HALS KLEMENTS - UGUNS cikls

Protams, Krūgers Dara vietā būtu pateicīgs ikvie­nam, kas sagādātu viņam ūdeni, vienalga, vai tas būtu cilvēks vai staigājošs ananass, tomēr viņš gluži labi zināja, ka «pienācīgas pateicības izrādīšana» ne­būt nav raksturīga pat visiem viņa planētas iedzīvo­tājiem. Tāpēc brīdī, kad Dars Langs Ans atvēra acis, jauneklis nolika pa pusei izspiesto kaktusu zemē tā, lai iedzimtais var to aizsniegt, un pats atkāpās. Pie­sardzība bija tikai daļējs iemesls; viņš gribēja ari atbrīvot šo radījumu no iespējamām bailēm.

Dars Langs Ans vispirms atrisināja vissteidzamāko problēmu. Ar vienu aci vērodams savu dīvaino pa­līgu — ilgu laiku viņš pat nenojauta, kādu neērtības sajūtu šī rīcība sagādā cilvēkam —, viņš izmantoja otru aci un roku, lai sameklētu un atkal pieliktu pie mutes augu, kura sula bija viņu atdzīvinājusi. Viņš turēja to pie mutes ilgi, pārliecināts, ka spēs izlietot visu no tā izspiežamo sulu līdz pēdējai lāsītei, bet tad, pirms augs bija pilnīgi iztukšots, viņš iedomāja ko citu un pārtrauca dzeršanu.

Krūgers redzēja, ka viņa jaunais paziņa pēc šķie­tami ilga laika atņem saspiesto lapu no mutes, un mazliet sasprindzis prātoja, kas tagad notiks. Patie­sību sakot, Nilss nebaidījās, jo iedzimtais bija daudz mazāks par viņu, tomēr viņš bija pietiekami piere­dzējis un atjautīgs, lai aptvertu, ka ķermeņa un po­tenciāli nodarāma ļaunuma lielums ne vienmēr ir tieši proporcionāli. Dabiski, viņš cerēja, ka iedzim­tais izdarīs kādu kustību, kuru nešaubīgi varēs uz­skatīt par draudzīgu, taču ātrumā nespēja iedomāties, kāda rīcība to neapšaubāmi apliecinātu. Tomēr Da­ram Langam Ānam tas izdevās.

Ar piepūli, kas bija saskatāma pat cilvēkam un no kuras mazais radījums gandrīz atkal zaudēja sa­maņu, viņš piecēlās kājās. Vel aizvien ar vienu aci vērodams Krūgerti, viņš uzmanīgi izgāja saulē kādus divdesmit jardus no savas sargatājas klints. Tur viņš mirkli apstājās, sakopodams spēkus, tad noliecās, iz­rāva kaktusu, mazliet pasūkāja pie pilošās pamatnes, lai pārliecinātos, ka tas ir tāds pats kā viņa nule lie­totais, atgriezās un pasniedza augu Krūgeram. Jau­neklis nodomāja: «Cepuri nost šāda prāta priekšā!»; tas nepārprotami darbojās ātrāk nekā viņējais. Nilss pieņēma dāvanu un padzērās. Piecas minūtes vēlāk abi jau sēdēja blakus, cenzdamies saprast viens otra valodu..

Protams, savā jaunajā draudzībā abi juta zināmu atturību. Dars Langs Ans nespēja pārvarēt aizdo­mas, kuras bija radījis viņa biedrs, demonstrēdams, cik labi pazīst lavas lauka augāju; Krūgers centās domās saistīt otra neapšaubāmo augu nepazīšanu ar ķietami acīm redzamo inteliģenci. Nilsam iešāvās prātā, ka varbūt Dars ir tikpat svešs uz šīs planētas kā viņš pats, tomēr viņš bija redzējis planiera nogā- šanos un pēc pilota aiziešanas veltījis zināmu laiku tā apskatei, šķita pārāk neticami, ka būtne no citas planētas varētu ceļot ar šādu lidaparātu; tai vaja­dzētu vai nu lidot ar kosmosa kuģi vai kādu tā palīg- kuģi, vai arī iet kājām, kā to darīja Krūgers pats. Tomēr palika vēl iespēja., ka šis mazais, cilvēkam līdzīgais radījums, tāpat kā Krūgers, varbūt cietis avāriju, tikai bijis krietni atjautīgāks un viņam izde­vies uzbūvēt planieri. Tas atbilstu viņa vai viņas jau parādītajai ātrajai domāšanai; šī doma gan lika Nil­sam justies mazliet neērti.

Cilvēkiem ir spēcīga nosliece pieķerties jebkurai hipotēzei, kuru viņi spēj izvirzīt kādas jaunas situā­cijas izskaidrošanai. Un tā no šī brīža Nilsa lepnumu gan mazliet aizvainojošais priekšstats, ka Dars Langs Āns, kaut arī svešinieks uz šīs planētas, tomēr ir atjautīgāks par viņu, iespiedās Krūgera apziņā un, ar katru dienu nostiprinādamies, kļuva par kaut ko līdzīgu pārliecībai.

Salīdzinājumā ar viņa jauno paziņu Daram šai ziņā bija priekšrocība. Viņa spēcīgākie aizspriedumi bija nevis paša domu izauklēti, bet gan skolotāju un viņu grāmatu iepotēti. Neviens nekad nebija ieminē­jies par kaut ko līdzīgu Nilsam Krūgeram, tāpēc Dars varēja brīvi apsvērt domu pēc domas par šā dīvainā radījuma dabu. Tā kā neviena no tām viņam neiepatikās, viņš turpināja prātot, līdz muskuļos at­griezās spēks.

