neiegūst.