Viens bija skaidrs: šis radījums ir inteliģents, un, jādomā, viņa rīcībā ir kādi dabīgi sazināšanās līdzekļi. Pagaidām nekas neliecināja, ka viņam būtu balss, bet to viegli varēja pārbaudīt. Izmēģinājumam Dars Langs Ans pateica šai augumā lielākajai būt­nei dažus vārdus.

Krūgers atbildēja tūlīt, radot sēriju Daram pilnīgi nesaprotamu skaņu, kas vismaz pierādīja, ka viņš spēj sarunāties. Šis bija viens no nedaudzajiem noti­kumiem, kas ietekmēja abus vienādi; viņi vienlaikus nolēma, ka jāorganizē valodu mācīšanās, un vienojās darīt to tūlīt. Tikpat bija pārāk karsts, lai ceļotu tālāk, un Daram arī vēl bija jāatgūst spēki.

Abām saulēm attālinoties vienai no otras — da­ļējs aptumsums bija noticis, kad Dars gaidīja nāvi—, klints plāksnes mestā ēna kļuva aizvien šaurāka, to­mēr vēl bija pietiekami plata, lai sniegtu patvērumu abiem. Krūgers atspiedās ar muguru pret plāksnes malu; Dars ieņēma iepriekšējo stāvokli — ar saini pagalvī.

Valodas var mācīties pēc vairākām metodēm. Kā par nelaimi, ar mācību līdzekļiem, kas bija pie rokas, varēja lietot tikai vienu no tām, un pat tai pašai šo līdzekļu bija pamaz. Lavas lauks, kurā šur tur aug pa kaktusam, liels daudzums ēnu un divas saules, kas visu to apspīd, noderēja par uzskates līdzekli tikai dažiem lietvārdiem un praktiski nevienam dar­bības vārdam. Varētu gan lietot vairākus īpašības vārdus, bet būtu grūti noskaidrot, ko īsti nozīmē katrs no tiem šādā situācijā.

Krūgers iedomājās, ka varētu izlīdzēties ar zīmēju­miem, bet viņam nebija ne zīmuļa, ne papīra, un skices, kuras viņš uzzīmēja uz lavas virsmas ar no­lauztu akmens šķembu, pat pašam autoram nelikās diezcik saprotamas. Daram tās noteikti neizteica neko.

Tomēr dažas skaņas pamazām ieguva aizvien līdzī­gāku nozīmi abu uztverē. Nosaukt šo domu apmaiņu par sarunu būtu bijis tīrais māns, bet kaut kāda sa­zināšanās patiešām notika. Kad sarkanā saule bija pazudusi aiz apvāršņa dienvidaustrumos, abi bija vienojušies, ka kopā dosies uz lavas lauka malu meklēt dzeršanai kaut ko piemērotāku par kaktusu sulu un ēšanai kaut ko derīgāku par augu mīkstumu, no kura kļūst gandrīz vai nelabi.

Patiesību sakot, Krūgers par to nemaz nepriecājās. Uz planētas pavadītajos mēnešos viņš bija nogājis kādus trīs tūkstošus jūdžu uz ziemeļiem, lai izbēgtu no periodiskās sarkanās saules neciešamās kvēles, un, ejot pēdējās simt jūdzes, bija sapratis, ka aizvien biežāk redz zilo sauli. Ieinesl's bija pietiekami skaidrs: zilā zvaigzne ziemeļu puslodes ziemeļu daļā bija «cirkumpolārā» zvaigzne jeb, kā būtu teicis «Al- phard» navigators, tai uz šīs planētas pastāvīgi bija vismaz pāris grādu ziemeļu deklinācijas. Nelaime bija tā, ka Krūgeram nebija ne mazākās jausmas par planētas kustību attiecībā pret zilo zvaigzni. Viņš ne­varēja pat iedomāties, vai tā radīs jaunas sezonālas pārmaiņas vai ne, un, ja radīs, tad cik ilgi sezona turpināsies.

Paris nedēļu pirms Dara planiera pamanīšanas viņš bija rotaļājies ar domu doties atkal uz dienvi­diem. Planiera parādīšanās bija pirmā zīme — izņe­mot tos apšaubāmos gadījumus, kad novērotāji no «Alphard» bija redzējuši gaismu —, kas liecināja, ka uz planētas dzīvo saprātīgas būtnes. Nilss bija devies tai pašā virzienā kā planieris. Tā bija tikai laimīga nejaušība, ka Krūgers bija atradies pietiekami tuvu, lai redzētu nokrītam Dara planieri, vai, pareizāk sa­kot, ka kritiens bija noticis tik tuvu pie vietas, kurā gadījās nokļūt jauneklim. Nilss vairākas dienas bija sekojis mazajam pilotam; neuzdrošinādamies pazau­dēt tā pēdas, viņš bija lēcis pāri tām pašām aizām, kurām Dars, riskēdams vēl vairāk, jo bija gan sma­gāks, tomēr ne proporcionāli spēcīgāks; un viņš bija dziļi satriekts, atradis savu ceļvedi sabrukušu zemē un, kā likās, nevarīgu lavas tuksneša vidū. Pat tad viņš kaut kā neloģiski bija cerējis, ka varēs no šī radījuma uzzināt par kādu vietu dienvidos, tālu pro­jām no pastāvīgās zilās saules kvēles, kur viņš at­rastu patvērumu un civilizētu sabiedrību; galu galā, ja jau planieris devās uz ziemeļiem, tad tam no kaut kurienes vajadzēja būt izlidojušam.